Piena nozare krustcelēs. Saruna ar Mārtiņu Cimermani 24
Par to, ko darīt piena krīzē, uz sarunu aicināju valsts galveno konsultantu pēc amata – Latvijas Lauksaimniecības un konsultāciju centra (LLKC) valdes priekšsēdētāju. Arī viņam pašam ir piena saimniecība. Ieradies “LA” redakcijā, Mārtiņš Cimermanis atvāž pārnēsājamā datora vāku. “Varbūt vajadzēs informāciju par pienu, ko gatavoju Laimdotas Straujumas vizītei pie ES lauksaimniecības komisāra Fila Hogana,” viņš kā atvainodamies nosaka.
– Ko tad LLKC konsultē – valdību vai zemniekus? – provocēju.
– Uzklausot zemniekus, konsultējam valdību, – smej pretī Mārtiņš. – Savā ziņā esam lielākais zemnieku interešu pārstāvis. LLKC ir ap 4000 pastāvīgu klientu, un gadā apkalpojam 44 tūkstošus – nevienai lauksaimnieku organizācijai nav tik daudz biedru.
– Tomēr pie sarunu galda Zemkopības ministrija aicina Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi un Zemnieku saeimu.
– 15 gadu laikā, kopš strādāju LLKC, pirmkārt, esmu nonācis pie secinājuma, ka lauksaimnieku organizācijas pamazām pārāk daudz pietuvinās politiskajai darbībai un mazāk saimnieciskai. Otrkārt, daudzi stratēģiski lēmumi, kas ietekmē lielu daļu lauku uzņēmēju, tiek pieņemti diezgan šaurā diskusiju lokā. Valdības konsultācijas ar lauksaimniekiem notiek, bet līdz apakšai daudz kas neaiziet.
– Pietrūkst sīkzemnieku un bezzemnieku partijas?
– Nezinu, vai viena partija ko var mainīt un vai tas ir izšķirošais faktors. Mums jāspēj radīt cilvēkos pozitīvu ticību pašiem sev! Jāmazina uz kopīgo labumu orientētu līderu deficīts! Tad tauta ar degsmi izdarīs daudz neticami lab lietus, bez gaušanās! Ir garām palaistas iespējas organizēt šo cilvēku masu, kas divdesmit gados nonākuši pie neticības savai un valsts nākotnei un kas, otrkārt, ir sašķelti pēc dalījuma “ražojošie un neražojošie”. Nevienā Eiropas valstī tāda dalījuma nav. Tur, piemēram, ir ģimenes saimniecību asociācijas, lielo saimniecību asociācijas, bet tās ir līdzsvarā un lēmumi tiek pieņemti, kopīgā diskusijā domājot par kopīgo labumu un izaugsmi līdzsvarotai attīstībai. Nekur citur Eiropā neesmu manījis tādu attieksmi, ka tas mazais jāizslēdz no atbalsta. Zemnieks ar piecām govīm nesaprot, vai viņš valstij ir traucēklis vai tomēr dara labu, savu ģimeni pabarodams. Eiropas nauda daudzus ir sabojājusi tiktāl, ka viņus vairs neinteresē lauksaimniecība, bet naudas apguve. Latvijas lauku liktenis ir izlemts.
– Tik fatāli! Un kāds tas ir?
– Nekad vairs nebūs Ulmaņlaiku.
– Vai tad tos vajag atgriezt?
– Es tos vēlos redzēt mazās kooperācijas nozīmē. Vācijā un Austrijā tādi Ulmaņlaiki ir: nevis viens, kas nodarbina daudzus un ir bagāts, bet daudzi saimnieki kooperējas un visi ir pārtikuši. Pašpietiekami un apmierināti ar dzīvi.
Mūsu lielākā problēma ir nespēja ieskatīties nākotnē un pieņemt uz to vērstus lēmumus. Man patika Laimdotas Straujumas (toreiz VARAM valsts sekretāres) darbs kopā ar Robertu Ķīli un Jāni Krieviņu pie Nacionālās attīstības plāna “Latvija 2030”, kad labās diskusijās tika radītas attīstības idejas. Bet, kad jāsākas politiskajai realizācijai, tās atdūrās pret kādām interesēm un tika saplosītas.
