Priekškars atvērās un tūlīt aizvērās 0
Aspazija neatkarīgajā Latvijā tik ļoti vēlējās uz drāmas skatuves stingri nostāties līdzās Rainim, taču īsti tas neizdevās. Tomēr vairākas viņas senāk rakstītās lugas uz skatuvēm joprojām dzīvoja – īpašu popularitāti baudīja “Vaidelote”, ko iestudēja gan Rīgas teātris, to izrādīja gan Jelgavā, gan Daugavpilī, Liepājā un Valmierā. Popularitātes ziņā “Vaidelote” varēja sacensties ar “Sidraba šķidrautu”. Iepriekš minētajām jaunajām lugām priekškars atvērās un tūlīt pēc pirmizrādes arī aizvērās, taču Aspazija daudz par to neskuma, un cita pēc citas tapa jaunas viņas lugas.
Visas sīkāk apskatīt nav iespējams, taču par vienu no populārākajām kļuva drāma “Torņa cēlējs”, ko 1927. gadā Dailes teātrī izrādīja ar nosaukumu “Madlienas baznīcas torņa cēlējs”. To iestudēja Eduards Smiļģis, pats tēlodams galveno lomu – ceļojošo namdari, sapņotāju un jokdari Iļģi, un šī loma patiešām viņam tā īsti piestāvēja. Drīz pēc tam Aspazija radīja vēl vienu ar folkloras tēmu saistītu lugu – “Zalša līgava”. Lugu par šādu tēmu bija iecerējis gan Rainis, gan Aspazija. Rainis jau bija uzrakstījis lugas plānu un dažu ainu aprakstus, tomēr viņu saistīja citi darbi un pienākumi, bet Aspaziju šī tēma vilināja, viņa pārstāja gaidīt un vilcināties, ķērās pie darba, un 1927. gadā žurnālā “Atpūta” parādījās “Zalša līgavas” publicējums. Rainis vēl bija līdzās, bet Aspazija savu darbiņu bija paveikusi un radījusi vienu no savām neparastākajām lugām, kurā darbojas gan reāli cilvēki, gan dzelmē mītošas būtnes – sams, zutis un arī pats Zalšu karalis, kam dota iespēja pārvērsties skaistā jauneklī.
Visai interesanta un neparasta luga tapa 1929. gada vasarā – “Velna nauda”. 20. gs. 20. gadu beigās Eiropu, arī Latviju, bija skāris ekonomiskās krīzes vilnis. Aspazija ķērās pie darba, vasarā tapa jauna luga, un rudenī tās pirmo cēlienu viņa jau lasīja priekšā Rainim. Aspazija par to rakstījusi: “Es varbūt arī šo komēdiju nebūtu rakstījusi, bet Rainis, kam lasīju pirmo cēlienu priekšā un uzmetumu no tālākās gaitas, mani ierosināja rakstīt, tas bija 1929. gada rudenī, īsi pirms viņa nāves.” Jaunajā lugā bija daudz komikas un jocīgas situācijas jau lugas sākumā: pie Daugavas uz klinšu radzes sēž Velns un meklē kādu, kas viņam sasukātu matus, un par šādu pakalpojumu viņš apsolījis veselu maisu zelta. Taču šis Velns nav nemaz dzīvojis tik tālā pasaku valstībā, jo lugas ievadremarkā sacīts: “Pasaka tuvu īstenībai un jaunlaikiem”. Ja jau jaunlaiki – tad lugā dzīvo lielsaimnieki Labrencis un Ašķis un viņu kalpi, bet vēl no Daugavas iznāk un viņiem piebiedrojas Velna kalpi Jups un Žvups, bet Velna matus izsukāt piesakās Labrenča kalps Andris, bet siekā par to birst zelta dukāti. Beigu beigās ar sapelnīto naudas lādi iznāk vienas nepatikšanas: tiklīdz tā atslēgta, uzliesmo zibens spēriens, un naudas vietā ir tikai degošas ogles, bet Velna kalpi, dziedādami un bungas rībinādami, dodas atpakaļ uz elli. Aspazijas iecere bija asprātīga, taču komēdijas izvērsumā viņai pietrūka mērķtiecības un luga neveidojās tik spraigi un dinamiski, kāda bija “Velna naudas” nobeiguma dziesma.
