Savas ilgas audzējam kā brīnumpuķi 0
Aspaziju joprojām urdīja darba spars un tāda kā nenokārtota parāda apziņa. Latvijā tobrīd visi slavēja Raiņa traģēdiju “Jāzeps un viņa brāļi”, bet – kāpēc gan lai arī viņa neuzrakstītu lugu par Bībeles tēmu? Varbūt pat veselu lugu triloģiju? Aspazija domāja par drāmām “Sulamīte” un “Samsons un Dalida”, un “Boass un Rute”. Protams, tik drīz radīt triloģiju nebija iespējams, taču viņas uzmanību visvairāk saistīja Bībelē izlasāmā Rutes grāmata, kas gan ir pavisam īsa – tā izstāstīta tikai dažās lappusēs četrās nodaļās, kurās vēstīts par trūcīgās moabietes Rutes ienākšanu Jūdejā, un lugas intrigu izveidoja leģendas vēstījums. Rute vēl pirms liktenīgās kāzu nakts, pirms nevainības zaudēšanas kļuvusi par atraitni, jo viņas vīrs Mahlons gājis bojā, un, pēc senajām, Bībelē minētajām tradīcijām, nevainīgā sieva-atraitne nonāk viņam vistuvāko cilvēku rokās. Rutes vīramāte Naomi aizsūta Ruti pie bagāta kunga Boasa, teikdama: “Kad viņš atgulsies, noskati to vietu, kur viņš guļ, pienāc, atsedz viņa gājgali un apgulies.”
Šo īso, Bībelē minēto pavedienu Aspazija pārņēmusi un izveidojusi vairākcēlienu lugu. Tālāko darbību dramaturģe gan pamatīgi sarežģī un sāk risināt tēmu, ko bija jau aizsākusi lugā “Vaidelote” – par mīlestības dzimšanu un tās uzplaukuma brīnumu. Lugas “Boass un Rute” nobeigumā Aspazija liek izskanēt Betlēmes tempļa vecākā teiktajai preambulai – tajā minētas trīs brīnišķas lietas un tās ir: “Ērgļa ceļš pie debesīm – Čūskas ceļš uz klinti – Kuģa ceļš jūras plašumā. Bet ceturtā lieta ir neizdibināma. Un tā ir: “Vīra ceļš uz sievu.” Drāmā “Boass un Rute” ieskanas arī vārdi, kas tieši nonākuši no Latvijas toreizējās situācijas: Boass Rutei saka: “Jā, mēs esam tauta, kas cer uz zvaigznēm un dzīvo no ilgām. Mēs savas ilgas audzējam kā brīnumpuķi, kas pa tūkstoš gadiem tik vienreiz zied.” Kad 1925. gadā Nacionālais teātris izrādīja “Boasu un Ruti”, šie vārdi skanēja par mums, latviešiem, kas toreiz cerēja uz zvaigznēm un dzīvoja kopā ar mūsu nākotnes valsti.
Aspazija bija radījusi nozīmīgu, visai savdabīgu darbu, kas uz skatuves gan diemžēl tā īsti neiedzīvojās. 1925. gadā to Nacionālajā teātrī iestudēja Aleksis Mierlauks, taču viņam luga šķita pārāk neparasta, un Aspazijai izrāde lāgā nepatika, kaut arī tajā Boasa lomā bija viņas tik iecienītais aktieris Jānis Ģērmanis. 1926. gadā “Boass un Rute” uz īsu brīdi parādījās arī Valmieras teātrī, īpašu vērību neiemantojot, un neparastās lugas skatuves mūžs bija nodzīvots. Žēl, ka tā!
