Piens sasniedzis zelta cenas. Kāds tam iemesls? 57
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piens sasniedzis zelta cenas. Galvenais šādu cenu iemesls ir krasais izmaksu pieaugums visā piena ražošanas ciklā. Šī iemesla dēļ pienrūpnieki aicina valsti pazemināt PVN likmes piena produktiem.
Piena nozare pašlaik sastopas ar būtiskiem izaicinājumiem. No vienas puses – līdzīgi kā citās tautsaimniecības nozarēs vērojams straujš izmaksu sadārdzinājums, kas liek paaugstināt gatavās produkcijas cenas. No otras puses – iedzīvotāju pirktspēja ir ierobežota, kas nozīmē – cenu kāpums nevar būt bezgalīgs.
Cenu rekordi
Piena iepirkuma cena sasniegusi vēsturiski augstāko punktu – janvārī tā bija 41,81 eiro par 100 kg, kas ir vairāk nekā tuvējās kaimiņvalstīs, Polijā un pat Vācijā. Iepriekš vēsturiski lielākā cena bija 2014. gadā, kad par iepirktā piena kilogramu pārstrāde maksāja vidēji 35,15 eiro par 100 kg piena, liecina Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) dati.
Pasaulē vidēji piena cenas augušas par 32%, bet Latvijā – par 36%. Turklāt cenu šķēres ir milzīgas – piena iepirkuma cena var atšķirties pat par 43% – aprēķinājusi Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija. Kādi ir iemesli tik straujam cenu kāpumam?
Pirmkārt, pieprasījums aug straujāk nekā piedāvājums. Otrkārt, strauji kāpj Ķīnas piena produktu imports – par 41,8%, jo īpaši audzis pieprasījums pēc sviesta un piena pulvera, skaidro LLKC projektu vadītājs Renārs Stūrmanis. Savukārt “Jaunpils pienotavas” un starpvalstu kooperatīva SCE “E-Piim” pārstāvis Jānis Bērtulsons zina teikt, ka pasaulē šobrīd ir ļoti liels pieprasījums pēc piena proteīna, īpaši Āzijas valstīs.
Tajā pašā laikā piena ražošana pasaulē nav būtiski pieaugusi – par 1,2%, lielākajās eksportētājvalstīs Vācijā un Nīderlandē tā pat sarukusi. Piena nozari ietekmē arī globāli pirktās lopbarības izmaksu pieaugums par 39%, kā arī minerālmēslu, elektrības, degvielas un būvmateriālu izmaksu kāpums. LLKC dati rāda – elektrības cena pērn augusi par 260%, degvielas – par 35%, lopbarības – par 46%.
LLKC Lopkopības nodaļas vadītāja Silvija Dreijere atzīmē, ka beidzot piena cena zemniekiem ir adekvāta, taču patlaban bažas raisa lopbarības izmaksas, kas, piemēram, rapšiem un sojai, ir par 30% augstākas nekā citās ES valstīs. Lopbarības graudu cena sasniegusi 250 eiro/t, kas ir uz pusi vairāk nekā pērn.
Rezumējot – piena cenas kāpumu šobrīd vairāk virza nevis straujš pieprasījuma pieaugums, bet gan nepietiekams saražotā piena apjoms. Sagaidāms, ka visi šie faktori plus inflācija tuvākajos mēnešos radīs spiedienu uz cenām un tās saglabāsies augstas. Nozarei raksturīgās sezonalitātes dēļ saražotā piena apjoms varētu pieaugt tikai šī gada otrajā ceturksnī, tuvojoties vasarai, un tikai tad radīsies faktori, kas spiedīs piena produktu cenas uz leju. Taču kopumā grūti prognozēt, kas gada griezumā notiks ar piena iepirkuma cenām.
LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis ir ļoti piesardzīgs par pašreizējo situāciju. Pērn analizētā graudu nozares bilance liecina, ka Latvijā saražotie graudi tiek izvesti no Latvijas, lai pēc tam tos vestu atpakaļ dārgākas lopbarības veidā. Te velkamas paralēles ar piena nozari. No zemnieku skatu punkta raugoties, piens jāpārdod ārvalstīs, lai varētu dabūt pasaules vai Eiropas vidējo piena cenu, savukārt veikali seko patērētāja vēlmēm pēc lētāka siera un jogurta un bieži vien piedāvā importa produktus. Šī situācija pamazām kļūst par apburto loku. Piena pārstrādes nozarei ir jāreformējas, proti, jāspēj elastīgi pārslēgties no viena produkta ražošanas uz otru atkarībā no pieprasījuma, un jādomā, kā izbēgt no lielajām cenu šūpolēm.
Ietekmē uzņēmumus
Izmaksu kāpums ietekmē arī piena pārstrādes uzņēmumus, un izskan bažas, ka ne visi varētu izdzīvot, īpaši mazie un vidējie, kam nav eksporta un kas strādā tikai vietējam tirgum. Šādi secinājumi rodas pēc LLKC apgāda rīkotās diskusijas par notiekošo piena nozarē un tās izaicinājumiem. Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks uzsver – situācija nav godīga pret piena pārstrādātājiem. Kāpēc? Daļai piena ražotāju izmaksas esot zemākas nekā Vācijā, Holandē un citur.
Turklāt tirgū darbojas tā sauktie konjunktūras piena pārpircēji, kuri iepērk pienu par augstāku cenu, nerēķinoties ar ilgtermiņa līgumiem. Šolks zina teikt, ka industriālo produktu – sviesta un sausā piena pulvera – ražošanai nepieciešamā piena cena nu jau pārsniedz 50 eiro centus/kg un tieši uz šī fona kopējā piena cena Latvijā ir parauta augšā.
Šobrīd lielražotāji, īpaši Lietuvā, steidz ražot industriālos produktus, taču var pienākt situācija, ka noliktavās būs krājumi un piena cena samazināsies. Šolks uzskata – jāmeklē kompromiss starp to, lai zemnieks būtu apmierināts un arī piena pārstrāde varētu izdzīvot, jo šobrīd pārstrāde atrodas uz izdzīvošanas robežas, sevišķi tie, kas strādā vietējā tirgū un kam nav eksporta pasūtījumu. Jau šobrīd esot aktuāls jautājums – kur likt produkciju, kas saražota no piena par augsto iepirkuma cenu.
Šolks domā, ka tirgotājiem jāpagriežas ar seju pret vietējiem ražotājiem. Jau tagad piena produktu sortiments veikalos samazinās, un tas var atstāt nopietnas sekas uz nozari. “Jaunpils pienotavas” pārstāvis Jānis Bērtulsons neslēpj – situācija ir kritiska, tāpēc pastāv jautājums, vai gribam saglabāt savu unikālo piena pārstrādi Lazdonā, Straupē, Dundagā. Pircēji grib nopirkt šo ražotāju produktus, bet tiem būtu jāmaksā dārgāk. “Esam pieraduši, ka biezpiens ir lēts produkts, bet tā nav, tas ir ekskluzīvs. Šobrīd skābais krējums ir visekskluzīvākais produkts, jo tā ražošanu esam samazinājuši piecas reizes. Tagad izdevīgāk pārdot saldo krējumu,” atklāj Bērtulsons.
Vairāki izaicinājumi
Ko par šo situāciju saka nozares flagmanis “Food Union”? Šī uzņēmuma ģenerāldirektore Irēna Holodnaja stāsta: “Pērn gada lielāko daļu vēl saskārāmies ar “Covid-19″ pandēmijas radītiem izaicinājumiem piegādes ķēdei, darbaspēkam, bet šobrīd galvenais izaicinājums ir pieaugošās enerģijas, izejvielu un iepakojumu cenas. Pērn paaugstinājām produktu cenas kopumā 10–15% apmērā, šī gada sākumā vēl par aptuveni 10%.
Tas ir straujš un līdz šim nebijis pieaugums, taču arī tas nesedz pieaugošās izmaksas. Pašlaik nākas dzīvot šādā izmaksu un ieņēmumu disbalansā un noturēties šajā līmenī, jo ir skaidrs, ka produktu cenu pieaugums atstāj ietekmi uz pircēji noskaņojumu un pirktspēju.”
Vai PVN samazināšana dotu kādu labumu? Holodnaja uzskata, ka PVN likmes samazināšana primāro pārtikas produktu grupām būtu vistiešākais un precīzākais atbalsts visām sociālajām grupām. Pabalsti ir labs īstermiņa risinājums un der atsevišķām sociālām grupām, taču no elektroenerģijas un gāzes cenu pieauguma, kuru rezultāts ir teju visu pārtikas produktu cenu pieaugums, cieš visa sabiedrība.
PVN likmes samazināšana nodrošinātu pārtikas pieejamību visai sabiedrībai, kā arī ļautu turpināt preču un naudas apgrozību, atbalstītu vietējos ražotājus, uzskata ģenerāldirektore. Eiropas Savienībā gandrīz visas valstis jau sen ieviesušas diferencēto PVN pieeju, bet krīzes periodos Vācija un Polija PVN samazinājušas līdz 0%.
Piemēram, Polija no šī gada februāra līdz jūlija beigām pārtikai ieviesa 0% PVN likmi līdzšinējās 5% PVN likmes vietā, lai veicinātu patēriņu laikā, kad inflācija to samazina. “Food Union” atbalsta LPCS lūgumu valdībai izskatīt iespēju valstij kompensēt pārstrādātājiem starpību pieaugošajām izmaksām 56 eiro apmērā uz vienu tonnu pārstrādātā piena, kas būtu īslaicīgs, bet tūlītējs finansiāls atbalsts Latvijas pārstrādātājiem pieaugošo izmaksu kompensācijai, ļautu pildīt savas saistības pret piena ražotājiem un tirgotājiem, kā arī turpināt piegādāt veikaliem piena produktus.
Tas ļautu palīdzēt piena nozarei pārdzīvot šo laiku. Taču kopumā šo dažādo īstermiņa risinājumu vietā būtu jāseko vienam ilgtermiņa lēmumam – PVN likmes pārtikai samazināšanai, uzskata Holodnaja. Līdzīgās domās ir LPCS valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks, kurš nozares vārdā jau vairākkārt aicinājis lemt par PVN samazināšanu piena produktiem.
