VĒRTĒJUMS 0
Aspazijas lugu izcilākos iestudējumus izvērtēja Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš
“Vaidelote” – populārākā un visvairāk iestudētā Aspazijas luga. Pirmuzvedums notika Rīgas Latviešu teātrī 1894. gada 19. janvārī, režisors Pēteris Ozoliņš. Skaista romantiska drāma, sievietes jūtu pasaule, mīlestība, un Mirdza ir varone, kas pati virza savu dzīvi. Aspazija iegūst slavu. Mūziku izrādei sacerēja Jāzeps Vītols, kostīmu metus darināja Janis Rozentāls un Artūrs Baumanis. Pirmo reizi latviešu teātrī iestudē baleta numuru – “ragutnīcu deju Mildas svētkos”. Mirdza – Dace Akmentiņa, Asja – Jūlija Skaidrīte (abas slavētas par emocionālo piesātinātību un spilgtumu).
1927. gadā Nacionālajā operā notika pirmizrāde Jāzepa Mediņa operai “Vaidelote”. Padomju gados pirmais Aspazijas “Vaideloti” iestudēja Eduards Smiļģis Dailes teātrī 1958. gadā. Ģirta Vilka dekorācijas. Spilgtas un pārliecinošas bija gan Vijas Artmanes Mirdza, gan Zigrīdas Stungures Asja. Neparastāku tēlu sniedza Artūrs Dimiters valdnieka Olģerda lomā: gan despots, gan jautrs, draudzīgs un gudrs sava laika cilvēks.
“Sidraba šķidrauts” (27.01.1905) pirmizrāde Jaunajā Latviešu teātrī Fridriha Podnieka režijā. Būtisks notikums latviešu teātra vēsturē – ne režijas ziņā, bet gan uzveduma sociālā, arī politiskā skanējuma dēļ 1905. gada revolūcijas atmosfērā. Bet Otīlijas Mucenieces radošajā dzīvē Guna ir mākslinieciski augstākā virsotne. Ļoti liels skatītāju pieplūdums, tajā gadā parādīja 25 reizes, jo gada beigās varas iestādes teātri slēdza.
Ievērojams bija “Sidraba šķidrauta” iestudējums Liepājas teātrī Antonijas Apeles režijā. Lai arī pats iestudējums bija visai statisks, tomēr nozīmīgs ir Ainas Jaunzemes veikums Gunas lomā. Kā rakstīja S. Radzobe: “Aspazijas varones drāma šajā izrādē saistījās nevis ar konfliktu pašai sevī, nespējot harmoniski saskaņot mīlestību un dievu doto talantu, bet ar konfliktu starp viņu, garīgi bagātu sievieti, un Normundu (K. Zušmanis, J. Lenēvičs), primitīvu, nejūtīgu vīrieti. Tas izskanēja zināmā mērā kā fatāla sievietes vientulība vispār, kā nolemtība. A. Jaunzemei ar Gunas monologiem, lai arī reducētā veidā, tomēr emocionāli iedarbīgi izdevās raisīt skatītāju pārdomas par Aspazijas izvirzītajām vispārcilvēciskajām problēmām…” (“Latvijas Teātris”, 70. gadi. 144.,145. lpp.)
“Madlienas baznīcas torņa cēlējs” (12.03.1927), scenogrāfs Jānis Muncis. To atzinīgi vērtēja Jānis Sudrabkalns: “Mūsu laikos, kur daudziem pašuzupurēšanās un nesavtīga mīla liekas jau novecojušas lietas, kur vilina absolūta vaļība, amorālisms, Madlienas baznīcas torņa cēlēja romantiskā figūra iegūst sevišķu nozīmi. Aspazija atgādina par seniem un negrūstošiem gara pamatiem, uz kuriem ceļams katra laikmeta, katra cilvēka darbs. Jo lielāks upuris, jo augstāka padarītā darba vērtība.” (J. Sudrabkalns. Par teātri. R.,1973, 75. lpp.) Made – Emīlija Viesture, Iļģis – Eduards Smiļģis.
“Pūcesspieģelis” (27.03.1932), scenogrāfs Oto Skulme. Tils – Augusts Mitrēvics, Nēle – Elvīra Bramberga. Aspazija lugu veidojusi pēc flāmu teiku un Šarla de Kostēra grāmatas motīviem. Jānis Grots recenzijā rakstīja: “Skaistā valoda, krāsainie dialogi, romantiski apgarotie tipu un raksturu zīmējumi, dzejiskā plūsma un darbības sasprindzinātā konkrētība Aspazijas jaunāko skatuves darbu paceļ ļoti augsti vērtējamas mākslas galotnēs. Ed. Smiļģa spožais inscenējums ieturēts it kā viegli jaušamos pustoņos starp rotaļīgu komēdiju un drāmas smeldzi, ietverot it kā šajās divās ārējās kontrastainībās visu Pūcesspieģeļa viengabalaino būtību. O. Skulmes dekoratīvais fons, krāsu un gaismas dekorējumi, F. Ertneres veidotās kustību trauksmainās grupas šo inscenējumu paceļ pāri parastajiem un kopā ar autores spirgto jūtu, domu un ideju pasauli saista no sākuma līdz galam skatītāju prātus, acis un ausis.
