Nezināma autora Krievijas pilsoņu kara laika balto kustības pretlielinieku propagandas plakāts. Jau 1919. gadā krievu politiskais nacionālisms sabiedrības uzkurināšanai izmantoja “nekrievu” tēlu: “Tā latviešu un ķīniešu boļševistiskās vienības atņem labību, izposta ciemus un nošauj zemniekus.”

Pārbaudīt izmeklēšanas komisijas savākto materiālu ļauj cits avots, kas sniedz gan vispārējās situācijas, gan šā incidenta aprakstu. Tas ir profesionālas militārpersonas ziņojums, domāts tikai armijas izlūkdienesta iekšējai lietošanai. Runa ir par Pieamūras kara apgabala štāba statistikas nodaļas kapteiņa Muravjova atskaiti Sibīrijas armijas komandierim ģenerālim Ivanovam-Rinovam, tolaik atzītu par “vērtīgu informāciju par situāciju Amūras apgabalā, it īpaši par krievu un japāņu attiecībām”. Tā vēsta: “13. martā lielinieki pārrāva dzelzceļu posmā starp Boč­karevu un Zavitu; sagrābjot Jekaterinoslavkas staciju, nodedzināja visus tiltus un 14. marta pievakarē tuvojās Bočkarevai, kur tobrīd atrados arī es. (..) 15. marta rītā lielinieki sāka uzbrukumu no trim pusēm. Šajā laikā japāņi un kazaki pāris soļu attālumā no stacijas apšāva 35 latviešus. Tie bija sapulcējušies Aleksejevskā, lai iestātos latviešu karaspēkā, bet pavadīja tos izbijis Krievijas dienesta virsnieks. Taču, saņēmuši atļaujas no ārvalstu konsuliem, viņi pieļāva kļūdu, nelūdzot šādu atļauju japāņiem. Japāņi, kam radās aizdomas par ko nelikumīgu, tos arestēja un nosūtīja uz Blagoveščensku. Taču vilcienu satiksme tika apturēta, bet Bočkarevā ar viņiem neceremonējās, tuvojoties lieliniekiem, uzreiz nošāva. (..) Nošauti viņi tā arī saļimuši kaudzē, turot izstieptajās rokās savas pases.”

Netiešas norādes ļauj domāt, ka incidentā japāņu garnizonam tomēr bijusi pakārtota loma. “Bočkarevas dzelzceļa stacijā šajā laikā atradās kazaku vienība no Čitas, cilvēki 20, kuri bija ceļā uz Blagoveščensku. Šīs vienības virsnieki jau pirms laika bravūrīgi plātījās, ka Blagoveščenskā ieņemšot visas labās vakances štābā, bet vietējiem virsniekiem nākšoties atbrīvot savas vietas,” turpina Muravjovs. Tie bija atamana Semjonova kazaki, izpelnījušies paaugstinājumu “činā” par nopelniem soda ekspedīcijās pret zemniekiem. Tālāk pārskatā uzsvērta šīs grupas nedisciplinētā un agresīvā uzvedība, Blagoveščenskā tai pat pavēršot ieročus pret japāņu karavīriem, kas mēģinājuši aizkavēt kazaku marodierismu. Konkrētajā brīdī un apstākļos Bočkarevā pietiktu ar kāda kaujas adrenalīna pārņemta kazaka bļāvienu “Сволочи латыши, Россию матушку продали!” (“Maitas latvieši, Māmuļu Krieviju pārdevuši!), lai ap nabaga latviešu zemnieku puišiem mirklī salasītos vardarbīgi noskaņots slepkavu pūlis, kam pēc īsas minstināšanās pievienotos japāņu konvojs. Japāņiem bija vieglāk nošaut zemniekus nekā konfliktēt ar labi bruņotu un izlēmīgi noskaņotu kazaku grupu brīdī, kad uzbrūk ienaidnieks.

Atamana Semjonova kazaku soda ekspedīciju vardarbība pret civiliedzīvotājiem bija fakts, ko apliecina neskaitāmi avoti. Japānas impērijas armijas vadībai post factum atlika vien uzņemties atbildību, jo savdabīgā japāņu goda izpratne neļāva atzīt, ka situācija palikusi nekontrolējama un eksekūciju īstenojuši kaut kādi kazaki bez japāņu militārās vadības akcepta. Par labu šādam traktējumam liecina tas, ka Japānas valdība kā kompensāciju vēlāk it kā izmaksājusi 172 800 jenas nošauto piederīgajiem, kaut incidents tam laikam bija visai ikdienišķs un neviens nevienam neatvainojās, nemaz nerunājot par kompensāciju.

Bočkarevas incidentā, visticamāk, ir darīšana ar pilsoņu kara perifērijas apstākļiem raksturīgu noziedzīgu rīcību. Latviešu brīvprātīgajiem diemžēl nelaimējās atrasties neīstajā laikā un neīstajā vietā. Kurš deva pavēli un vai pavēle maz bija, acīmredzot neuzzināsim, ja vien apritē neienāks kāds jauns avots. Tāds, iespējams, varētu atrasties Japānas arhīvos.