Desmit nozares un bardaks? “Krišjāņu” saimnieki par graudiem, aitām un sieru 0
Brunavas pagasta zemnieku saimniecības Krišjāņi saimnieks Jānis Straģis ir īsts urdošs un zinātkārs nemiera gars – bez Zemgalei raksturīgā graudu biznesa viņš vienlaikus attīsta arī piena lopkopību, nobaro gaļas liellopus, nodarbojas ar biodīzeļdegvielas ražošanu, mazajā gaļas cehā ražo auksti kūpinātas desas, kā arī saimniecības vajadzībām ražo rapšu raušus. Straģu ģimene audzina piecus bērnus, tāpēc pārsteidz, ka Jāņa kundze Iluta vēl paspēj nodarboties ar aitkopību un mājražošanu, turklāt vienīgā Latvijā no aitas piena ražo vairākas siera šķirnes, bezpiedevu jogurtu, bet no siera blakusprodukta – sūkalām – saldējumu.
– Kā ir vadīt saimniecību ar tik daudzām nozarēm?
Jānis Straģis: – Man ir bardaks, desmit nozares, un naudas nav. Lielās nozares mums ir augkopība un piena lopkopība. Un šīm divām pamatnozarēm līdzi velkas vairākas piekabinātās nozares. Man patīk darboties abās lielajās nozarēs. Kreņķu vairāk ir lopkopībā, kas arī prasa vairāk darba. Pavisam apsaimniekojam 780 ha lauksaimniecības zemes. Ziemas kviešus sējam vidēji 250 ha platībā, aptuveni 150 ha ziemas rapšus – atkarībā no dabas apstākļiem. Pērn ar lielo slapjumu bija īpašs gads, varējām iesēt mazāk. Ziemas kvieši mums patlaban aug 180 ha platībā, tie labi pārziemoja. Rapši vairāk iesēti, tomēr tie lauki, kur lietus dēļ sējām vēlāk, nav ļoti labi pārziemojuši. Aptuveni 10 ha no 180 ha sējumu vajadzēja pārsēt. Vasaras kviešus vidēji sējam 150 ha. 100 ha platībā kukurūzu – lopbarībai. Zālājus lopbarībai – aptuveni 150 ha.
Mums ir 260 slaucamās govis, līdz 18 mēnešu vecumam kūtī gaļai nobarojam tām dzimušos bullīšus. Pavisam mums ir 680 liellopu. Esmu arī mājražotājs, nedaudz no pašu gaļas ražoju auksti kūpinātās desas. Paši spiežam rapšu eļļu un no tās savā ražotnē ražojam biodīzeļdegvielu. Par izejvielu biodīzeļa ražošanai izmantojam arī no zivju pārstrādes rūpnīcām pirkto izmantoto eļļu. Mana sieva Iluta ir mājražotāja, viņa nodarbojas ar piena produktu ražošanu, kas nonāk gan lielveikalos, gan arī pārdošanā izbraukuma tirdzniecībā. Dažkārt dienā atbildu uz 200 tālruņa zvaniem. Tas rada stresu.
– Krišjāņi izveidoti 1996. gadā, sākāt ar augkopības nozari. Kāpēc pievērsāties piena lopkopībai, kas Zemgalē nav ļoti izplatīta?
– Ar piena lopkopību sākām darboties 2006. gadā. Biju jauns un dulls, gribēju ziemā kaut ko darīt – tas bija iemesls. Lopi dod organisko mēslojumu, var ietaupīt uz minerālmēslu rēķina. Lopbarības audzēšana ļauj izdevīgāk ievērot augu seku. Agrāk nebija pupu, bija grūtāk augu seku veidot. Kaimiņš darbojās ar lopkopību, iespējams, tas arī iedrošināja. Taču kopš tā laika klibojam. Sākām ar 200 govīm. Projekts paredzēja fermas pirkumu, to par naudu nopirkām, salikām iekārtas, sapirkām govis, par tām dabūju valsts subsīdijas. No kopējiem aizdevuma maksājumiem aptuveni 70% attiecas uz lopkopību. Pārējais – uz augkopību. Nu jau vairs nenāk galvā doma, ka varētu atteikties no piena lopkopības. Tā nodrošina regulāru naudas plūsmu. Ja darbojas pārdomāti, piena lopkopība nes peļņu – ar nosacījumu, ka pienam ir adekvāta cena. Manā gadījumā kritiskā piena cenas robeža ir 25 centi. Ja tā krītas zemāk, jāsāk domāt, kas notiek. Patlaban pārdodam pienu par 28 centiem litrā. Tas ir tuvu pašizmaksai, tomēr darboties var. Pircējs ir kooperatīvs Piena partneri, kas pienu par visizdevīgāko cenu pārdod galvenokārt uz Lietuvu. Esam tā biedri. Šis uzņēmums savulaik piedalījās SIA Latvijas piens veidošanā un pirmais no šā projekta izstājās. No kopējā saimniecības apgrozījuma piena lopkopības īpatsvars patlaban ir 60%.
– Kādas šķirnes govis izvēlējāties?
– Piena lopkopību sākām ar govīm no Šveices. Tām pēcnācēju patlaban ir palicis maz, cik ģenētiski līnija turpinās, tik turpinās. Šveici izvēlējāmies apstākļu sakritības dēļ – mums ieteica, ka dzīvniekiem būšot stipras kājas, govis pa kalniem staigājot, olbaltumvielu pienā daudz un ilgs mūžs. Dzīvē tas tā nav. Krišjāņu ganāmpulkā patlaban galvenokārt ir Holšteinas melnraibās šķirnes govis. Tā ir klasiskā šķirne, vairāk piena mašīna, kurai tauku un olbaltumvielu pienā manā gadījumā nav ļoti daudz. Švices šķirnei, gotiņām kafijbrūnā krāsā, teorētiski ir vairāk tauku un olbaltumvielu. Mums vidējais izslaukums ir 8000–9000 kg piena no govs, aprīlī vidēji 8600 kg. Somatisko šūnu daudzums pienā ir liels, aptuveni 300 000, olbaltumvielas 3,16%, tauki vidēji 3,74%. Esam strādājuši ar lielākām šķiedrvielas devām, ar ģenētiku, ar aizsargātajiem taukiem, lai tauku pienā būtu vairāk. Proti, sienu un salmus pievienojot barībai, tiek rosināta kuņģa darbība un paaugstinās tauku līmenis. Rupjo pamatbarību (zāle, kukurūza, milti no pašu graudiem, rapšu rauši) paši gatavojam saimniecībā. Piepērkam soju, sodu un minerālvielas. Mūžīgais cīniņš ir ar laktāciju daudzumu. Govīm ganāmpulkā vidēji ir trīs laktācijas. Govi piena krīzē nevar apmānīt, nevar uzlikt uz krīzes ēdienkartes. To uzreiz jūt. Ja vēlies kaut ko ietaupīt, piemēram, proteīnu, kas ir visdārgākais, soju neliec vai mikroelementus neiedod, tas viss uzreiz ietekmē sēklošanas rezultātu un izslaukumu. Krīze lopkopībā šā iemesla dēļ man bija ļoti smaga. Patlaban ganāmpulks aug. Darbības sākumā iepirkām 200 atnesušās govis, noslīdējām līdz 160, tad vēl šogad piepirkām grūsnās teles par 1400 eiro no Nīderlandes.>Bullīšus ekstensīvi kūtī nobarojam līdz aptuveni pustonnai, mums tam vajag līdz pusotram gadam. Sadarbojamies ar Baltic Calves, kas no mums ņem arī brāķētās govis.
– Cik darbinieku strādā piena lopkopības nozarē?
– Mums ir trīs slaucējas, trīs dienas sargi, kas vienu dienu strādā, divas atpūšas. Ir vēl divi teļu kopēji, barotājs, sēklošanas tehniķis, kas vienlaikus veic veterinārārsta darbus, kā arī divi nakts sargi. Vēl ir puiši, kas veic remontdarbus. Ja ir nopietnas saslimšanas un paši netiekam galā, aicinām veterinārārstu. Ar darbiniekiem mums ir paveicies. Iespējams, tāpēc ka šeit ir leišmale un Rīga atrodas tālu. Bauska mums ir vistuvākā pilsēta. Bauskā arī nav milzīga darba piedāvājuma.
Visu cieņu mūsu slaucējām un dienas sargiem! Viss ir iegājis sliedēs, darbs iet savu gaitu. Kopš saimniecības izveides nav bijis tā, ka slaucēja nav atnākusi uz darbu. Ar dienas sargiem gan ir bijis. Darba sludinājums visu laiku ir publicēts. Ja piesakās ļoti profesionāls cilvēks, tad agrāk grēkojušajam darbiniekam ir jāmaina nodarbe. Cenšos vienmēr darīt kaut ko labākā kvalitātē. Mums saimniecībā ir izveidojies labs kolektīvs. Pavisam nodarbinām 25–30 darbiniekus.
– Kādas augkopības kultūras audzējat?
– No ziemas kviešiem esam izvēlējušies ‘Dagmara’, ‘Zentos’, ‘Skagen’ un ‘Zeppelin’ šķirni. Kuļam 6 t/ha, pērn nedaudz vairāk – vidēji 6,5 t/ha no 250 ha platības. Bija ļoti laba tilpummasa. Agrāk izmēģināju ‘Bjorku’, tai bija maza raža, tāpēc atteicos, Mūsu vasaras kviešu šķirne ir ‘Granny’. Kuļam vidēji 4 t/ha. Pirms tam sējām ‘Fazan’. Tā ir laba šķirne, graudiem laba kvalitāte, tomēr krīt veldrē. ‘Granny’ arī agrāk nogatavojas. Ziemas rapšus kuļam gandrīz 4 t/ha. Audzējam ‘Rohan’ un ‘Marathon’ šķirni. Vasaras rapšus, kad aizliedza ķīmijas, neaudzējam. Izdodas sasniegt 50 t/ha kukurūzas ražu.
– Arī aitas piena produktu ražošanā esat vienīgie Latvijā.
Iluta Straģe: – Pirmās piena krīzes laikā 2009. gadā Jānis izdomāja, ka piens ir jāpārstrādā. Mums bija sešas pārdošanas vietas – Rīgas Centrāltirgū, Purvciemā, Iecavā, arī Jelgavā – un vēl devāmies izbraukuma tirdzniecībā. Piens pārdošanai pārstrādei gandrīz nepalika. Jānis atrada internetā sludinājumu un no Baltkrievijas atveda separatoru. Izrādās, no izgāztuves izvilkts. Veselu gadu izmantojām, krējums nedaudz gāja klāt biezpienam, ar visu krīzi atmaksājās. Atceros, ka laikā, kad skanēja aicinājums par vietējo zemnieku atbalstīšanu, Rīgas Centrāltirgū varēja pārdot 500 litru svaigpiena dienā. Tad sapratām, ka var pamazām ražot biezpienu, sieru. Iemācījos sieru gatavot. Pēc gada piena produktu pārdošana kaut kā pakāpeniski apstājās. Pārdošanas vietas pazuda. Patlaban ir palikuši vairāki veikali, kur vedam produktus reizi nedēļā, – Klēts Rimi, Stockmann, Rimi Barona centrā un Riga Plaza Idillē, mazajos veikaliņos Rāmkalnos un Berģos.
Gatavoju sierus, aitas piena jogurtu un saldējumu, tostarp sorbertu no aitas piena sūkalām. Gribēju darbu sev. Piena lopkopība nav mans īstais aicinājums. Kopš bērnības ļoti patika aitas. Uzzināju, ka tepat Biržos ir slaucamās aitas, un 2010. gadā sāku interesēties. Latvijā slaucamo aitu nekur nebija, Vācijā bija Šmalenbergas vīruss, un dzīvniekus no turienes neļāva ievest. Aitas kopš 2013. gada pakāpeniski vedām no Igaunijas. Kad braucu pēc aitām pirmo reizi, nezināju, kā garšo to piens, bet zināju, ka aitas vajag.
Patlaban mums ir 40 slaucamās aitas, pavisam ar jēriem aptuveni 100 dzīvnieciņu. Mums ir Ostfrīzijas un Beļģu piena aitas. Ir arī divi teķi. Latvijā tos nevar dabūt, nākamajā gadā būs jāmeklē Lietuvā, kur jau vairāk nekā 10 gadu ar aitas pienu darbojas. Brīnos, kāpēc lietuvieši nav Latvijas tirgū ar savu aitas piena sieru? Sky veikalos Latvijā ir citās Eiropas valstīs ražotie aitas sieri, kas maksā aptuveni 30 eiro/kg. Es pārdodu savu sieto aitas piena svaigo sieru veikaliņiem par 11 eiro/kg, pati saimniecībā – par 15 eiro/kg. Piemēram, ar ieraugu gatavotam fetas tipa sieram pārdošanas termiņš ir divas nedēļas. Kūpinātajam sieram pārdošanas termiņš ir viens mēnesis. Pavisam ik nedēļu ražojam 80 kg siera. Gatavoju vairāku šķirņu aitas sierus – fetu, ar zaļumiņiem, kūpināto ar ķiploku. Īsti nebija ieceres šāda veida sierus ražot, vēlējos ekskluzīvu produktu, piemēram, nogatavinātus sierus. Aitas pienam atšķirībā no kazas piena nav piegaršas. Tas ir biezs, krēmīgs – kā kafijas krējums. Īpaši rudenī šķiet, ka dzer krējumu. Patlaban gan piens ir liesāks. Vissvarīgākais, ka tam nav piegaršas – tā cilvēkus visvairāk attur.
– Aitas piens noteikti atšķiras no govs piena arī pēc kvalitatīvā sastāva?
– B grupas vitamīni govs pienā skaitās alerģiski. Kazas pienā to ir ļoti maz, un tie ir sadalīti pa frakcijām. Olbaltumvielu lodītes un tauku lodītes ir ļoti maziņas. Tās cilvēka organismā vieglāk sašķeļas. Tā ir starpība. Visa laktoze ir vieglāk pārstrādājama. Ielejot burkā pienu, var redzēt, kā govs pienā un kazas pienā krējums nostājas. Aitas pienā tas nenotiek. Tauku lodītes ir resnas, peld uz augšu. Kazas pienā resno lodīšu ir maza kārtiņa, govs pienā to ir daudz, aitas pienā vispār nav, tam ir smalka struktūra. Aitas pienu iesaka arī bērniem, kas nepanes govs pienu, un arī senioriem. Aitas pienā tauku ir 6–7%, olbaltumvielu – 6%. Viena kilograma siera gatavošanai vajag 6 litrus piena; ja gatavo no govs piena – 10 litru. Tas ir pozitīvi – iznākums labāks. Ķīmiskais sastāvs aitas pienam ir kā govs pienam. Rudenī rodas iespaids, ka aitas pienam tauku ir aptuveni 9%, olbaltumvielu – 8%. Siera gatavošanai tad pietiek gandrīz ar trim litriem piena.
Pērn vidējais izslaukums no aitas bija 1,2 litri piena dienā. Tas ir maz. Normāli būtu divi litri. Iemesls – man ir arī aitu krustojumi. Esmu viena Latvijā, katra piena lāsīte ir no svara. Pagaidām ir diezgan liels pieprasījums pēc mūsu produktiem, visu pārdodam. Sezonā gatavoju saldējumu, tauku un olbaltumvielu ir ļoti daudz, lieku nedaudz sausnas klāt, un ir perfekts saldējums. Govs pienam sausnai vajag pievienot lielu daudzumu vājpiena pulvera un krējumu, aitas pienam, ja vēlas svaigā veidā baudīt, var tos nelikt. Ja vēlas sasaldēt, vajag svaigo sausnu klāt. Svaigā frīzerītī neko citu nevajag saldējumam, vien cukuru. Visgaršīgākais ir saldējums no aitas piena drabiņām. Eksperimentēju, veidojot saldējumu no aitas siera suliņām.
Ik ceturtdienu vedam visus produktus uz Rīgas veikaliem. Pavisam gatavoju 16 veidu svaigo un kūpināto sieru. Receptes veidoju pati. Ziemā noteikti vismaz reizi mēnesī braucu uz Liepāju, kā arī lielajiem pasākumiem Ventspilī un Kuldīgā. Labi pircēji ir arī Rīgā, bārs Labietis vienīgais uzkodās piedāvā mūsu aitas piena sieru. Mēs no viņiem ņemam drabiņas govīm, viņi no mums sieru.
– Kā vērtējat mūsu lauksaimniecības politiku?
J.S. – Mums Latvijā visus ES nosacījumus īsteno pēc pilnas programmas. Tas attiecas arī uz lauksaimniecību, tostarp uz lopkopību. Patlaban Latvijā ir aizliegts lietot ragu atražošanas pastu teliņiem. Uzsmērē, rags iznīkst, nav sāpīgi. Lietuvā to drīkst lietot un negatavojas aizliegt. Kad vajadzēs dedzināt, atvainojiet, es tomēr paņemšu lietuviešu pastiņu. Mums Latvijā nosacījumi ir daudz stingrāki nekā lietuviešiem. VID ir izveidots kā mašīna, lai partijas varētu vākt naudu un teikt – redz, kā mēs labi darbojamies. Dažkārt rodas sajūta, ka cilvēks, kas maksā nodokļus, paliek par slaucamo govi. Esmu ar to ļoti saskāries. Lūk, piemērs. Nodokļu maksāšanas termiņa pagarinājuma saņemšanai VID ir jāraksta pieteikums. Šo termiņa pagarinājumu nevar saņemt tāpēc, ka ir nosacījums būt superlabiem finanšu rādītājiem, labai dzīvotspējai un vēl labiem citiem rādītājiem. Beigās ir jautājums – kas tad ir pielemts? Ir bijis, ka pagarinājumu nevaru saņemt tāpēc, ka kredīta un naudas apgrozījuma attiecība vai bilance nav pareiza. Daudzos gadījumos cilvēciskais faktors darbojas. Man patlaban arī ir mazs nodokļu parādiņš. Zvanu, stāstu, man atbild – labi, labi, gaidīsim. Ir pretimnākšana VID. Pērn, ja pret mani darbotos pēc principa skaldi un valdi, nezinu, kā būtu. Krišjāņi nemaksā kreisās algas. Nodokļi ir mežonīgi. Ik mēnesi maksāju nodokļos padsmit tūkstošus eiro. Kāpēc ir nodokļu samaksas termiņa pagarinājums, ja to piešķir ideāliem saimniekiem? Ja tu esi ideāls, ja ekonomika kārtībā, ko tad prasīt pagarinājumu? Loģiski? Paldies dievam, lauksaimniekiem ir lobiju organizācijas. Tas ir vissvarīgākais virzītājspēks, kāpēc kopējā nozares politika ir daudzmaz pareiza.
– Kā Krišjāņi attīstīsies nākotnē?
– Mums īpašumā ir arī mežs, tas ir jākopj. Patlaban būvējam vēl vienu vienkāršu novietni slaucamajām govīm. Nākotnē gribētu ražot lielāku piena daudzumu, kas samazinās ražošanas izmaksas. Tikai tā var izkulties. Mehanizācija, robotizācija prasa ļoti lielu naudas ieguldījumu. Paldies dieviņam, mums ir labas slaucējas. Ja saimniecības ekonomika ļaus, būvēsim lielāku novietni arī aitām.
Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
