Mammu gaidībās ar mani apcietināja tramvajā. Pēc tam zāļoja čekā… Saruna ar režisori Dzintru Geku 43
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad aprit astoņdesmit gadi kopš liktenīgā 1941. gada 14. jūnija, kad uz Sibīriju aizdzina mātes ar bērniem, bet tēvus nošāva vai nomērdēja bada nāvē gulaga nometnēs.
Šovakar pulksten 21.05 LVT1 rādīs režisores, producentes un fonda “Sibīrijas bērni” dibinātājas Dzintras Gekas jauno dokumentālo filmu “Ceļš uz Sibīriju. 1941.”, kurā apkopoti materiāli no braucieniem pa izsūtījuma vietām Sibīrijā, kā arī iekļauti līdz šim nekad vēl neparādīti kadri. Ar Dzintru Geku runājamies, skatoties jaunās filmas fragmentus.
Kaut arī tavas filmas 14. jūnijā televīzijā ir gandrīz vai tradīcija, šo skatoties, pārņem sirreāla sajūta, grūti noticēt, ka kaut kas tāds civilizētā pasaulē bijis iespējams.
Dz. Geka: Šī patiesi ir visskarbākā, visskaudrākā, vistiešākā filma. 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izveda 15 424 Latvijas iedzīvotājus, viņu vidū ap 4000 zīdaiņu, bērnu un pusaudžu.
Liela daļa no vismazākajiem mira jau ceļā, citi gāja bojā vēlāk no bada, slimībām un smaga darba. Daļa izsūtīto bērnu izdzīvoja un atgriezās dzimtenē, citi palika uz dzīvi Sibīrijā.
Kaut maz, bet ir saglabājušās autentiskas fotogrāfijas, kas liecina par tām baisajām vietām, uz kurām tika izsūtīti latvieši.
Filmā skan mūsu intervēto cilvēku balsis, un arī man kamols spiežas kaklā, redzot, cik jauni, skaisti, izglītoti bija cilvēki, kad viņus 14. jūnijā sadzina lopu vagonos.
Tikai dažas atmiņu frāzes no mūsu filmā atspoguļoto izsūtīto likteņiem.
“Dudinkā, Igarkā mūs izsēdināja uz pilnīgi plika ledus… viņiem pat zemnīcas nebija… Bads, aukstums… Tās velēnas jau bija, bet logos kaut kāda drēbe, logu nav… Un četrdesmit piecu grādu sals…”
Filmā redzam Livetu Sprūdi, kura devās meklēt vecmāmiņas kapa vietu tālajos ziemeļos, netālu no Karaulas.
“Vecmāmiņu no Tolstij Nos uz šejieni uz ragavām atvilka vairāki vīri… Ragavām nopakaļ nāca tikai mana mamma… Laiks bija tik auksts un šausmīgs, ka vairāk neviens nenāca…
Atnāca kaut kur šeit, šajā kalniņā, izkala, kā mamma teica, kādu metru dziļu bedri…
Vecmāmiņai bija zārks, un tā jau bija greznība…
Latviešu puiši bija sarūpējuši dēļus un vecmāmiņu guldīja zārkā… Varu iedomāties, kas te notika nākamajā pavasarī, jo Sibīrijas zeme jau sevī neko netur…”
“Pirms Igarkas vēl auga koki. Vēl pirms Noriļskas auga koki. Bet tur, kur biju es, tur koki vairāk neauga. Mūs izveda uz plikas zemes. Auksts, teltīs… Ūdens jau bija aizsalis. Tur pirmo reizi es saslimu ar dzelteno kaiti.”
“Bija tāda Bangas ģimene… ar dēlu un meitu… Mēneša laikā nomira meita, kam bija 18 gadu, un dēls, kam bija 21 gads…”
Filmas sākumā uz ekrāna cilvēku vārdi, vārdi, vārdi..
… Jā, gandrīz četri tūkstoši izsūtīto bērnu vārdi. Daudzu mūsu izsūtīto tautiešu pēdējā vēlme, tātad testaments, bija – pieminiet mūs!
Tāpēc mūsu braucieni pa izsūtījuma vietām nav ekskursijas, tās arī nav ekspedīcijas, pat ne svētceļojumi. Tā ir viņu testamenta “pieminiet mūs” izpilde.
Filmā ir aina no Biriļusu kapsētas. Un aizkadrā skan apglabāto vārdi.
… Žagars Atis – mūsu Jura un Andreja Žagaru mammas brālis un vecmāmiņa – Žagars Kristīne, Skujenieks Lilija, Janelsītis Ronka, Sviķis Jānis, Ziediņa Jūle, Martinsons Ernests, Breikše Zelma, Veinbergs Kristīne, Ķerpe Paulīne, Brukners Juris, Brukners Ilze, Cīpurs Agnese, Cīpurs Jānis, Cīpurs Elizabete, Strazdiņa Biruta, Strazdiņa Amālija, Vidmans Ausma, Adamaitis Aivars..
… Miljoniem knišļu, odu, šķita neizturami un varējām tikai iztēloties, kā jutās mazi bērni, izsēdināti drausmīgajā vietā. Klejo lieli suņu bari, to ir vairāk nekā cilvēku, jo suņi velk kamanas…
Šodien baiss trūkums, nabadzība, alkoholisms… Govis staigā gar ceļa malām.. Pār globālajā sasilšanā atkust sākušo mūžīgo sasalumu, kas veido staignus dubļus, ved laipas, jo citādi nevar paspert ne soli. Un tad esam tur, pie celtnieku nejauši atraktiem izsūtīto masu kapiem.
No četriem tūkstošiem 1941. gadā izsūtīto bērnu 1946. gadā atveda mājās 1500. Daudzi bija miruši, bez vēsts pazuduši.
1949. gadā viņus atkal sūtīja atpakaļ, lai it kā apvienotu ģimenes, jo mātes bija palikušas Sibīrijā. Izziņas par atbrīvošanu šiem cilvēkiem atņēma un saplēsa.
Bērnus, kurus neaizsūtīja atpakaļ, bieži vien sadalīja pa dažādām ģimenēm, brāļi un māsas izauga šķirti. …
Šī baisā spēle ar cilvēku likteņiem…
Un kas tagad notiek Baltkrievijā un Krievijā? Nevaram palīdzēt, bet civilizētai pasaulei prātam neaptverami cilvēktiesību pārkāpumi tur turpinās. Varam vienīgi izdarīt secinājumus.
Cilvēki Krievijā pret mums bija atsaucīgi, bet arī ļoti piesardzīgi, jo tic televizoram kā dievam. Un, ja televīzijā stāsta, ka atvestie bija fašisti, ka Amerika joprojām ir lielākais ienaidnieks, cilvēki tam tic.
Gluži vai mūsu klātbūtnē zvanīja uz miliciju – “banderovci” ieradušies. Propaganda Krievijā vienmēr bijusi spēcīgs ierocis. Vairākos muzejos Krievijā, kur mūs labi uzņēma, pēc tam vietējos vadītājus atlaida.
Pēdējos gados filmēt kļuvis grūtāk, Krievija neļauj, liek šķēršļus.
Ir starpvalstu vienošanās, ka jāļauj apmeklēt kapu vietas, bet mūs neuzņem atplestām rokām.
Tā ir veiksme, ja izdevies sameklēt cilvēkus Krievijā, kuri ir pētījuši latviešu, baltiešu un visu citu tautību izsūtīto likteņus.
Bija laiks, kad ar likumu vērsās pret filmu studijām, kas pauda Krievijas oficiālajam atšķirīgu viedokli. Bet nupat ar likumu vēršas arī pret individuāliem māksliniekiem. Ja tu filmē, rādi filmu ar citādu vēstījumu, tātad izplati naidīgu propagandu.
Vienu gadu Jekaterinburgas festivālā par filmu “Sibīrijas bilance” žūrija man piešķīra diplomu par labāko režiju, kulisēs runāja par “Grand Prix”, taču mākslinieki, kuri nepauž “pareizo” oficiālo viedokli, netiek atbalstīti…
Krievijā viņi netiek pat pie finansējuma savām filmām. Pērn iznāca grāmata “Šalom, Sibīrija!”.
Savas atmiņas man atsūtīja arī Arkādijs Maijofiss, izsūtītā dēls, kurš dibināja Tomskas neatkarīgo televīziju, kuru pēc tam viņam atņēma. Tagad viņš dzīvo Izraēlā.
Tavās filmās satiktie vecie krievi dalās atmiņās par izsūtījuma vietās reiz dzīvojušajiem latviešiem. Stāsta, kā iemācījušies no viņiem saimniekot, kā mācījušies izturību, bet vai neesat satikuši tos, kuri izmantoja izsūtītos kā vergus, izdzina līdz nāvei?
2000. gadā, kad vēl bija dzīvi tie, kas saņēma izsūtītos, Krasnojarskas apgabalā satikām sievieti, kurai 1941. gadā bija astoņpadsmit gadi. Komjauniešu sekretāre Atamanovkā.
Viņai pateica, lai sagatavo būdas izsūtītajiem tautas ienaidniekiem.
Sekretāre sarūpēja divdesmit guļvietas, bet krastā izsēdināja piecus tūkstošus cilvēku… Deportētie režīma pavēļu devējus jau nekad vaigā netika redzējuši, bija izpildītāji.
Krievijā tu nevari būt ne mazāks, ne lielāks priekšnieks, ja neesi lojāls varai. Ne toreiz un arī ne tagad.
Tālajos Austrumos bija sākusies kustība, kura mēģināja izrēķināties ar to cilvēku pēcnācējiem, kuri Krievijā izdeva represiju pavēles 1937. gadā.
Un var jautāt, kāpēc 1996. gadā Krievijā atkal aizvēra arhīvus? It kā, lai neizrēķinātos ar represiju veicēju pēcnācējiem. Bet ir arī citi iemesli.
Mēs sadarbojamies ar “Memoriālu” Krasnojarskā. Zinu, ka Aleksejs Babijs 90. gadu sākumā veica milzīgu pētniecisku darbu Krasnojarskas apgabalā, un nu viņš pats vairs netiek pie saviem pētījumiem.
Manuprāt, 90. gados arī pie mums vajadzēja pa īstam ķerties klāt arhīviem, jo tad vēl bija dzīvi ļoti daudzi aculiecinieki, kuri varētu pastāstīt, kā viņus, tajā skaitā arī bijušos politieslodzītos, piespieda sadarboties ar čeku, kādas bija cilvēku ietekmēšanas metodes. Tas pats tagad notiek Baltkrievijā.
Kā vienmēr, tavās filmās skan Pētera Vaska mūzika. Kurš no jums to piemeklē?
Skatoties safilmēto materiālu, man uzreiz rodas ideja par mūzikas raksturu. Veidojot Sibīrijas filmas, jau ar pirmajiem kadriem ausīs skanēja stīgu simfonija “Balsis”, izmantoti arī citi skaņdarbi.
Kad man jautā, kādas filmas es vēl vēlētos tam laikam veltīt, esmu sacījusi – par Sibīrijas bērniem, trimdas bērniem un padomju bērniem, tādiem kā es, kuri piedzima tūlīt pēc kara, 1950. gadā.
Manu mammu gaidībās ar mani apcietināja tramvajā. Pēc tam zāļoja čekā, lai viņa izstāstītu par tēvu, bijušo leģionāru, tobrīd nacionālo partizānu.
Dzimtenē mans tēvs atgriezās pēc divdesmit viena gada. Viņš aizgāja mūžībā 2001. gadā septiņdesmit deviņu gadu vecumā.
Bet cik sīksti un nacionāli bija tie vīri, mana tēva draugi, izsūtītie – vēl slimnīcā mans tēvs runāja tikai par ideāliem, ideāliem, ideāliem…
Pirms trim dienām Rīgas domes telpās atklāta uz Sibīriju izsūtītajiem veltīta izstāde.
Jā, uz 22 planšetēm – stāsts par dzīvi Sibīrijā, nāvi, atgriešanos. Šī izstāde jau apceļojusi visas Latvijas skolas, Krievijā tā bijusi krievu valodā izlikta dievnamos, Maskavā un Sanktpēterburgā mūsu konsulātos, angļu valodā pabijusi Amerikā un Kanādā.
Man ir iecere nākamgad izdot grāmatu ar bērnu zīmējumiem un sacerējumu konkursu uzvarētāju darbiem.
Šogad mēs saņēmām 259 zīmējumus un apmēram simt sacerējumus. Ir trīs pieturas gadskaitļi – 1941., 1944. un 1949. gads. Jo mums ir atsaukušies arī bērni, kuru tālāki vai tuvāki tuvinieki 1944. gadā devās trimdas gaitās.
Filmas fināla ainā sirms vīrs lūkojas pa lidmašīnas logu…
Tas ir Ilmārs Knaģis, divas reizes braucis kopā ar mums uz Sibīriju, uzrakstījis divas atmiņu grāmatas, viens no fonda “Sibīrijas bērni” dibinātājiem. Vēlējos viņu iemūžināt. Tagad viņš jau debesīs.
Un man, veidojot šo filmu, atkal bija jādomā par debesīm – nu par ko latviešu tautai bija jānes nežēlīgais deportāciju krusts?
Par ko cilvēkus izsūtīja uz Sibīriju, bagātu zemi, kur putni lidojumā nosalst… Par ko?
Deportācijām veltītās Sibīrijas filmas ir viena no manas dzīves pēdējo divdesmit gadu sūtībām. Lai neaizmirst!
Bet, kad tu veido šādus likteņstāstus, tu tos vienmēr nes sev līdzi, tie nekur nepazūd. Ar to sāpi jāsadzīvo.
