Pieminot Pēteri Liepiņu 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
10. maijā 78 gadu vecumā pēc ilgas slimības mūžībā aizsaukts daudzu skatītāju iemīļotais Dailes teātra un kino aktieris Pēteris Liepiņš (1943–2022). Izcilo mākslinieku pēdējā gaidā izvadīja vakar, 17. maijā, guldot viņu zemes klēpī Rīgā, Meža kapos.
Pēteris Liepiņš ir ikdienā mūžam jokojošs un sāpi pret smaidu mainošs, lomās – smeldzīgi patiess un tieši tāpēc patiesi mīlēts aktieris. 28. maijā viņš būtu atzīmējis 79. dzimšanas dienu, bet nākamgad – apaļu jubileju. Pēteris Liepiņš dzimis Otrā pasaules kara laikā 1943. gadā Ērgļos kā jaunākais bērns sešu bērnu ģimenē – arī Pētera vecākais brālis Edgars Liepiņš (1928–1995) kļuva par tautā iemīļotu aktieri.
Mācījies Meņģeles pamatskolā, pēc tam Ērgļu vidusskolā. Pēc skolas beigšanas un dienesta padomju armijā iestājies Dailes teātra IV studijā, ko beidzis 1971. gadā, iegūstot Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes augstāko izglītību specialitātē “Profesionālā teātra un kino aktieris”, bet Dailes teātrī spēlējis kopš 1966. gada. Aktiera neaizmirstamā balss skan arī gandrīz 700 radioteātra iestudējumos. Kurš gan no bērnu dienām neatceras lielisko Jērādiņu…
Vairāk nekā piecdesmit gadu laikā Pēteris Liepiņš teātrī nospēlēja aptuveni 150 lomu, pēdējā – Dailes teātrī – Tēvs Intara Rešetina iestudētajā F. Zellera “Mātē”. Starp aktiera pēdējām lomām ir vēl vairāki spilgti tēva iemiesojumi – Kārlis A. Ščerbaka lugas “Balta vārna melnā krāsā” (2018) iestudējumā un Henks Š. Grenana “Alvas sievietē” (2019).
“Pētera Liepiņa personībai piemitusi retā īpašība vērties pasaulē ar bērnišķīgu pirmreizīgumu, kas reakcijai piešķīrusi ne tikai ļoti dabisku izteiksmi, bet arī īpašu trauslumu. Kopā ar puiciski sprigano vitalitāti, artistisku temperamentu un personības silto starojumu veidojies unikāls kodols, kas piepildījis Pētera Liepiņa tēlus, padarot tos īpašus, neaizmirstamus,” aktieri raksturo Dailes teātrī. Viņš bija vientiesīgais un gaišredzīgi viedais Izašars Arnolda Liniņa veidotajā Raiņa traģēdijā “Jāzeps un viņa brāļi” (1981).
Sančo Pansa – zemes cilvēks ar savu gudrību – M. de Servantesa “Donā Kihotā” (1984). Dullais Dauka Kārļa Auškāpa iestudējumā (1986). Vairākām paaudzēm Pēteris Liepiņš paliks atmiņā no izrādēm “Jērādiņa” (1982, 2009, 2016) un kā neatkārtojamais Jefiņš no J. Dreslera “Jefiņš saka: “Akurāt īstā brīdī esmu klāt!”” (1993). “Esam zaudējuši sirsnīgu, atsaucīgu, ar lielisku humora izjūtu apveltītu kolēģi, kurš mīlēja teātri un kuru mīlēja teātrī. Esam zaudējuši izcilu aktieri, kura mums ļoti, ļoti pietrūks,” pieminot Pēteri Liepiņu, raksta Dailes teātra kolēģi.
Cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr viņu atceras – dzīva un negaistoša atmiņa, protams, ir Pētera Liepiņa kinolomas – kopumā vairāk nekā 30. Intervijā Ingai Jērumai žurnālā “Kino” 1985. gadā viņš teica: “Filmās man parasti dod tā saukto mazo cilvēku lomas, galvenokārt epizodiskas. Spēlēt epizodē ir reizē vieglāk un grūtāk nekā galvenajā lomā. Vieglāk, jo mazāks apjoms. Grūtāk, jo… mazāks apjoms. Uz ekrāna jāparādās varbūt vienu vai divas reizes un tajās pašās par tēlu jāpasaka viss. Un turklāt jācenšas palikt skatītāja atmiņā!”
Pirmās Pētera Liepiņa kino epizodes atrodamas filmās “Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972), kur viņš vairāk laika esot pavadījis ar zirgiem stallī, nevis uzņemšanas grupā, un “Pūt, vējiņi!” (1973), kur pirmo un vienīgo reizi uz ekrāna vienā kadrā saticies ar brāli Edgaru. Atmiņā paliekošas otrā plāna lomas arī Aloiza Brenča detektīvfilmā “Dāvanas pa telefonu” (1977) un Rolanda Kalniņa divsēriju filmā “Tapers” (1989).
Kā raksta kino kritiķe Kristīne Matīsa, aizkustinošu epizodisku lomu Pēteris Liepiņš nospēlē Oļģerta Dunkera filmā “Dārzs ar spoku” (1983) – kultūras nama elektriķis, kurš rakstura vājuma un iedzeršanas dēļ nav spējīgs uzņemties atbildību par mīļo dēliņu Albīnu. Bet par režisora Arvīda Krieva kriminālfilmu “Aveņu vīns” (1984) un savu varoni Vili Pēteris Liepiņš teicis: “Loma ir interesanta tāpēc, ka mans varonis tajā kompānijā vienīgais zina, cik daudz naudas viņam vajag. Divus tūkstošus dzīvoklim 119. sērijas mājā, un ne graša vairāk.
Tieši ar savu konkrētību viņš krīt ārā no pārējā ansambļa.” Pētera Liepiņa pēdējā kinoloma ir emocionāli smaga un dziļa – režisora Dāvja Sīmaņa pirmajā spēlfilmā “Pelnu sanatorija” (2016) viņš atveido karalaika klīnikas pacientu Bossi ar traģisku likteni, atklājot savus aktierspēles dotumus plašā amplitūdā. Pieminot Pēteri Liepiņu portālā “filmas.lv” šobrīd skatāmas astoņas spēlfilmas, kurās tēlo aktieris.
Izsakām visdziļāko līdzjūtību Pētera Liepiņa ģimenei, tuviniekiem un aktiera mūža darba cienītājiem.
