Juris Lorencs: Pieminekļu revolūcijas, vai priekšvēstneši nākotnes notikumiem 2
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gan pasaulē, gan pašās ASV turpinās diskusija – vai patlaban šajā valstī notiekošos protestus pret rasu diskrimināciju var uzskatīt par kaut ko līdzīgu revolūcijai?
Mediji ironizē, ka uz Ameriku varot attiecināt teicienu “ko sēsi, to pļausi”. Proti, ka sociālajos tīklos organizētie masu protesti, tā dēvētā krāsu revolūcija, kas ik pa brīdim uzliesmoja dažādās pasaules vietās (Ukraina, Sīrija, Lībija, Ēģipte, Libāna, Gruzija, Armēnija, Moldova, Krievija, Kirgizstāna, Venecuēla, Tunisa utt.), beidzot esot sasniegusi arī ASV.
Pagaidām gan nekas neliecina par to, ka tās iekšējā stabilitāte, politiskā, ekonomiskā un finanšu sistēma būtu nopietni apdraudētas. Tātad līdz īstai revolūcijai vēl tālu? Un tomēr revolūcijām ir daudzas sejas.
Viena no tām – cīņa ar vecās kārtības redzamajiem simboliem. Latvijā tā sākās pirms trīsdesmit gadiem – jau atmodas laikā – ar Ļeņina pieminekļu demontāžu un turpinās līdz pat šim brīdim.
Vēl šī gada jūnijā Saeima skatīja grozījumus likumā, kas aizliedz publiskos pasākumos izmantot bijušās PSRS un nacistiskās Vācijas simboliku. Kaut kas līdzīgs patlaban notiek ASV.
Cits pēc cita pilsētu laukumos krīt tā dēvēto “konfederātu” pieminekļi. Tos noziež ar krāsu, demolē, gāž no postamentiem. Netiek saudzēti politiskie līderi, karavadoņi, kādreizējie īpašnieki un vergu tirgotāji, pat vienkārši karavīri.
Cenšoties apsteigt nenovēršamo, pilsētu varasiestādes pašas pieņem lēmumus par šo ideoloģiski “kaitīgo” pieminekļu novākšanu. Sākusies diskusija par pilnīgu konfederātu simbolikas (karogu, ģerboņu utt.) aizliegumu.
Atgādinājumam – par konfederātiem dēvē tos, kuri ASV Pilsoņu karā (1861–1865) cīnījās par tiesībām saglabāt verdzības iekārtu dienvidu štatos.
Modernajā amerikāņu sabiedrībā, kuru pārņēmuši protesti un kolektīva vainas apziņa gan par bijušo verdzību, gan par neseno afroamerikāņa Džordža Floida aizturēšanu un nāvi, šādiem redzamiem “balto pārākuma” simboliem vairs nav vietas.
Ja tā, tad revolūcija Amerikā tomēr notiek, turklāt visdziļākajā līmenī – cilvēku prātos.
Bet uz notiekošo var paraudzīties arī no citas puses. Daži vērotāji uzskata, ka jau labu laiku pasaulē notiek konflikts starp globalizēto, liberālo eliti un “vienkāršo tautu”.
Amerikas gadījumā – “krāsaino”, sociāli atstumto iedzīvotāju konflikts ar balto anglosakšu protestantu izcelsmes eliti.
Bet patiesība ir vēl sarežģītāka. Jo Trampu, kuru varētu dēvēt par tipisku šīs elites pārstāvi, ievēlēja baltie provinces iedzīvotāji “no tautas”.
Vienkārši strādnieki un fermeri, kurus Amerikā dažkārt dēvē par “sarkankakliem” (“rednecks”), ar to saprotot darbā nosauļoto kaklu. Latviski tas skanētu – “traktorista iedegums”.
Tomēr reti kur pasaulē konflikts starp eliti un “vienkāršo tautu” nobriedis tik ļoti kā Krievijā. Kārtējais apliecinājums tam – nesenā traģiskā autoavārija Maskavas centrā, kuru dzērumā izraisīja populārais aktieris Mihails Jefremovs.
Gāja bojā Jefremova vienaudzis, vīrietis no provinces, kurš Maskavā izvadāja ēdienu. Vainīgā asinīs konstatēja 2,1 promili alkohola. Maksimālais sods, kas Jefremovam draud par šobrīd izvirzītajām apsūdzībām, ir divpadsmit gadi cietumā.
Un tomēr atradās sabiedrībā populāri cilvēki, kuri sāka runāt dīvainas lietas – ka nav jau tik traki, kam negadās, cilvēks pārdzīvo notiekošo, kā tad tā – tautā iemīļotam aktierim būs jāsēž cietumā.
Turklāt rakstnieks Edvards Radzinskis par līdzīgu pārkāpumu (2011. gadā viņš sabrauca jaunu meiteni) esot ticis cauri ar vieglām izbailēm, samaksājot divus miljonus rubļu (ap 25 000 eiro) upura ģimenei. Un sociālajos tīklos sākās diskusija – “mēs” un “viņi”.
Ne vairs par pašu Jefremovu, bet par viņa aizstāvjiem. “Mēs”, kurus var iesēdināt cietumā par interneta komentāru vai piedalīšanos varasiestāžu nesankcionētā piketā, “piesviest” narkotikas, uzrēķināt nesamērīgus naudas sodus par Covid-19 karantīnas neievērošanu.
Un “viņi” – oligarhi, deputāti, ierēdņi, mākslas elite. “Siloviki”, kuriem likums nav rakstīts. Kremļa propagandisti ar ārvalstu īpašumiem un citzemju pasēm kabatā.
Dzirdamas žēlabas – Staļina laikos gan tā nebūtu, viņš to nepieļautu! Un Krievijas pilsētās par tautas saziedotu naudu jau labu laiku tiek celti pieminekļi Staļinam. Kas ir šie pagātnes rēgi? Vai pirmie pret Putinu vērstas revolūcijas asni? Jeb ilgas pēc vēl lielāka totalitārisma?
Latvijai jārēķinās ar to, ka gan Krievija, gan Amerika var sagādāt ne vienu vien pārsteigumu, un pašreizējie pieminekļu kari ir iespējamo nākotnes notikumu priekšvēstneši.
