Kamēr Daugavpils dome grib likumu apstrīdēt Satversmes tiesā, visi okupāciju slavinošie pieminekļi vēl jāizsijā ekspertiem 62
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz šodienai, 5. augustam, visām pašvaldībām Vides un reģionālās attīstības ministrijā bija jāiesniedz demontāžas plāns par 69 objektiem, kas iekļauti 14. jūlijā Ministru kabineta sēdē apstiprinātajos noteikumos “Padomju un nacistisko režīmu slavinošo demontējamo objektu Latvijas Republikas teritorijā saraksts”.
Vēl šīs nedēļas sākumā daudzas pašvaldības to nebija izdarījušas, jo netrūkst neskaidrību un tehnisku jautājumu, kā izpildāms jūnija beigās Saeimas pieņemtais likums “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”, uz ko minētais pieminekļu saraksts attiecas.
Tāpat neoficiāli izskan, ka atsevišķas pašvaldības meklē iespējas nepildīt šo likumu, apiet to. Jau ziņots, ka Daugavpils dome grib likumu apstrīdēt Satversmes tiesā.
Daļu no objektiem savā krājumā vēlētos Okupācijas muzejs, taču izvēles process vēl rit.
Tāpat Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP) nav vēl paspējusi apsekot dabā pilnīgi visus vairāk nekā 300 uz padomju laiku attiecināmos pieminekļus, kas definējami kā padomju režīmu slavinoši.
Daži paliks
Ar apsekoto objektu izvērtēšanu saglabāšanai nodarbojas darba grupa, kurā pārstāvēta NKMP, Okupācijas muzejs, Latvijas Mākslinieku savienība un Kultūras ministrija.
Uzdevums ir izskatīt sarakstu un izlemt, kuri objekti jāsaglabā fotofiksācijā vai no tiem jāsaglabā plāksnes ar tekstiem, atsevišķas interesantas detaļas.
Visa pamatā atrodas 2020. gadā sagatavotais Brāļu kapu komitejas pārskats par 313 padomju okupācijas periodā uzstādītajiem pieminekļiem un piemiņas objektiem, kas atrodas ārpus brāļu kapiem, saistīti ar Otro pasaules karu un sarkano armiju.
Jāatgādina, ka likums neattiecas uz tiem, kuri atrodas karā kritušo karavīru apbedījuma vietās, padomju vai nacistiskā terora upuru piemiņas vietās.
Kā stāsta darba grupas dalībnieks un NKMP pārstāvis Jānis Asaris, neviens no apskatāmajiem objektiem nav skaitījies valsts aizsargājams kultūras piemineklis, tāpēc arī viņa pārstāvētajai institūcijai iepriekš nav rūpējis. Tagad darbs jādara straujā tempā, lai paspētu līdz 15. novembrim, kad pašvaldībām ar visiem šiem pieminekļiem jātiek galā.
No NKMP inspektoru apsekotajiem daļa bijusi tādu, kurus pat grūti atrast, bet daļai bijis skaidri redzams, ka tie ir atsevišķu grupu iecienīti.
Piemēram, Mežaparka obelisks sarkanās armijas 374. strēlnieku divīzijai, kura 1944. gada oktobrī forsēja Ķīšezeru. Šāda veida objekti, kas slavina okupācijas režīmu, turklāt pakļauti publiskajām aktivitātēm, izvērtēti vispirms.
Turpretī no demontējamo objektu saraksta izslēgti tādi, kas veltīti konkrētu pašvaldību iedzīvotājiem, kuri gājuši bojā Otrā pasaules kara laikā, kuros iekalti konkrēti vārdi.
Piemēram, Sabilē apstādījumos pie baznīcas ir pagājušā gadsimta 70. gados uzstādīta tēlnieciski vērtīga kapara kaluma un balta marmora piemiņas plāksne, veltīta “Lielā Tēvijas kara laikā” no 1941. līdz 1945. gadam sarkanās armijas rindās kritušajiem 17 sabilniekiem ar vārdiem un uzvārdiem. Iespējams, plāksne paliks vietā.
“Tā ir Eiropas prakse saglabāt piemiņas vietas vietējiem iedzīvotājiem, neskatoties, vai viņš bijis vienā vai otrā pusē. Tādas vietas paliek pašvaldību ziņā, lai tās pieņem lēmumu saziņā ar saviem cilvēkiem,” tā Asaris.
Vietā paliks arī piemineklis 1945. gada janvāra asiņainajās Kurzemes frontes kaujās kritušajiem sarkanarmiešiem Dobeles novada Anneniekos pie agrākajām Kambaru mājām. Kara noslēgumā tur ierīkoja brāļu kapus.
Starp apbedītajiem bija daudz 1944. gadā no padomju ieņemtās Latvijas daļas steigā iesauktu latviešu. “It kā 50.–60. gados no turienes notika pārapbedīšana, taču tajā laikā pārapbedīšanas prakse bija ļoti pavirša – kaut ko izcēla, kaut ko ne. Tāpēc šī un vēl vairākas vietas palikušas tālākai izpētei,” komentē NKMP pārstāvis.
Sīkāk jāizpēta arī piemiņas vietu Aizputē, kur padomju laika traktējumā vācieši esot nošāvuši “padomju partizānus”, taču īstenībā bija runa par vietējiem aizputniekiem, kas kara beigās bija dezertējuši no latviešu leģiona, slēpušies, taču vāciešu noķerti un nošauti. “Par sarkanās armijas partizāniem viņus nevar nekādā ziņā nosaukt,” konstatē Asaris.
Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība tomēr aizrāda, ka ar vietējo ļaužu piemiņai domātajiem pieminekļiem saistās kāda problēma. Proti, daļai teksts ir tikai krievu valodā, ar izteiktu padomju propagandu un padomju simboliku.
“Kāpēc šo kritušo cilvēku godināšana būtu jāatdod padomju propagandai? Domāju, katras pašvaldības uzdevums būtu lemt par viņu pieminēšanu laikam atbilstoši, sakārtojot un mainot vietas vizuālo tēlu,” saka Vība, piebilstot, ka vēlas par to uzrunāt Latvijas Pašvaldību savienību.
Kas pārceļos
Pie demontējamiem, taču pilnībā vai fragmentāri saglabājamiem pieskaitāmi objekti, par kuriem komisija nospriedusi, ka tiem piemīt kultūrvēsturiska vai mākslinieciska vērtība, vai arī ar to saistās kādas interesantas vēsturiskas norises.
Rēzeknē slejas 1976. gadā atklātais piemineklis 1944. gada “atbrīvotājiem”, tā sauktais Aļoša.
Tā autori ir pazīstamie tēlnieki Otto Kalējs un Ojārs Siliņš, kā arī arhitekts Elmārs Salguss. Rēzeknes pašvaldība jūnija sākumā pieņēma lēmumu uz sava rēķina sarkanarmieša figūru pārvietot uz padomju karavīru brāļu kapiem Miera ielā 67, tomēr likums pieminekļa glābšanu šādā veidā neparedz. To var saglabāt vienīgi Okupācijas muzeja krājumā.
Tur, piemēram, nonāks 1961. gadā šūnakmenī veidotais piemineklis Otrā pasaules kara sarkanajiem partizāniem Balvos. Pieminekļa autori ir arhitekts Andrejs Holcmanis un tēlnieks Leonīds Kristovskis.
Viens no lielākajiem ir Liepājas 1941. gada aizstāvēšanas piemineklis Jaunajā ostmalā. Bronzas “granātmetēji” nonāks Okupācijas muzejā, jo tiem ir mākslinieciska vērtība. Savukārt granīta postamenta akmeņus, kas, iespējams, sākotnēji nākuši no kāda cita, senāka objekta, būtu saprātīgi izmantot citur.
“Būtu diezgan stulbi šādu materiālu vienkārši sadrupināt,” spriež Asaris. Vienlaikus ir vesela virkne plākšņu, akmeņu, kam nav nekādas īpašas mākslinieciskas vai vēsturiskas kvalitātes. “Tos vienkārši demontēs un, ja tā varētu sacīt, vietu nolīdzinās.”
Tikai muzejam
Izvērtēšanas komisijas dalībnieki Jānis Asaris un Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība uzsver, ka šobrīd, kamēr notiek agresija Ukrainā, absolūti nav runas par aizvākto pieminekļu izstādīšanu brīvdabas ekspozīcijā.
Pieminekļus vai to fragmentus, kurus Okupācijas muzejs izvēlēsies saglabāt kā sava laika vēstures viltošanas vai tēlniecisko un māksliniecisko iespēju liecības, noglabās pagaidām vēl neizvēlētā vietā. Muzeja direktore paskaidro: “Skaidrs, vietai jābūt uzraudzītai no visiem viedokļiem, segtai, angāra tipa telpai, bet ne vienkārši laukam, kur viss salikts kaudzē.”
Nav izslēgta iespēja, ka nākotnē attiecīgo pieminekli uz laiku nodod deponējumā citam valstī akreditētam muzejam ekspozīcijas vai izstādes vajadzībām. Taču ne privātpersonai, pašvaldībai vai kādai citai juridiskai personai: “Tikai akreditētam muzejam eksponēšanai izstādē.”
Te jāpiebilst, ka pagaidām neatrisināts paliek jautājums ar Skultē demontēto padomju lidmašīnu “IL-28”, kas juridiski skaitās Mārupes pašvaldības īpašums, taču pēc demontāžas tika atdota uzglabāšanai netālajā Aviācijas muzejā, kas nav akreditēts un pieder privātpersonai. Kultūras ministrija 28. jūlijā pieprasīja, lai pašvaldība lidmašīnu iznīcina, kā to paredzot likums, jo Okupācijas muzejam tā nav vajadzīga.
Muzejs līdz šim nolūkojis ap pārdesmit objektu, cenšoties izvēlēties pēc iespējas daudzveidīgākus, tomēr uzskaitījums vēl nav galīgs. Saskaņā ar likumu, pašvaldībai par jebkuru pieminekli, kas demontējams, vispirms jāraksta iesniegums Okupācijas muzejam ar jautājumu, vai muzejs vēlas to iekļaut savā krājumā.
Līdz augusta sākumam no pašvaldībām bija saņemti tikai daži iesniegumi. Interesanti, ka vairāki pieminekļi, par kuriem sākumā lemts, ka tie varētu noderēt, dabā vairs nepastāv, jo jau demontēti.
Tā, pēc neoficiālām ziņām, vietā vairs nav piemiņas akmens Lielupes forsēšanai Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagastā pie Jelgavas–Staļģenes ceļa un piemiņas plāksnes no Vācijas armijas daļu kapitulācijas vietas padomju karaspēkam 1945. gada maijā pie Bunkas baznīcas drupām, Dienvidkurzemes novadā.
No Pārdaugavas neko
Okupācijas muzeja direktore apstiprina, ka no pieminekļa Rīgas Pārdaugavā muzejs nevēlas neko: “Jā, tas ir oficiāls mūsu atzinums, un tam pamatā ir vairāki aspekti.”
Pirmkārt, Mākslinieku savienības ieskatā, viss ansamblis ir uztverams kā vienots veselums, tāpēc visas tā daļas, skulptūras būtu demontējamas un saglabājamas nedalot. Taču pašreiz tas nav praktiski iespējams, un, tā kā Mākslinieku savienība nedod rekomendācijas, kurš no tēliem būtu saglabājams, arī muzejs to neuzņemas.
“Ja Okupācijas muzejam ir uzticēts saglabāt to, kas vajadzīgs muzeja krājumam, muzeja misijai, bet Mākslinieku savienībai ir viedoklis par Pārdaugavas pieminekļa pilna apjoma saglabāšanu, vešanu caur visai Rīgai, lai uzglabātu un kaut kur eksponētu pēc Ukrainas kara beigām, tad mēs tomēr šādu ieteikumu vērā ņemt nevaram. Tas ir absurds.
Turklāt mākslinieku savienība uzskata, ka skulptūras sagriezt un saglabāt fragmentāri nedrīkst.
Tam muzejs var piekrist. Ja kādreiz stāsts par Pārdaugavas “Uzvaras” pieminekli būs jāizstāsta Okupācijas muzeja ekspozīcijā, tad mēs domāsim, kā to izstāstīt citiem līdzekļiem,” skaidro muzeja direktore S. Vība.
Arī tipoloģiski šīs batālijas žanra tēlu grupas vai uzraksti nav nekas tāds, ko nevarētu parādīt ar mazākiem objektiem. Saglabāt tik milzīga apjoma objektu pilnībā nav mērķtiecīgi.
Daži piemēri, ko varētu saglabāt Okupācijas muzeja krājumā
* Piemineklis Liepājas aizstāvjiem 1941. gadā Jaunajā ostmalā 9, Liepājā.
* Metāla bareljefs no pieminekļa sarkanās armijas karavīriem Vidusfortā, Liepājā.
* Piemineklis Padomju Savienības varonim Otomāram Oškalnam Alūksnes novada Liepnas pagastā pie Liepnas pamatskolas.
* Plāksne no piemiņas akmens, vietā, kur 1941. gada 3. jūlijā no “bandītu lodes”, tas ir, sadursmē ar nacionālajiem partizāniem tika nošauts padomju milicijas darbinieks Arturs Līdums, Gulbenes novada Beļavas pagastā.
* Stēla sarkanās armijas karavīra M. Kovaļova bojāejas vietā 1944. gadā Valmieras novada Vaidavas pagasta mežā pie Rieviņiem.
* Šūnakmenī veidotais piemineklis – skulptūra Otrā pasaules kara sarkanajiem partizāniem Balvos, Brīvības un Partizānu ielas stūrī.
Uzvaras parka okupekli drīz gāzīšot
Padomju armijai veltītā pieminekļa demontāža Uzvaras parkā jāuzsāk tuvāko nedēļu laikā, lai pagūtu procesu pabeigt līdz 15. novembrim.
Tā vakar preses konferencē teica Rīgas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis. Slēgtā aptaujas procedūrā ir izraudzīts būvnieks šo darbu veikšanai. Vakar Rīgas domes Finanšu un administrācijas lietu komitejas sēdē lēma par finansējuma piešķīrumu pieminekļa demontāžai. Pieminekļa demontāžas darbu izmaksas plānotas ap 2,1 miljons eiro, kuru aptuvenais sadalījums plānots šādi: 3% ieguldīt būvlaukuma iekārtošanā un uzturēšanā, 3% paredzēti inženierkomunikāciju aizsardzībai un pārkārtošanai, 7% – obeliska un skulptūru demontāžai, 24% – postamentu, tehnisko telpu un pamatu demontāžai, 45% – baseina nojaukšanai un aizbēršanai, 18% – teritorijas labiekārtošanas izmaksām.
Rīgas pilsētas izpilddirektors Jānis Lange žurnālistiem uzsvēra, ka saistībā ar pieminekļa demontāžu ir divi riski: pirmais ir iekļauties noteiktajā laika periodā, jo likums nosaka, ka pieminekļa virszemes daļai ir jābūt demontētai līdz 15. novembrim, savukārt otrais risks ir saistīts ar nacionālo drošību, tādēļ ir nepieciešams izvairīties no procesa “torpedēšanas”.
“Nacionālo drošības interešu dēļ mēs izvēlējāmies būvnieku slēgtā aptaujas procedūrā, bet informācija nebija slēpta. Maijā jau notika pirmās sarunas ar būvniekiem,” sacīja Rīgas domes priekšsēdētājs Staķis.
Lange piebilda, ka aptaujā piedalījās pieci būvnieki. “Es labi saprotu masu mediju interesi par to, kas ir šis būvnieks, bet dodiet mums nedaudz laika, jo līdz būvdarbu uzsākšanai mēs strādājam pie drošības protokola,” sacīja Rīgas pilsētas izpilddirektors.
Runājot par pieminekļa demontāžas metodi, Lange skaidroja, ka, ņemot vērā saspringto darbu izpildes termiņu, būvnieki nespēj izmantot konvencionālo metodi, proti, demontēt to no augšas uz leju. Visticamāk, piemineklis tiks demontēts nogāžot, tomēr, kādā veidā tieši tas notiks, vēl tiks precizēts. LETA
