Pieminot kaujas pie Īles bunkura, Pabriks slavē brāļu tautu draudzību 0
“Īles bunkurs ir ļoti labs pierādījums tam, ka brīvība ir universāla vērtība, kas vieno mūsu brāļu tautas – latviešus un lietuviešus, jo arī lietuvieši partizāni šeit krita par tām pašām vērtībām,” šodien, 17. martā, piedaloties Īles nacionālo partizānu pēdējās kaujas 70. gadadienai veltītā piemiņas pasākumā pie Īles bunkura, uzsvēra aizsardzības ministrs Artis Pabriks, informē Aizsardzības ministrija.
Aizsardzības ministrs arī atzina, ka 17. marts ir ne tikai kritušo Latvijas un Lietuvas partizānu piemiņas diena, bet arī brīvības svētki: “Tie partizāni, tie Latvijas pilsoņi, kuri turpināja domāt un iestāties par brīvību un šeit krita 1949. gadā, droši vien nevarēja iedomāties, ka tādās dienās kā šodien šeit skanēs Latvijas un Lietuvas nacionālās himnas.”
Uzrunājot piemiņas pasākuma dalībniekus A. Pabriks brīvību salīdzināja ar ūdeni un ar cilvēku, kurš ir izslāpis. Partizāni bija dzimuši brīvā Latvijas valstī un nevarēja samierināties ar to, ka sveša vara viņiem bija atņēmusi to, kas viņiem pienācās no dzimšanas.
Aizsardzības ministrs norādīja, ka 1949. gadā mūsu pilsoņiem vajadzēja vai nu piemēroties okupācijas varai vai stāties pretī ar un par saviem principiem: “Mēs noteikti varam izcelt tos, kuri neizgāja uz kompromisu, bet iestājās par šiem principiem, lai nākamajām paaudzēm, lai tiem jaunsargiem, kas šeit ir, lai tiem karavīriem, kas šeit ir, lai mums visiem, kas šeit ir, būtu skaidrs, ko nozīmē brīvība, ko nozīmē dzīvot brīvā valstī, ko nozīmē dzīvot brīvā sabiedrībā un kā nebūt izslāpušiem pēc brīvības.”
Tāpat A.Pabriks aicināja simboliski atzīmēt Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstīšanu, kas notika piecus gadus iepriekš – 1944. gada, 17. martā: “Konstantīns Čakste ar ļoti lielu grupu Latvijas elites arī situācijā, kad nebija izvēles, izdarīja pareizu izvēli. Viņi nenostājās ne par labu nacistiem, ne par labu komunistiem, bet par labu tiem brīvības un demokrātijas ideāliem, par kuriem arī viņiem nācās samaksāt augsto brīvības cenu, kas bija viņu pašu dzīvība.”
Noslēgumā A.Pabriks aicināja ne vien noliekt galvas mūsu varoņu priekšā, bet arī priecāties par to, ka virs Īles bunkura skan Latvijas himna: “Tas arī pasaka, kurš beigu beigās uzvarēja!”
Īles nacionālo partizānu pēdējās kaujas 70. gadadienai veltīto piemiņas pasākumu pie Īles bunkura šodien apmeklēja arī Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes komandieris pulkvedis Andris Rieksts, Zemessardzes 51. kājnieku bataljona, Latvijas un Lietuvas nacionālo partizānu apvienību, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības, Latviešu virsnieku apvienības un fonda “Namejs” pārstāvji.
Baltijas valstīs lielāko bunkuru 1948. gadā Zebrenes pagasta Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu – lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga).
1949. gada 17. martā bunkurā atradās 24 partizāni, tai skaitā, deviņi lietuvieši. Šie partizāni izcīnīja pēdējo, ļoti nežēlīgu un nevienlīdzīgu kauju pret vismaz 700 vīru lielo Valsts drošības ministrijas karaspēku. Bojā gāja 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.
Īles nacionālo partizānu bunkurs tika atjaunots 2013. gada rudenī. Tradicionāli katru gadu 17. martā, pēdējās kaujas atceres dienā, pie atjaunotā bunkura tiek rīkots piemiņas pasākums, lai atcerētos nacionālo partizānu cīņas.
Šogad atceres pasākumā bija iespēja vērot kaujas rekonstrukciju “Īles nacionālo partizānu pēdējai kaujai – 70”. Lauka virtuvē gatavotas siltas pusdienas pasākuma dalībniekiem nodrošināja Zemessardzes 51. kājnieku bataljons.
Atceres pasākumu organizēja Latvijas Nacionālo partizānu apvienība un biedrība “Latviešu karavīrs” sadarbībā ar aizsardzības nozari, Dobeles novada pašvaldību un valsts akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži”.
