Piena lopkopības un graudkopības lielmeistari Blīdenes “Rāvās” 0
Ķiršu ģimenes uzņēmums SIA “Rāvas” Blīdenē ar piena lopkopību nodarbojas kopš 1996. gada. Šajā laikā ir izveidots 800 dzīvnieku, tostarp 450 slaucamo govju, ganāmpulks, uzbūvētas vai pārbūvētas četras dzīvnieku novietnes, sagādāta piena lopkopībai un graudkopībai vajadzīgā tehnika. Saimnieki Uldis Ķirsis, Uldis Ķirsis juniors un piena lopkopības nozares pārvaldnieks Ilgvars Cielava intervijā stāsta par augstas kvalitātes piena ražošanas nosacījumiem un vērtē kopējo lauksaimniecības politiku.
– SIA Rāvas aizvadītajā pārraudzības gadā lielo piena govju ganāmpulku grupā pēc somatisko šūnu (SŠ) daudzuma pienā atradās starp piecām labākajām saimniecībām. Tas nozīmē, ka saimniecībā ir vienas no visveselākajām govīm un notiek augstas kvalitātes piena ražošana. Kas ir vissvarīgākais nosacījums tik labam rezultātam?
Uldis Ķirsis: – Mēs nevēlamies slavināšanu par labo somatisko šūnu rādītāju (Rāvās slauktajā pienā pērn tas bija vidēji 94 000 sš/ml. – U. G.). Šā rādītāja aprēķina metodika ir tāda, ka reāli dabā rezultāts ir jāreizina ar gandrīz divi. Mēs saimniecībā gatavotajā diagrammā redzam, ka ik pa laikam SŠ daudzums uzlec. Barību visu laiku dodam vienu un to pašu, dzīvnieku turēšanas apstākļi arī ir nemainīgi. Iemesls ir darbinieku uzmanības mazināšanās un dažādi stresa faktori. Augstākās šķiras pienam ir līdz 400 000 SŠ/ml. Mums rādītājs ir vidēji 150 000–200 000 sš/ml.
Visi zinām, kādas darbības ir jāveic slaukšanas procesā, ir iedots viss nepieciešamais darba veikšanai, vien darīšana kādā brīdī zaudē kvalitāti. Piekrītam Kabiles pagasta ZS Nogales saimnieka Ainara Guštilo teiktajam Agro Topa aprīļa numurā, ka piena lopkopība zināmā mērā ir loterija. Izslaukumu ietekmē neizdarības un karstums. Mēs pirms šīs vasaras karstuma slaucām vidēji 12 tonnas dienā, bet nu jau trešo nedēļu nepilnas 11 tonnas piena. Gandrīz par 10% mazāk (saruna notika šā gada 12. jūnijā. – U. G.).
Piena ražošanā nevar izcelt vienu vissvarīgāko komponentu. Notiek dažādu faktoru mijiedarbība. Kādreiz pat ir tā, ka problēmas risināšanā nevar saprast, kurš faktors ir vainīgs.
– No jūsu iepriekš teiktā izriet, ka somatisko šūnu daudzuma svārstību iemesls Rāvās ir cilvēciskais faktors.
Ilgvars Cielava: – Nekādu milzīgu noslēpumu vai revolucionāru preparātu mūsu darbībā nav. Pamatā labam rezultātam ir cilvēka rūpība un uzticamība, vai viņš patiešām izdara to, kas viņam ir jāizdara. Kopā ņemot, rezultāti rāda – mūsu darbinieki ir labi un uzticami, vien ik pa laikam viņi ir jāskubina un jāatgādina darīt to, ko viņi ir aizmirsuši vai nevēlas darīt. Viņiem ir vajadzīga kontrole. Mums sākumā grūti bija lauzt cilvēku pieradumu. Tas sakrita ar brīdi, kad es 2013. gada rudenī sāku strādāt Rāvās un strauji palielinājās dzīvnieku daudzums. Šī tendence radīja vairākas problēmas, tostarp SŠ pieaugumu. Toreiz bez kavēšanās bija jāmeklē risinājums. Daļu dzīvnieku brāķējām un sākām ieviest profilaktiskos pasākumus SŠ mazināšanai. Bija diezgan grūti slaucējām iemācīt pirmo strūklu noslaukšanu, vēlāk nāca starpdezinfekcija pēc jebkuras darbības, govij, kurai ir palielināts šūnu skaits, veica slaukšanas ķekara dezinfekciju. Ir arī citi profilaktiskie pasākumi, kas vienkārši ir jāveic. Ja šos visus nosacījumus ievēro, SŠ daudzumu var kontrolēt.
U. Ķ.: Nevienu no šiem darbiem nav grūti izdarīt, tomēr tas ir papildu darbs.
I. C.: – Attiecībā uz SŠ daudzumu svarīgs ir govju komforts, dzīvošanas apstākļi. Piemēram, vienu nakti saimniecībā apstājās ūdens sūknis. To laboja, un nākamajā dienā ņēma analīžu paraugus. Secinājām, ka SŠ daudzums pienā ir dubultojies. Govīm bija papildu stress. Iepriekšējā reizē koppiena analīzēs šūnu daudzums bija 160 000–170 000, pēc sūkņa bojājuma vairāk nekā 300 000. Līdzīga situācija bija arī ar vakuumsūkni. Tas sabojājās, un par dažām stundām aizkavējās slaukšana. Arī ieraudzījām, ka koppienā būtiski kāpj šūnu daudzums. Jebkurš šāds ārējais faktors, papildu stress paaugstina SŠ daudzumu. Arī karstums patlaban. Labi, ja tas ir īslaicīgi. Vēlos uzsvērt, ka dzīvošanas apstākļiem govīm ir jābūt pietiekami labiem. Lai govis būtu mierīgas, lai tās nedzītu un netrenkātu. Nav vēlama dzīvnieku pārapdzīvotība. Mums kūts ir pilna, tomēr nav pārapdzīvota. Ir diezgan labi apstākļi.
Foto:Teļu novietne. Iecerēts, ka jauno teļu ēdienkartē nākotnē iekļaus arī paskābināto pienu
– Cik liels saimniecībā patlaban ir vidējais slaukums no govs?
I. C.: – Patlaban tas ir vairāk nekā 10 tonnas piena no govs laktācijā.
– Cik laktāciju govis dod pienu?
– Patlaban vidēji divas laktācijas. Pērn nopirkām 95 jaunas grūsnās teles, tās šobrīd galvenokārt ir pirmpienes, tāpēc vidējais laktācijas skaitlis samazinājās.
U. Ķ.: – Uzbūvējām vēl vienu fermu, līdz ar to varējām palielināt dzīvnieku daudzumu. Jaunajā fermā ir paredzēta atnešanās jaunlopiem. Cietstāvošās govis varējām izņemt no pamatkūts, kur atrodas slaucamās govis.
I. C.: Patlaban slaucamo govju kūtī ir 380 slaucamās govis.
– Kāda ir izslaukumu dinamika?
U. Ķ.: – Tā ir kāpjoša. Cenšamies darīt visu iespējamo, lai izslaukums kāptu. Pēdējos divus gadus tas ir stabilizējies virs 10 tonnām no govs. Vēlamies no ZS Kokles un ZS Kraujas pārņemt teļu dzirdināšanu ar paskābināto pienu. Agro Topa jūnija numurā stāstījāt par šīm saimniecībām. Mums līdzīgi kā iepriekš nosauktajām saimniecībām ir problēmas ar teļu saglabāšanu. Pērn februārī nopirkām teles, tās atnesās jūlijā un augustā, kad bija lielais karstums. Tas izraisīja pastiprinātu telīšu krišanu. Karstumā infekcijas izplatās ātrāk. Izmantojot piena paskābināšanas metodi, mazinās cilvēciskā faktora ietekme. Mums ir piena taksometrs, kas pienu atdzesē, pasterizē un pirms izbarošanas uzsilda. Vairs nevar notikt tā, ka dzīvnieks saņem pārāk aukstu vai pārāk karstu pienu. Piena taksometrs uzlaboja teļu saglabāšanu. Paredzam, ka paskābinātais piens to uzlabos vēl vairāk. Šī problēma izpaužas viļņveidīgi – ir mēneši, kad nekrīt neviens vai krīt viens teliņš, ir mēneši, kad krīt vairāki dzīvnieki.
– Ar kādu iekārtu un cik reizes dienā slaucat govis?
U. Ķ. j.: – Mums ir GEA skujiņas tipa slaukšanas zāle 2 x 12, tātad – 24 slaukšanas vietas. Vienai slaukšanas reizei vajag atvēlēt aptuveni 3,5 stundas.
U. Ķ.: – Darbinieki četras dienas strādā un divas atpūšas. Tādējādi mēnesī iznāk pāris dienas mazāk darboties, nekā prasītos, tomēr tas atrisina svētku dienu jautājumu. Nav iemesla darbiniekiem sūdzēties, ka nav pietiekami daudz brīvdienu. Iepriekš teiktais attiecas uz fermā strādājošajiem darbiniekiem. Pārējie darbinieki nedēļā strādā piecas dienas.
Foto: Slaukšanai izmanto GEA 2×12 iekārtu
– Kādu barību saņem govis?
I. C.: – Barības maisījumā iekļaujam kukurūzas, zāles skābbarību, nedaudz struktūrai liekam klāt salmus vai rupju sienu, pievienojam arī graudu miltus, rapšu raušus un sojas spraukumus. Soju, rapšus un melasi pērkam. Arī mikroelementus, sāli un sodu. Līdz šim kā proteīna avotu devām pašu audzētās pupas. Pērn pupu raža bija nepietiekama, tāpēc patlaban dzīvniekiem barojam arī sojas spraukumus.
U. Ķ. j.: – Agrāk visus gadus pupu raža vēl palika pāri, pērn sausuma ietekmē tās nepietika pat pusgadam. Šogad pupas aug, sausums šķiet mazliet mazāks nekā pērn.
Ar pirmo zāles pļāvumu šajā gadā savācām tikpat daudz zāles, cik pērn pavisam trijos četros pļāvumos. Pērn izmantojām agrāko gadu lopbarības rezerves. Jauno barību sākām izēdināt vien pēc jaunā gada. Vienmēr ir jādomā par rezervi.
Skābbarību, īpaši tad, ja visā reģionā ir sausums, neatvedīsi. Barības pērn nepietika arī Skandināvijas reģionā, ne tikai Baltijas valstīs. Sausums skāra lielu daļu Eiropas, un, ja nav liellopiem nepieciešamās rupjās lopbarības, tā ir ļoti grūti risināma problēma.
– Vai lopbarības pietiks nākamajai sezonai?
U. Ķ.: – Pietiks, tā mums nav problēma.
U. Ķ. j.: – Mēs lopbarības gatavošanai izmantojam mazāk nekā pusi no lauksaimniecības zemes. Ik gadu dzīvniekiem izbarojam arī 500–600 tonnas graudu, pārējo ražu pārdodam.
Kultivētie zālāji aizņem 450 ha platību. Visticamāk, saistībā ar kukurūzas platību palielinājumu šīs zālāju platības mazināsim. Būs vairāk graudu platību. Šajā gadā kukurūza ir iesēta 185 ha platībā, tā aug skābbarības gatavošanai.
Zālāji dod ražu aptuveni 25 t/ha, tiem sausnas daudzums skābbarībā ir 35–40%.
Sezonas laikā sešiem mehanizatoriem ir intensīvi jādarbojas, lai paveiktu visus darbus, viņi piedalās gan sējā un sējumu kopšanā, gan lopbarības gatavošanā. Zāli trīs reizes gadā pļaujam, gatavojam kukurūzas skābbarību, tur tiek patērēts daudz laika. Ziemā barības pievešana ir vajadzīga tāpēc, ka dažas tranšejas atrodas patālu no fermas. Ziemas periodā pārsvarā ir remontdarbi, tāpēc mehanizatori nav tik noslogoti.
Ziemas kvieši mums ir iesēti 500 ha platībā, rapši – 174 ha. No šīm kultūrām visu gūto ražu pārdodam. Uzstādījums ir audzēt pārtikas kviešu kvalitātei atbilstošu labību. Protams, no dabas apstākļu ietekmes neviens nav pasargāts. Slapjā gadā var izaugt vien lopbarība. Audzējam trīs ziemas kviešu šķirnes: Latvijā selekcionēto ‘Edvins’, ‘Tarso’ un ‘Magnific’. Tās mums ir pastāvīgas šķirnes. Audzējam vairākas rapšu hibrīdšķirnes, ko mainām.
Šajā gadā audzējam arī lopbarībai paredzētu tritikāli un vasaras miežus ‘Anakin’ attiecīgi 100 un 65 ha platībā. Vēl 100 ha platībā audzējam ‘Fuego’ šķirnes lauka pupas. Iepriekš nosauktās trīs kultūras izmantojam lopbarības ražošanai.
Kultūru klāsts ir pietiekami liels, tāpēc nav mums grūtību ar zaļināšanas prasību izpildi, ar augu maiņu. Mums ir septiņi kultūraugi, kas nodrošina pietiekamu augu maiņu. Līdz ar to arī labākas ražības.
Ja atmetam aizvadīto dabas katastrofas gadu, redzam, ka iepriekšējo trīs gadu vidējā kviešu raža bija 7 t/ha, tritikālei 6,5 t/ha, miežiem aptuveni 5–5,5 t/ha. Pupas kūlām vidēji 3,3 t/ha. Kukurūzas skābbarībai ražība grozās ap 30 t/ha. Zaļās masas daudzums bija 33–35%.
– Kā saimniecībai sokas ar darbiniekiem?
U. Ķ.: – Darbinieku mainība ir ļoti maza, un iemesls ir mūsu maksātais atalgojums. Tas ir lielāks nekā valstī vidējā alga. Ja kāds darbinieks tomēr izkrīt, ir sarežģīti ieiet ritmā. Darbinieki ir jāmāca gandrīz no nulles, no pašiem pamatiem. Mums ir iespēja arī aizvietot kādu slaucēju, ja atgadās kas īpašs. Pavisam saimniecībā darba algu maksājam 21 cilvēkam.
I. C.: – Fermā pavisam strādā desmit darbinieku. Vienlaikus uz vietas atrodas septiņi cilvēki – pa dienu ir divi traktoristi, viens lopkopis, viens barības jaucējs, divas slaucējas un pie teļiem divi darbinieki.
– Kam SIA Rāvas pārdod pienu?
U. Ķ.: – SIA Piena partneri. Esam tā dalībnieki. Uzņēmumam vislielākais piegādātājs ir agrofirma Tērvete AS. Piena partneros ir apvienojušies mūspuses lielākie piena ražotāji. Piena partneri ik dienu vāc aptuveni 200 tonnas piena un pārdod to gan Latvijā, gan arī Lietuvā. Mūsu pienu jau kuro gadu pārdod Lietuvā. Ar Piena partneriem sadarbojamies jau desmit gadu. Ne man ir tāda daba, ne mums ir laiks braukt un līgt ar piena kombinātiem vislielāko iespējamo piena cenu. Piena partneros ar to nodarbojas atsevišķs cilvēks, kam par to maksā algu, ir valde.
– Kādu cenu saņemat par pienu?
– Vairāk nekā 30 centu (bez PVN).
U. Ķ. j.: – Pērn kooperatīva biedriem karstumā bija grūtības noturēt lielu tauku daudzumu, tāpēc izveidoja sistēmu, lai nebūtu cenas samazinājuma par mazu tauku daudzumu. Patlaban ir izveidota sistēma, ka par taukiem virs bāzes rādītāja būs piemaksa. Ja tauku pienā būs mazāk par bāzes rādītāju, cenu samazinās.
– Cik liels patlaban ir ganāmpulks?
– Pavisam ražojošas ir 450 govis. Teļu ir gandrīz 400. Tātad ganāmpulkā pavisam ir vairāk nekā 800 dzīvnieku. Slaucamo govju daudzumu palielināt vairs nevaram, nav vietas. Būs vairāk jaunlopu.
U. Ķ.: – Lai varētu intensīvāk brāķēt dzīvniekus pēc ražības. Ja ir ko likt vietā, var ganāmpulka produktivitāti tādā veidā celt. Mazāk ražojošo govju vietā nāks jaunās govis.
– Vai ar šābrīža piena cenu piena lopkopība sevi uztur?
– Pēc aizvadītā gada neražas piena lopkopība visu izvelk. Nu jau vairāk nekā gadu. Ja piena iepirkuma cena ir vismaz 30 centu, tad piena lopkopības nozare mūsu saimniecībā kļūst ienesīga un dzīvojam labi.
U. Ķ. j.: – 2014. un 2015. gadā piena lopkopība bija jāstutē ar graudiem. Katrai saimniecībai piena rentabilitātes slieksnis var būt atšķirīgs. Tas ir atkarīgs, piemēram, no ņemtajiem aizdevumiem.
U. Ķ.: – Aprēķināt piena pašizmaksu ir ļoti grūti. To var izdarīt tikai aptuveni.
U. Ķ. j.: – Aprēķins nozīmētu algot vienu cilvēku un papildu izdevumus. Ja ir divas nozares, visas izmaksas abās nozarēs ir ļoti pedantiski jāuzskaita. Tas prasa papildu naudas līdzekļus un laiku. Neesmu pārliecināts, ka rezultāts ir tik svarīgs.
U. Ķ.: – Cik mēs racionāli saimniekojam un kāda ir piena cena – no tā ir atkarīgs stāvoklis naudas kontā. Mums patlaban kopējā saimniecības apgrozījumā normālā gadā abu nozaru īpatsvars ir vienāds. Pērn lopkopības īpatsvars bija 70%, augkopības īpatsvars 30%.
– Cik ekonomiski pamatoti būtu nodarboties ar piena lopkopību, ja nav graudkopības?
U. Ķ. j.: – Ja nav zemes, nevarētu skābbarību ražot, tas būtu jocīgi. Bez graudu platībām piena ražotājs varētu iztikt. Daudzi cūkkopji dzīvo gandrīz bez zemes. Visu jau nosaka graudu biržas cena, nedzīvojam izolētā pasaulē. Neražas gadā ir jārēķinās ar augstāku cenu, lielākiem transporta izdevumiem.
U. Ķ.: – Kūtsmēsli lauku mēslošanai tomēr rodas. Salmi pakaišiem. Mums ir dziļās kūtis. Pie pēdējās kūts izveidojām arī mēslu separēšanu divu iemeslu dēļ: nevarējām nolīgt firmu šķidrmēslu iestrādei zemē pa caurulītēm tāpēc, ka tie bija pārāk biezi. Pēc separēšanas mēs to varam izdarīt. Šogad gan to nedarījām, izvedām kūtsmēslus uz lauka un iestrādājām zemē. Līdz ar to kūtsmēslu sauso frakciju izmantojam kā pakaišus.
U. Ķ. j.: – Patlaban dziļās guļvietas govīm ir klātas ar rapšu salmiem. Kaisām kūtī arī separētos mēslus.
U. Ķ.: – Domājām, kā būs telēm ar slimībām, ja sāksim kaisīt. Esam nepilnu gadu to darījuši, nav problēmu. Saimniecībās, kur ir biogāzes ražošana, kaisa separēto digestātu – tas tiek karsēts un ir kā pulveris. Mums nav iespēju kūtsmēslus žāvēt, tāpēc neviens nevarēja pateikt rezultātu. Piesardzīgi kaisīšanu sākām slaucamajām govīm, līdz šim nekas slikts nav noticis. Mēslu separēšanu piekabinājām pie pēdējās kūts.
– Ko darāt ar izlietoto, bīstamo lauksaimniecības iepakojumu?
U. Ķ. j.: – Visu laiku pat naudu varēja saņemt par šo iepakojumu nodošanu.
U. Ķ.: – Patlaban neviens šo izlietoto iepakojumu neņem pretim. Vai mums labāk ir dedzināt šos maisus un kanniņas, vai arī ierakt tās zemē? Šī problēma ir vien šajā gadā.
U. Ķ. j.: – Agrāk divi uzņēmumi konkurēja, zvanīja mums ik pārnedēļu un vaicāja, vai ir kas sakrāts. Viņiem nepatīk tīkli, ar kuriem tin rituļus. Tiem ir klāt piemaisījumi, tāpēc šos tīklus nevar pārstrādāt. Minerālmēslu maisus, kannas var vieglāk mazgāt un pārstrādāt.
U. Ķ.: – Mēs salmus tinam tīklā, nevis ar preses auklu. Tos mēs arī atdodam komplektā, jo nav kur likt.
– Vai Rāvas apdrošina ganāmpulku?
– Sākums apdrošināšanai bija, kad pirms trīs gadiem atbrauca viens uzstājīgs aģents un pierunāja pirmo reizi apdrošināt. Solīja mums, ka nebūs jāpierāda apdrošināšanas gadījums. Pirmā apdrošināšana bija Baltā, mēs uzrādām 1000 eiro dzīvnieka vērtību, 100 eiro ir pašrisks. Ja dzīvnieks krīt, mēs saņemam 900 eiro lielu atlīdzību. Ēsma, kāpēc mēs tos dzīvniekus apdrošinām, ir 60–70% lielā valsts kompensācija par polisi, par prēmiju.
Ja ir dzīvnieku piespiedu likvidācija (piemēram, kājas amputācija), saņem mazu naudu no kautuves, tad uzrakstām aktu un no apdrošinātāja saņemam starpību līdz 900 eiro.
– Eiropas Savienībā iecerēts aizvien vairāk atbalstīt ģimenes saimniecības. Kā vērtējat šo ieceri?
– Mēs veicam uzņēmējdarbību, uzņēmums pieder ģimenei. Varam nodrošināt cilvēkiem normālu darba samaksu, brīvdienas, atvaļinājumu. Par ģimenes saimniecību parasti uzskata uzņēmumu ar gandrīz ikviena ģimenes locekļa iesaisti tiešajā lauksaimniecības darbībā. Ja kāds saslimst, kurš strādās? Vai ir atvaļinājumi, ja pieder dzīvnieku ganāmpulks? Cilvēki strādā 365 dienas gadā. Vēl papildus siena, ražas un sējas laikā darbojas. Es nesaprotu, kā var aģitēt par ģimenes saimniecību? Vēlas zemnieku par vergu pataisīt? Ģimenes saimniecība parasti ir tik liela, lai nebūtu lieli apgrozāmie līdzekļi. Šādas saimniecības lielums būs līdz 200 ha. Parasti tās ir 100 ha lielas. Kādu tehniku var nopirkt šādai saimniecībai? Vajag jau to pašu tehnikas klāstu kā lielsaimniecībai – pļaujmašīnu, arklu, sējmašīnu, presi, kombainu.
U. Ķ. j.: – Mums jau notika zemes reforma. Var redzēt, cik īpašnieku ir palicis. Zemi iedeva bez maksas. Kur latviešiem ir palicis saimnieka gēns?
U. Ķ.: – Ja nebūtu valsts neatkarības 50 gadu pārrāvuma, situācija laukos, visticamāk, būtu atšķirīga. Tendence lauksaimniecībā ir virzīta uz lielražošanu. Uz augstāku darba ražīgumu.
– Kā vērtējat ieceri noteikt 100 000 eiro lielus tiešmaksājumu griestus?
– Nepatīkami, ja būs šāds lēmums. Vislabāk šo ieceri Agro Topā bija raksturojis Kotiņu saimnieks Aldis Ločmelis – nolemts ir sodīt tos, kas vislabāk strādā un visvairāk ražo. Es viņam piekrītu. Mēs centīsimies darīt kaut ko, iespējams, dalīsim saimniecību. 100 000 eiro dēļ ir jēga padomāt. Mēs tiešmaksājumos saņemam aptuveni trīs reizes vairāk nekā iecerētā griestu summa, tāpēc izdomāsim, kā šos 100 000 eiro neizlaist no savas saimniecības. Nav jau tā, ka mums ir lieli uzkrājumi. Tā vien savelkam galus, lai aizdevumus nomaksātu. Pirmajai fermai maksājumi beigsies jūlijā. Vēl ir teļu, jaunlopu kūts, zeme, tehnika līzingā un par aizdevuma naudu.
– Kā nākotnē esat iecerējuši attīstīties?
– Mēs trīs reizes esam nomainījuši piena baseinus. Vispirms uzstādījām 8 tonnu, tad 12 tonnu un patlaban darbojas 15 tonnu ietilpības piena baseins. Visticamāk, šo baseinu ilgi nemainīsim.
U. Ķ. j.: – Patlaban ir uzbūvētas vajadzīgās ēkas. Agrāk būves bija nolietojušās, vērtējām, cik daudz lopiem jaunās ēkas ir jābūvē. Kad veco nojauc un būvē jaunu būvi, to vienmēr būvē lielāku nekā iepriekšējā. Patlaban ir sasniegts diezgan optimāls lielums. Augkopības un lopkopības apgrozījuma proporcija arī ir laba, tehnikas pietiek. Protams, daļa tehnikas vienību ir nolietojusies, tehnikas parku nedaudz vajadzētu uzlabot. Neredzu ļoti lielu vajadzību kaut ko būtiski mainīt. Zemes tuvumā ir tik, cik ir. Tās visas ir apstrādātas un sadalītas. Mēs nomājam aptuveni trešdaļu no savām apstrādātajām zemēm.
U. Ķ.: – Ja ir iespēja pirkt zemi, cenšamies to izmantot. Uz vietas saimniecība ir izveidojusies ļoti kompakta. Mums visi lauki atrodas 10 km rādiusā. Piena slaukšanas roboti varētu būt nākotnes tehnoloģija mūsu saimniecībā. Vismaz dažām govju grupām. Mums ir govis, kas ik dienu dod 50–60 litru piena. Tās arī vajadzētu papildus piebarot.
U. Ķ. j.: – Ar slaukšanas robotu šīs govis slauktos tik reižu dienā, cik tās vēlas. Iespējams, izslaukums tad būtiski kāptu.
Augkopībā sāk izmantot precīzās tehnoloģijas, kas darbu atvieglo. Mēs šajā gadā veicām augsnes analīzes. Sāksim ar visvienkāršāko – ar augsnes kaļķošanu. Patlaban mūsu filozofija ir – mēslojam augu, nevis augsni. Pēc modernās filozofijas iznāk, ka ir jāmēslo augsne. Patlaban augam sējas laikā lokāli iedodam minerālmēslus, pabarojam vien augu. Pēc otras filozofijas – jācenšas, lai augšanas nosacījumi visā laukā būtu vienādi. Vispirms lauks ir jānosusina, tad varam ķerties pie kaļķošanas, pēc tam pie barības vielu nodrošinājuma izlīdzināšanas.
U. Ķ.: – ES vajadzētu izlīdzināt piena cenu vai tiešmaksājumus. Tirgus ir vienots, atbalsts valstīm ir dažāds.
U. Ķ. j.: – Otra problēma patlaban ir viss ar vides faktoriem saistītais. Latvijas lauksaimnieki ir nostādīti ļoti nevienlīdzīgā pozīcijā salīdzinājumā ar citu ES dalībvalstu ražotājiem. Visiem būs jāsamazina SEG emisijas. Salīdzināsim Nīderlandes vai Dānijas lopu blīvumu ar Latvijas lopu blīvumu – vai visi vienādi to samazināsim? Latvijā ir 0,3 liellopu vienības uz vienu ha, Nīderlandē 4,5 liellopu vienības. Varbūt izlīdzinām vispirms blīvuma skaitli? Vissvarīgāk, lai mūsu politiķi nepiekristu šādam Eiropas Komisijas piedāvājumam. Cerību ir diezgan maz.
U. Ķ.: – Līdz šim ir pierādījies, ka mēs neko nevaram panākt.
U. Ķ. j.: – Ar šādu uzstādījumu attīstītās ES dalībvalstis cenšas mazināt konkurenci ar attīstības valstīm, bremzēt šo valstu ražotspēju.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
