– Kāda ir vīzija piensaimniecībai? Tagad ir lielākā krīze tās vēsturē. Kaut gan to, ka gals klāt, piena ražotāji sauca tad, kad tādas pašas iepirkuma cenas, kā tagad eiro, bija latos. Pa šo laiku govju skaits ir palielinājies, izslaukumi arī… Kas novedis pie krīzes? 24
– Iemesli ir vairāki. Pirmais. Latvija ir Eiropas trijniekā, kas no saražotā visvairāk pārdod ārpus valsts. Tāpēc Latvija ir visjutīgākā, kad kaut kas notiek ārējos tirgos. Otrais. Jau tad, kad Atis Slakteris bija ministrs un Laimdota Straujuma valsts sekretāre, tapa papīrs, ka jākonsolidē pārstrāde un ka mums pietiktu ar trim lieliem eksporta milžiem. Nekas nesanāca. Eiropas komisija neļāva koncentrēt. Joprojām pārstrādātāju loks ir ap 40 un tie kļūst arvien vājāki. Katrs nosaka savu piena iepirkuma cenu. Trešais, Krievijas politiskie lēmumi. Ceturtais, piena kvotu atcelšana.
Stratēģiskie lēmumi, ko par piena sektoru neesam pienācīgi apsvēruši un kur esam rīkojošies neapdomīgi, noveduši pie kļūdām, par kurām tagad maksājam.
– Kuras ir pašu kļūdas?
– Ir ar ko salīdzināt. Graudkopībā bija tieši tāda pati situācija, kad labības pārstrādes uzņēmumi katru rudeni zemniekus “čakarēja” ar kvalitātes prasībām. Dzirnavnieki cenas nosauca tikai tad, kad sāka pieņemt graudus. Radās neapmierinātie zemnieki līderi, kas nolēma izveidot kooperatīvu, kura stratēģiskais mērķis noteikt cenu, pēc kuras līdzinās pārējie. Tagad bieži gaida, kad “Latraps” nosauks cenas. Dzirnavnieki spiesti pirkt par šo cenu, jo pretējā gadījumā kooperatīvs graudus pārdod ārpus Latvijas. Kooperatīvs “Latraps” ir pratis izvirzīt labu vadītāju, kas īsteno šos stratēģiskos lēmumus.
– Gribat teikt, ka šāda līdera kā graudkopībā piena ražotāju kooperatīviem nav?
– Jā, divdesmit gados nav radies.
– Kā, nav? Bija Ulda Krievāra apvienota kooperatīvu grupa, kura spēja uzbūvēt un iedarbināt jaunu rūpnīcu “Latvijas piens”!
– Tad, kad sākās zemnieku diskusija par savu piena pārstrādes rūpnīcu, viens no stratēģiski domājošākajiem zemniekiem Andrejs Kārklis ierosināja iegādāties Valmieras Piena kombinātu. Zemnieki nespēja vienoties un sašķēlās. Tā bija stratēģiska kļūda.
Tai laikā lauksaimniekus vedām uz Ungāriju, kur zemnieki nopirka lielu “pa burbuli” ejošu piena kombinātu. Par tā vadītāju viņi salīga liela Īrijas uzņēmuma direktoru, kas nav saistīts ar zemniekiem un pieņēma pareizo stratēģisko lēmumu no divām izvēlēm: vai nu ar dempinga cenu pienu pārdot veikalu plauktos, vai ražot inovatīvus dārgākus produktus.
Jaunpils kooperatīva biedri pārņēma “Jaunpils pienotavu”, un otra grupa nolēma būvēt savu rūpnīcu. Sava piena rūpnīca bija un joprojām ir laba ideja. Es tai ticu. Ceru, ka mūsu piena ražotāji kļūs par piena cenas noteicēju, līdzīgi kā somu kooperatīvi, turklāt nezaudējot naudu. Arī poļi to ir perfekti paveikuši un jau strādā Āzijā, un ir ieinteresēti pirkt Latvijas pienu. Latvijas piena nozare ir krustcelēs, un vienreizējas subsīdijas tikai paildzinās stāvēšanu tajās. Piena ražotājiem jāveido spēcīgs kooperatīvs, jānosaka iepirkuma cena, jāspēj veidot galaproduktu, kas nav piens, un jāspēj to pārdot pasaulē.
