Pavirši mācīt ir noziegums pret deportēto piemiņu. Saruna ar vēsturniecēm 6
Zinātniskā konferencē “Kāpēc jāzina par padomju deportācijām?”, kas vakar, 24. martā, notika Amatas novada kultūras centrā Ģikšos, ar priekšlasījumiem piedalījās arī vēsturniece Danute Dūra un Latvijas Universitātes komunikācijas zinātnes doktora grāda pretendente Laura Uzule.
Danute kā Vēstures skolotāju biedrības pārstāve rīko skolēniem konkursu “Vēsture ap mums”, bet iepriekš 12 gadus strādājusi Okupācijas muzeja Izglītības nodaļā. Laura Uzule iepazīstināja ar pētījumu “Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā: atmiņu politika un publiskā telpa”. Par to, cik lielu uzmanību sabiedrība pievērš šīm atceres dienām un kas vēl būtu darāms – saruna “LA” redakcijā.
– Jūsu temats konferencē ir “Riski un iespējas, mācot par padomju deportācijām”. Kādi tad ir šie riski?
D. Dūra: – Pats lielākais risks ir vispār aizmirst par deportācijām, bet nākamais – rādīt šos notikumus pārāk vienkāršoti. Piemēram, bieži medijos piemiņas dienu sakarā atkārto, ka “deportācijas ir skārušas gandrīz ikvienu latviešu ģimeni”. Jā, katrā ģimenē zināja kādu – radu, draugu, paziņu – izsūtīto, taču gluži visus tās nav skārušas. Bērni visu saprot tiešāk; no šāda apgalvojuma viņi ne tikai izdara aplamus secinājumus par deportāciju mērogiem, bet arī sāk justies nomaļi, nepiederīgi vispārējai vēsturei, ja ģimenē nav bijis represēto. Manuprāt, pārāk pavirši mācīt ir noziegums pret deportēto piemiņu.
L. Uzule: – 2008. gadā Rīgā veiktā aptauja rādīja, ka 36,8 procenti vidusskolēnu zināja, kas noticis 1949. gada 25. martā.
D. Dūra: – Skolā vēstures stundās visam iznāk pieskarties virspusēji. Vēsturi māca pamatskolā, sākot no sestās klases līdz pat devītajai, un divdesmitā gadsimta vēsturi māca devītajā klasē. Un vēl vidusskolā, 12. klasē. Pašreiz vēstures standarts liek gan pamatskolā, gan vidusskolā mācīt visu no aizvēstures līdz mūsdienām. Domāju, ka vidusskolā svarīgāk būtu koncentrēties uz 19. un 20. gadsimtu un problēmām, kas būtiski ietekmē mūsdienas. Tad tās varētu skatīt dziļāk un no tā būtu lielāka jēga.
– Vai tas nozīmē, ka skolēni tikai devītajā klasē kaut ko uzzina par deportācijām?
– Nē. Ir vēl sociālās zinības, klases stundas, un teorētiski skolēniem jau sākumskolā vajadzētu uzzināt par svinamām un piemiņas dienām. Man nav pārliecības, ka visi sākumskolas skolotāji par to tiešām māca, bet cilvēcīgi es varu viņus saprast. Liela daļa ir studējuši padomju laikā, kad Latvijas vēsturi objektīvi nemācīja, tāpēc nejūtas droši runāt par vēsturiskiem notikumiem. Lai runātu par tik sarežģītiem jautājumiem ar maziem bērniem – sākumskolas klašu skolēniem, ir jābūt skaidram, ko tieši mācīt, ar kādu mērķi un kā to darīt.
Bet tas ir tikai mans viedoklis, ka skolotāji nejūtas droši; pētījumu man nav. Skolotāji apzinās, cik liela ir morālā atbildība par to runāt ar skolēniem. Bērni uzdod tiešus jautājumus: “Kā tas vispār varēja notikt? Kāpēc viņi nepretojās? Kas par to ir atbildīgs? Kāpēc tiem, kas par to ir atbildīgi, līdz pat šai dienai nekas nav noticis?” Uz šiem jautājumiem ir grūti atbildēt.
Problēma jau nav tikai mācību līdzekļa izstrādē, tā ir daudz dziļāka. Ir taču bijuši projekti, kur kāda ministrija nāk klajā ar jaunu iniciatīvu, sagatavo rokasgrāmatu. Bet vispirms ir jābūt sabiedrības pieprasījumam. Visai sabiedrībai kopumā ir jāgrib iedziļināties šajos jautājumos. Un nevis ķeksīša līmenī – jā, tas ir noticis, bet analizējot šo informāciju pēc būtības. Padomju gadi, kad par to nerunāja, ir ļoti ilgs posms, ir izaugušas paaudzes. Tām ģimenēm, ko nav skārušas padomju represijas, šī informācija ir tāda abstrakta – tā kā fiziku mācoties. Teorētiski zina, ka deportācijas notikušas, bet, ja nav lasījuši atmiņas vai skatījušies filmas, nav nekāda emocionāla pārdzīvojuma. Tāpēc ir jābūt sabiedrības pieaugušās daļas vēlmei par to runāt. Nepietiks ar to, ka ministrija uztaisīs vadlīnijas un teiks “jāmāca”!
– Bet kā tad runāt par deportācijām ar dažāda vecuma skolēniem?
– Okupācijas muzejā ir ļoti bagātīga kolekcija par deportācijām. Esmu vadījusi nodarbības arī pirmās klases skolēniem. Viņiem interesanti ir ekspozīcijas priekšmeti, piemēram, sejas maska, lai aizsargātos no aukstuma. Gulaga barakas maketā runājām par to, kā no priekšmetiem kaut ko var uzzināt. Mēs ne tik daudz skaidrojām, kas ir deportācijas, kā un kāpēc tas notika, bet stāstījām, kā cilvēki grūtos apstākļos cenšas izdzīvot. Runājām par to, ka bija netaisnīgi notikumi un bija cilvēki, kas tika pakļauti vardarbībai, ka viņiem nācās cīnīties par izdzīvošanu un viņi izdzīvoja.
Faktoloģisku informāciju Okupācijas muzejs piedāvā 9. – 12. klasei, jaunākiem skolēniem nodarbība ir vērsta uz attīstošiem un audzinošiem mērķiem.
L. Uzule: – Svarīgi ir par to runāt ģimenēs un arī skolās – atceros, kā mums tika rīkotas tematiskas pēcpusdienas, tikšanās ar represētajiem un viņu ģimenēm. Sabiedriskajā televīzijā katru gadu piemiņas dienās ir Dzintras Gekas filmas, vērstas uz līdzpārdzīvojumu un sajūtām, kas bērniem ir uztveramas.
– Jūs izpētījāt, cik visā Latvijā ir piemiņas vietu un kas ar tām notiek.
– Diemžēl nav tādas interneta vietnes, kur būtu statistiski un arī interaktīvā veidā apkopotas ziņas par visām šīm piemiņas vietām. Kā liecina Latvijas Politiski represēto apvienības dati, vislielākais kāpums padomju režīma upuru pieminekļu izveidē bija atmodas sākumā – 1989. gadā izveidoti un atklāti 35 pieminekļi. Pieaugums bija arī 2004. gadā, kad apritēja 55 gadi kopš 1949. gada deportācijām.
Latvijas Okupācijas muzeja dati vēsta, ka Latvijā ir 390 piemiņas zīmes, represēto režīma upuru 40 simboliskas kapavietas un 109 reālās kapavietas, tātad kopumā – 539 piemiņas vietas, bet šis nav pilnīgs saraksts, jo katru gadu tiek izveidots kaut kas jauns.
Ja ir ļoti aktīva vietējā pašvaldība vai arī paši represētie, viņu ģimenes, tad šīs piemiņas vietas tiek uzturētas kārtībā un uz atceres pasākumu laiku viss tiek sakopts. Tas ir piemineklis un mūžīgs vēstījums ikvienam citam sabiedrības loceklim, kas šīs deportācijas nav piedzīvojis, tostarp domājot par nākamajām paaudzēm un kā šo vēstījumu nodot tālāk. Un tad ir ļoti skumji, ka līdz ar viņu aiziešanu tas viss izplēn un arvien biežāk netiek arī rīkoti atceres pasākumi. Ja nav vairs tiešo liecinieku, mazinās sabiedrības interese, arī pašvaldības interese. Pašus represētos satrauc, ka pēc desmit vai 20 gadiem par deportācijām būs pavisam aizmirsts. Labs līdzeklis emocionālā pārdzīvojuma radīšanai būtu teātra izrādes, kur aizvest skolēnus, sākot no piektās klases un vecākus, un interesantā formā izstāstīt kaut daļu no šīs vēstures.
D. Dūra: – Māksla ir ļoti labs instruments. Piemēram, Latvijas Nacionālajā arhīvā bija vērtīgs projekts – skolēni lasīja deportēto atmiņas un kopā ar aktiermākslas studentiem iestudēja uzvedumu.
L. Uzule: – Par to bija labas atsauksmes gan no pedagogiem, gan bērniem, bet diemžēl nekas līdzīgs vairs nav atkārtojies.
Socioloģisko pētījumu firmas SKDS 2010. gada pētījumu rezultātos bija redzams, ka krievu valodā runājošie nedz vēlas būt informēti, nedz arī zina, kas bija deportācijas.
Toreiz ar deportācijām saistītajos atmiņu pasākumos bija piedalījušies tikai deviņi procenti cilvēku, un ar katru gadu šis skaits sarūk. Sabiedrība nemaz nevēlas būt iesaistīta šajos pasākumos. Iespējams, mēs vēlamies par to ātrāk aizmirst.
D. Dūra: – Rodas sajūta, ka tiek uzskatīts: deportāciju pieminēšana ir pašu deportēto lieta un uz pārējiem tas neattiecas. Tas ir vispārējas solidaritātes trūkums sabiedrībā: tas, ka citam ir bijušas ciešanas vai viņam ir nodarīta netaisnība, uz mums neattiecas.
– Nesen Okupācijas muzejā divi lietuviešu jaunieši stāstīja par projektu “Misija Sibīrija 2013” – kā 15 jaunieši devās uz Tjumeņu sakopt deportēto lietuviešu kapavietas. Pēc atgriešanās viņi gāja uz skolām stāstīt par izdarīto un pieredzēto, tā arī citiem padarot tuvāku šo Lietuvas vēstures daļu. Bet es vasarā citā Sibīrijas vietā – Tjuhtetā – satiku novadpētniecības muzeja vadītāju un skolotāju, kura savus audzēkņus divas reizes gadā ved kopt kapus, tostarp stāsta par deportēto latviešu likteni, un bērni liekot uz kapiņa ziedus un konfektes.
– Būtu ļoti vērtīgi, ja arī mūsu jaunieši varētu braukt uz turieni un kopā ar vietējiem strādāt, sakopt šos kapus. Tad mūsējie redzētu, ka tas ir svarīgi ne tikai viņiem, bet rūp arī vietējiem.
Tas noņemtu stereotipu nastu, projektā iesaistītie Latvijas jaunieši vairs nedomās par krieviem kā vainīgajiem, bet gan par režīmu. Mēs, skolotāji, to cenšamies iemācīt, bet skolēniem tā ir abstrakta doma. Kopīgi jauniešu projekti palīdzētu to saprast daudz labāk. Ir ļoti svarīgi atgādināt, ka Putina režīms nav visa Krievija.
– Notiek mērķtiecīga Krievijas vēstures politikas izplatīšana – Krievijas atbalstītas “tautiešu organizācijas” rīko Latvijas mazākumtautību skolēniem konkursus, kuros pauž kaimiņvalsts ideoloģiju un vēstures izpratni. Kādu pretsparu tam vajadzētu?
– Ar spiedienu te neko nevarēs mainīt. Jo lielāku spiedienu jutīs skolotāji un vecāki, jo lielāka būs viņu pretdarbība. Ir jāmeklē citi veidi – teātris, kino, māksla vispār. Ir jāatrod šīs universālās lietas stāstā par deportācijām, par Otro pasaules karu, par holokaustu, par padomju sistēmu, par 20. gadsimtā notikušo vardarbību.
Latvijā diemžēl nav tādas institūcijas kā Igaunijā – Vēsturiskās atmiņas institūts, kas koordinē vēstures politiku. Tāda institūcija varbūt spētu padarīt deportāciju pieminēšanu valstiskā līmenī atzītāku.
L. Uzule: – Būtu svarīgi latviešu un mazākumtautību skolēnus iesaistīt kopīgos projektos, lai viņi dalītos pieredzē un novērojumos. Un būtu labi, ja krievu skolēni tiktu īpaši aicināti uz šiem piemiņas pasākumiem.
D. Dūra: – Krievijas autoritārajam režīmam “piestāv” masīva propaganda. Mēs kā demokrātiska valsts esam grūtākā situācijā. Es noteikti negribētu, lai Latvijas atbilde šim ideoloģizētajam vēstījumam būtu tikpat melnbalts, tikai pretējs vēstījums. Mums jāpiedāvā vispusīgs, izsvērts stāsts, tāpēc ir jāstrādā vairāk un jādomā plašāk.
