Pieminot Sergeju Žoltoku… 15 gadi kopš spilgtā hokeja uzbrucēja nāves dienas 0
Pirms piecpadsmit gadiem – 2004.gada 3.novembrī, nesagaidot savu 33 dzimšanas dienu, pārtrūka Sergeja Žoltoka dzīves pavediens. Spilgtākais uzbrucējs no tiem, kuri piedzima pagājušā gadsimta 70.gados.
Šoks. Kā nazis mugurā mūsu apziņā iedūrās šī ziņa. Vēl vakar viņš bija šeit līdzās – dzīves priecīgs, atvērts, atsaucīgs, draudzīgs un izpalīdzīgs. Ne pats sev prātā, bet komandas cilvēks, viss hokejā, neapšaubāms. Latvijas
izlases līderis. Ir apstājies spilgts, cieņas un apbrīnas vērts, dzīves ceļš. Nežēlīga, bet neatgriezeniska realitāte – Sergejam laiks ir apstājies.
Pārlasot paša uzrakstīto, pārlūkojot apkopotos materiālus, pārcilājot atmiņā notikumus šajos, nu jau bez Sergeja aizvadītajos piecpadsmit gados, nākas secināt, ka atmiņas dziest tāpat kā ugunskuri. Ja par tiem nerūpējas. Lai atsvaidzinātu atmiņu, piedāvāju materiālu no Māras Juršēvicas grāmatas “Latvijas hokeja pavasaris” un vizuālo materiālu no sava iekrātā un apkopotā.
Žoltoks un jaunība
Lai arī sākumā Sergejs nemācējis pat stāvēt uz slidām, ātri vien apguvis nepieciešamās iemaņas, un līdz jauniešu vecumam bija sasniedzis pietiekamu meistarību, lai pievērstu Vissavienības hokeja speciālistu uzmanību. Diezgan drīz Žoltoks tika piesaistīts Rīgas “Dinamo” meistarkomandai, un Ēvalda Grabovska vadībā tur aizvadīja jau 1990./1991. gada sezonu. Žoltoku paņēma kopā ar Aigaru Ciprusu un Sergeju Seņinu.
Visi tika uzskatīti par vienlīdz talantīgiem, tomēr, pateicoties labākajiem fiziskajiem dotumiem, Žoltokam no šīs trijotnes tika prognozēta visspožākā nākotne, skatoties rietumu virzienā. Garš, ātrs, spēcīgs uzbrucējs, kurš izjuta laukumu un komandas biedrus labāk par ikvienu citu, turklāt prata uzņemties līdera lomu, kas viņam izdevās vislabāk.
Līdz brīdim, kad bija jādodas uz Ziemeļameriku, viņš vēl paspēja trīs gadus uzspēlēt PSRS junioru izlasē, kopā ar Sandi Ozoliņu kļūstot par pasaules čempioniem. Rīgas “Dinamo” Žoltoks nospēlēja divas sezonas – vienu PSRS čempionātā un otru – Neatkarīgo valstu savienības (NVS) meistarsacīkstēs, kas pēc dalībnieku saraksta gan īpaši neatšķīrās.
Žoltoks un NHL
Pēc 1992.gada pasaules junioru čempionāta, kurā jaunizveidotā NVS izlase ar Žoltoku un Ozoliņu ierindā izcīnīja pirmo vietu, abi bija pievērsuši Ziemeļamerikas skautu uzmanību. Tobrīd jau bijusī Padomju savienība beidzot bija pieejama arī Nacionālās Hokeja līgas (NHL) klubiem. Žoltoks trāpīja īstajā laikā un īstajā vietā – 1992.gada NHL draftā viņu trešajā kārtā ar 55. kopējo numuru izvēlējās Bostonas “Bruins”.
No 1992.gada rudens līdz 1994.gada pavasarim Žoltoks piedalījās 26 NHL spēlēs, mēģinot pierādīt, ka ir derīgs amerikāņu un kanādiešu hokejam. Taču Bostonas “Bruins” vadību par to nebija viegli pārliecināt, tāpēc nākamos gadus viņam nācās pavadīt zemākās līgās. Sapnis par NHL piedzima ar jaunu sparu, kad 1996./1997.gada sezonā ar Sergeju sadarbības līgumu parakstīja Otavas “Senators”. Savā pirmajā sezonā Kanādas galvaspilsētas kluba rindās Žoltoks regulārajā čempionātā izgāja laukumā 78 spēlēs, kā arī ar pirmo reizi tika izslēgšanas turnīrā, iekrājot vēl 11 mačus.
Vēlreiz mainot darba devēju, Žoltoks nonāca hokeja Mekā – Monreālas “Canadiens” klubā, kurā uzkavējās divus gadus – no 1998. līdz 2000.gada pavasarim. Pēc tam Sergejs pārceļoja uz Edmontonas “Oilers”, vēlāk uz Minesotas “Wild”. Tur viņam izrādījās īstā vieta, jo tieši ar šo klubu, kas nesen bija ienācis NHL, Sergejam izvērtās par vērtīgāko. Liels spēles laiks, treneru uzticība un laba statistika.
2001./2002.gada sezonā, kas bija pirmā “Wild” kreklā, Sergejs apliecināja sevi kā uzbrukuma līderi. Sezonu vēlāk Minesota jau bija zirgā, sasniedzot savas konferences finālu, arī togad Sergejs bija komandas vadošais spēlētājs.
Tosezon kāda epizode pazuda šo panākumu ēnā – 2003. gada janvāri Sergejs izlaida vairākas spēles, jo vienā no mačiem reiboņu un sliktas pašsajūtas dēļ bija spiests doties uz ģērbtuvēm. Medicīniskie izmeklējumi uzrādīja nelielas novirzes sirdsdarbībā, bet lēmums bija Žoltokam iepriecinošs – var turpināt spēlēt hokeju.
Kāpumam sekoja kritums, un 2003./2004. gadā minesotieši vairs neiekļuva izslēgšanas turnīrā, bet Žoltoks sezonas vidū tika aizmainīts uz Nešvilas “Predators”. Un atkal 2003.gada oktobrī Sergejs saskārās ar veselības problēmām…
Žoltoks un Latvijas izlase
Debiju Latvijas valstsvienībā Sergejs piedzīvoja 1994. gadā, kad mūsējie cīnījās pasaules čempionāta B grupā. Atlantijas okeāna otrā pusē viņš spēlēja NHL fārmklubos, tāpat kā Grigorijs Panteļejevs, ar kuru kopā Žoltoks ieradās izlasē. Abi tolaik tika uzskatīti par Latvijas jaunajiem talantiem, kuriem vajadzētu kļūt par pēdējo trūkstošo posmu, lai ceļazīme uz augstāko grupu būtu rokā. Tobrīd 21 gadu vecais Žoltoks un Panteļejevs tika ielikti vienā maiņā.
Abu “amerikāņu” spēle neizpelnījās īpaši pozitīvas atsauksmes, un tās vēl ilgi palika atmiņā, jo nākamā reize, kad Žoltoks atbrauca uz izlasi, bija tikai 1997.gadā – Latvijas izlases debijas reizē augstākajā divīzijā. Sišanās pa Ziemeļamerikas zemāko līgu izslēgšanas turnīriem bija šķērslis, lai Žoltoks būtu valstsvienībā laikā no 1994. līdz 1996. gadam, taču viņš bija klāt vēsturiskajā turnīrā Somijas pilsētā Turku un pēc tam Tamperē. Līgums ar Otavas “Senators” jau spieda kabatu, un varbūt tieši tas kļuva par iemeslu savstarpējām nesaskaņām ar izlases vadību, konkrētāk – galveno treneri Leonīdu Beresņevu.
Arī Sergeja nākamā ierašanās pasaules čempionātā – 1999. gadā Norvēģija – nepagāja bez starpgadījumiem. Šoreiz izcēlās Latvijas izlases menedžeris Helmuts Balderis, kurš Sergejam veltīja neglaimojošu epitetu – “Tu jau tur NHL šešķorka” vien esi”.
Pēc viena izlaista pavasara Žoltoks atkal bija izlasē 2001.gadā, kad pie vadīšanas bija ķēries Haralds Vasiljevs. Žoltoks čempionātu pabeidza kā rezultatīvākais hokejists ar pieciem vārtiem un piespēli sešās spēlēs. Izlasei gan togad klājās pašvaki, knapi saglabājot vietu elites divīzijā.
Kurts Lindstrēms jau ar pirmo savu darba gadu Latvijas izlasē nodemonstrēja savu pietāti pret NHL hokejistiem, sākot ar Artūru Irbi un beidzot ar Sandi Ozoliņu, Sergeju Žoltoku un Kārli Skrastiņu. 2002.gada pasaules čempionātā Zviedrijā galvenais treneris ļāva Sergejam izvēlēties sev maiņas partnerus, nevis pats noteica hokejistu virknējumus.
Žoltoks deva priekšroku sadarbībai ar Aleksandru Beļavski, divās spēlēs nomainot pret Arti Ābolu, un Grigoriju Panteļejevu. Sergejs gan palika bez vārtu guvumiem, atdodot četras rezultatīvas piespēles. Līdzīgā atmosfērā noritēja 2004. gada pasaules čempionāts Prāgā, kas pierādīja divas nemainīgas lietas – Žoltoka meistarību un Lindstrēma piekāpīgumu. Galvenais treneris pievēra acis uz uzbrucēja nevēlēšanos piestrādāt aizsardzībā, taču pretinieku vārtu priekšā Žoltoks savu darbu padarīja – trīs vārti un divas piespēles. Tas izrādījās pēdējais viņa turnīrs Latvijas izlases formas kreklā.
Žoltoks un “Rīga 2000”
NHL 2004./2005. gada sezonā bija lokauts – hokejistu streiks. Tas ļāva Žoltokam piepildīt sapni un ieplānot gadu pavadīt mājās. Viņš bija prom no dzimtās puses vairāk nekā desmit gadu, tāpēc jo lielāks bija prieks, kad sadarbību
piedāvāja galvaspilsētas spēcīgākā komanda “Rīga 2000”. Pret hokeja spēlēšanu Žoltokam nebija iebildumu, turklāt paaicināja līdzi arī savu draugu no Minesotas “Wild”, Dārbiju Hendriksonu.
Vēl viens ieguvums spēlēšanai Rīgā bija starts Baltkrievijas atklātajā čempionātā. Sergeja tēvs ar saviem radiem jau gadiem ilgi dzīvoja Minskā, tāpēc viņa uzņemšana rīdzinieku rindās nozīmēja beidzot redzēt dēlu spēlējam klātienē.
2004. gada 3.novembrī “Rīgai 2000” bija spēle viesos pret Minskas “Dinamo”. Rīta treniņā Žoltoks nepiedalījās sliktas pašsajūtas dēļ, par varbūtību izvirzot variantu, ka viņš vieglā formā saindējies ar pārtiku.
Pirms spēles, vēlreiz taujāts par gatavību doties laukumā, tika saņemta apstiprinoša atbilde. Tribīnēs sēdēja Sergeja tēvs, tuvinieki, draugi. Viņam nebija izvēles. Diemžēl pienākums pret sev tuvajiem maksāja pārāk lielu cenu. Piecas minūtes pirms mača pamatlaika beigām Žoltokam palika slikti. Ticis līdz komandas soliņam, viņš zaudēja samaņu. Ātrās palīdzības ārsti nespēja glābt hokejista dzīvību.
Sirds apstājās turpat arēnā. Pulkstenis rādīja desmit minūtes pāri desmitiem… Sergejam palika sieva Anna, dēli Edgars un Ņikita.
Žoltoku pieminot
Atvadīties no izcilā hokejista Melngalvju namā ieradās tūkstošiem cilvēku… Viņš tika apbedīts Rīgā, Ivana kapos. Žoltoka vārds tika dots Rīgas 55.vidusskolai, kurā uzauguši daudzi hokejisti, lai arī Sergejs tajā nav mācījies ne dienu.
Latvijas Hokeja federācija kopš 2005. gada rīko Sergeja Žoltoka piemiņas turnīru valstu junioru izlasēm. Pirms atbildīgākajiem starptautiskajiem startiem Latvijas hokejisti noliek ziedus uz Sergeja Žoltoka kapa, bet par viņa dzīves ceļu klusi liecina piemiņas istaba, kas atrodas Sergeja Žoltoka vārdā nosauktajā vidusskolā.
Paklusēsim un atcerēsimies arī mēs.
Ēvalds Grabovskis
