Laiks grieķu sapnim 0
1920. gada aprīlī Aspazija kopā ar Raini no trimdas atgriezās dzimtenē un burtiski atplauka, notika negaidītais un necerētais – viņa atkal pievērsās dramaturģijai un sāka rakstīt lugas. Taču tās bija citādas, no pirmajiem darbiem visai atšķirīgas un neparastas. Protams, Aspazijas skats nedaudz pievērsās vakardienai, kad Rainis aizrautīgi strādāja ar drāmu “Jāzeps un viņa brāļi”. Kādēļ gan arī viņa nevarētu pievērsties Bībeles tematikai vai atgriezties pie civilizācijas sākotnes? Nu, vismaz pie pašas izraudzītā pseidonīma – Aspazija – skaidrošanas! Viņa pati atzinusi, ka šo grieķisko vārdu izvēlējusies, daudz nedomādama, lūkojusi to pat atmest un saukties savā ģimenes vārdā, bet nekas nav iznācis, jo nevarēja taču sākt rakstīt: “Elzas Rozenberg luga “Vaidelote”.” Bija vien jāpaliek pie vārda Aspazija! Taču, ja tā – kāpēc neuzrakstīt lugu par sengrieķu vadoņa Perikla laiku un viņa iemīļoto sievieti Aspaziju? Iesākumā viņa bija iecerējusi uzrakstīt romānu par Aspaziju, taču drīz iecere izvērsās lugā. 1922. gadā Aspazija cītīgi pie tās strādā, nākamā gada sākumā luga ir gatava un to sauc – “Aspazija”. Autore pamatīgi studēja sengrieķu vēstures un tā laikmeta literatūras materiālus. Par to var spriest no lugas teksta, kas ir piesātināts un dažbrīd pat pārsātināts ar sengrieķu vēsturisko personu, dievu un dažādu jēdzienu minēšanu. Luga ir arī pārsātināta ar darbojošo personu milzīgo skaitu – tajā darbojas trīsdesmit četras personas, no kurām pamatīgāk iezīmētas gan tikai kādas divpadsmit!
Lugas iecere patiešām pelna ievērību: bija nodibinājusies patstāvīga Latvijas valsts, kaut neliela, bet brīva un neatkarīga, Rainis un Aspazija pēc daudzu gadu prombūtnes bija atgriezušies Latvijā, un Aspazijai Latvijas brīvības atgūšana dažā ziņā asociējās ar seno Grieķiju. “Cik līdzīga bij mazajai Grieķijai mazā Latvija pēc visas savas gaitas un iekārtas!” Tā Aspazija rakstīja esejā “Kā radusies drāma “Aspazija””, taču nu pastāvēja problēma – kāds ceļš jaundibinātajai valstij būtu ejams? Drāmā “Aspazija” viņa pretstata divus valsts vadības principus: vai nu tās priekšgalā būtu oligarhi, vai arī valstī valdītu demokrātija un to pārstāvētu pilsoņi. Tieši pa tādu ceļu Grieķiju centās virzīt lugas centrālais tēls Perikls, un tādu centās aizstāvēt lugā tēlotā Aspazija. Rakstot senatnes drāmu “Aspazija”, viņa domāja par jaundibinātās valsts Latvijas rītdienu un senajai Grieķijai lugā tēlotā Aspazija velta brīnišķus vārdus, kurus varētu attiecināt arī uz Latviju: “Lai visas vētras tevim garām iet, / Lai tava debess paliek mūžam zila, / Tu visu dziļo domu sēklas zeme, / Tu lielo iesākumu plaucētāja, / Tu dvēsļu dzimtene un atdzimtene, / Kur nezin vecuma, ne laika varas.”
Lugas autore iepazīstina ar Aspaziju, kura sākumā parādās kā stalts jauneklis – Aspazios – un dod Periklam viedu padomu, kas dažā ziņā pat saskan ar Spīdolas vēlējumu Lāčplēsim. Aspazios atgādina, ka jaunajā situācijā jāapvieno spēks un maigums un to, ko veicis spēks, lai turpmāk vada daile! Taču drīz vien atklājas, ka Aspazios ir skaista jaunava. Beigās Aspazija ir glābta, viņa ieslīgst Perikla skavās, taisnība ir uzvarējusi! Kā rītdienas vēlējums skan lugas beigu vārdi: “Nu zelta laikmets ausīs Grieķijai.” Šos vārdus rakstniece veltīja Latvijai.
