Pieminekļu kari – stāsts par mums pašiem. Vai iespējams nošķirt mākslinieku no viņa pārējās dzīves 3
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas domes Pieminekļu padomes 3. marta konsultatīvais lēmums par vairāku pieminekļu un piemiņas zīmju pārvietošanu, demontāžu vai novākšanu sabiedrībā ir izsaucis ilgstošu viedokļu vētru. Līdzās Aleksandra Puškina, Mstislava Keldiša, Annas Sakses pieminekļu demontāžai un dažu piemiņas plākšņu novākšanai lielāko tiesu strīdu rosinājis piedāvājums pārvietot 1982. gadā Kronvalda parkā uzstādīto pieminekli rakstniekam Andrejam Upītim (sākumā medijos gan izskanēja kļūdains formulējums “demontēt”), kurš bija ne vien romāna „Zaļā zeme” autors, bet arī 1940. gadā pēc padomju okupācijas bija delegācijā, kas brauca uz Maskavu lūgt Latvijas pievienošanu PSRS. Vēlāk viņš bija viens no četriem augstākajiem Latvijas PSR vadītājiem – LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja vietnieks.
Pieminekļu kari ir rosinājuši daudz jautājumu – par mūsu attieksmi pret mūsu vēsturi, kolaboracionismu, diskutētspēju. Vai strīdi par pieminekļiem ir sekas tam, ka neprotam runāt par savu pagātni?
Lai runātu par šiem jautājumiem, “Kultūrzīmju” organizētajā diskusijā satikās Rīgas domes deputāte, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājas vietniece, Pieminekļu padomes (RDPP) locekle RITA EVA NAŠENIECE („Jaunā Vienotība”), Publiskās atmiņas centra padomes loceklis, vēsturnieks DIDZIS ŠĒNBERGS, Rīgas domes deputāte AGNESE LOGINA („Par/Progresīvie”), RDPP locekle, mākslas zinātniece, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja INESE BARANOVSKA, LU Vēstures un filozofijas fakultātes docents, RDPP loceklis MĀRTIŅŠ MINTAURS, A. Upīša memoriālā muzeja vadītāja ILZE PUĶE un A. Upīša memoriālā muzeja vecākais speciālists ARNIS KOROŠEVSKIS.
Kolaborācijas dažādās sejas
– Pēdējā laikā sabiedrībā diezgan skaļi izskanējušais pieminekļu jautājums ir saistīts ar kolaborācijas problēmu, kas Latvijā pēdējo 30 gadu laikā ir skatīta labi ja fragmentāri. Nu šis jautājums ir uzjundījis pārdomas sabiedrības apziņā arī saistībā ar karu Ukrainā.
M. Mintaurs: – Tas ir, protams, atkarīgs no tā, ko uzskata par kolaborāciju. Kā jau jūs teicāt, par šo tēmu mierīgi varēja nerunāt iepriekš un nebūtu runāts arī turpmāk. Manuprāt, atsauksme uz Krievijas iebrukumu Ukrainā ir vienīgi formāls iemesls, lai tā sabiedrības daļa, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav sev atrisinājusi jautājumus par kolaborāciju, sadarbību ar okupācijas režīmu, tagad varētu izmantot šo situāciju sava simboliskā kapitāla iegūšanai un izmantošanai. Runājot par nesen Rīgas domes Pieminekļu padomē izskatītajiem jautājumiem, ir tā, ka vienā maisā ir salikti ļoti dažādi, dažādām personām veltīti objekti un šīs personas ir ļoti dažādi saistītas ar Latvijas vēsturi, ja vispār ir saistītas. Un tagad kopējais noskaņojums, kas tiek uzturēts vai izmantots, ir tāds, ka, citējot kolēģi Ritu Evu Našenieci, mēs tagad tīrām savu māju. Mēs, protams, varam to turpināt, jo process ir aizsākts, tomēr, manuprāt, problēma ir tā, ka nav definēti kritēriji, pēc kuriem uzskatām kādus objektus par valstij vai sabiedrībai kaitīgiem. Tāpēc, kad runājam par mājas tīrīšanu, vēstures izvērtēšanu, kolaborāciju, mums vispirms ir jāvienojas par to, ko uzskatām par kolaborāciju, par kritērijiem, kas vajadzīgi, lai kādu pieminekli, skulptūru vai citu objektu, kas atrodas publiskajā telpā, atzītu par saglabājamu, nojaucamu vai deponējamu citiem neredzamā vietā.
– Pieminekļu demontāžu vai pārvietošanu ir rosinājis Publiskās atmiņas centrs, ko pārstāvat jūs, Šēnberga kungs. Vai situācija ir juridiski sakārtota?
D. Šēnbergs: – Situācija ar pieminekļiem publiskajā telpā ir pilnībā tiesiski sakārtota no likumdevēja puses. Mums ir Satversme, kas paredz totalitāro režīmu nosodījumu, un ir likuma”Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” 3. panta 1. punkta ģenerālklauzula, ka publiskajā telpā nav slavināmas personas, kas saistītas ar okupācijas varas īstenošanu.
Ģenerālklauzula ir piepildāma ar konkrētu saturu un nav interpretējama, bet gan veidojama konkrētajā dzīves situācijā. Valsts prezidents pēdējo desmit gadu diskusijās ir nodalījis dažādās pakāpes, kādās cilvēks var būt saistīts ar okupācijas varu. Publiskās atmiņas centrs pirms vairāk nekā pusotra gada ir piedāvājis visām Latvijas pašvaldībām konkrētus kritērijus ieteikumu veidā, paredzot konkrētas personu kategorijas, kuras nevarētu slavināt publiskajā telpā, – tie ir PSRS un republiku pseidoparlamentu locekļi, valdības ministri un valdību locekļi, Komunistiskās partijas centrālkomiteju locekļi, instruktori un rajonu un apgabalu pirmie sekretāri, valsts drošības dienestu un bruņoto spēku aktīvā dienesta virsnieki. Ne par kādu plašāku kolaborāciju vai literātiem vai māksliniekiem, kas bija spiesti dot nodevas un dzīvot okupācijas režīmā, šajos ieteikumos nav bijis runas.
– Tomēr šķiet, ka pašvaldībām bija diezgan daudz iebildumu pret to.
– Alūksnes, Ādažu un Carnikavas toreizējie novadi, Dienvidkurzemes, Ogres, Ķekavas, Krāslavas, Līvānu, Ogres, Rēzeknes, Saldus un Valkas novads, daļēji arī Preiļu un Talsu novads – pietiekami liels pašvaldību skaits, kas ir pilnībā atbrīvojušās no komunistisko totalitāro režīmu un piespiedu rusifikāciju slavinošām ielām. Daugavpils un Rēzeknes pilsēta ir tādi paši izņēmumi kā visas valstspilsētas, izņemot Ogri.
Kā vērtēt personības dažādās puses
– Kā šajā jautājumā ieviest kādu kārtību un konsekvenci, lai nebūtu tik daudz jautājumu?
R. E. Našeniece: – Paskaidrošu, kā tas izskatās no pašvaldības viedokļa, un paklīdināšu arī Mārtiņa Mintaura vīzijas – pašvaldībai ir ko darīt. Publiskās atmiņas centra izvirzītie jautājumi ir jaunas papildu lietas, ar ko jānodarbojas. Pašvaldības darba daļu veido ļoti piezemētas un tehnoloģiskas lietas, kas ir jārisina, – transports, attīstība, skolas. Par pieminekļiem runājot: Rīgas domes Pieminekļu padome ir konsultatīvs orgāns, un šajā [Andreja Upīša pieminekļa] gadījumā tas bija pārvietošanas priekšlikums. Nevis pieminekļu gāšanas, Hruščova laika māju nojaukšanas, grāmatu dedzināšanas u. tml. Es te pieminu visus murgus, kas pēc tam parādījās. Jebkurā gadījumā tas tālāk tiktu virzīts uz Rīgas domes balsojumu. Līdz ar to kritēriju jautājums ir vienkāršs – ja Pieminekļu padome ir konsultatīvs orgāns, tad tajā katrs par savu balsojumu atbild pats. Piemēram, mums bija pilnīgi skaidrs, ka nebalsojam ne pret “Zaļo zemi”, ne pret “Sūnu ciema zēniem”, ne pret “Pasakām par ziediem” [saistībā ar Annas Sakses pieminekļa demontāžu], bet gan – Andreja Upīša gadījumā – pret personu, kas ir ne vien sadarbojusies ar okupācijas varu, bet pati ir arī bijusi okupācijas vara. Cilvēks, kas bija augsta varas aparāta amatpersona un Latvijas neatkarības pretinieks. Jums zināmā mērā ir taisnība – jā, tas bija balsojums pret personu, tas bija personiskais viedoklis.
– Jūs tviterī rakstījāt: “Vērtīgi vērot uzbudinājumu, ko izraisīja Staļina laika kompartijas darbinieku un Latvijas neatkarības apkarotāju ideoloģisko ikonu pārvietošanas ideja. Rodas iespaids, ka Krievijas aģentu un okupācijas varas personu jautājums ir sāpīgs, jo daudziem tas ir par pašiem un šodien.”
– Mana personīgā interese ir, lai es dzīvotu valstī, kurā valsts nodevības fakts tiek atzīts neatkarīgi no tā, ko esi sacerējis un kādu pieminekli okupācijas vara tev ir uzcēlusi. Literārais elements nav mana balsojuma pamatā. Balsojums ir par to, ka pieminekli kā goda izrādīšanas objektu publiskā vietā nevēlamies. Mēs nevērtējām Andreja Upīša literāro veikumu. Mana personiskā motivācija, balsojot par pieminekļa pārvietošanu, bija tas, ka nodevība nav godināma.
– Rakstnieks Guntis Berelis, kurš raksta grāmatu par Andreju Upīti, feisbukā paudis: “Upīša padomju laiku biogrāfija – tā bija atriebība pasaulei. No vienas puses – ģēnijs, no otras – nelietis, no trešās – vienkārši labs cilvēks.” Ko darīt ar šīm vienas personas daudzajām pusēm? Šobrīd, runājot par šīm personām, literārais komponents kaut kur aizslīd, paliek tikai viņu politiskā darbība.
– Ļoti precīzi. Balsojums Pieminekļu padomē bija par viņa politisko lomu.
D. Šēnbergs: – Mums ir jādomā arī par tēlnieka Alberta Terpilovska [A. Upīša pieminekļa autors] piemiņu, viņš bija diplomdarba vadītājs arī brāļu Kaudzīšu piemineklim, kura atklāšanā 1987. gada 23. augustā piedalījos, vismaz no Publiskās atmiņas centra neviens skulptūru nav aicinājis iznīcināt, un esam arī par to, ka ir jāfinansē mūsu literātu muzeji. Publiskā telpa un literatūra – tās ir divas dažādas lietas.
I. Baranovska: – Jautājums nav formulēts precīzi: runa ir par publisko telpu un personību. Upīts ir personība, un mēs nevaram nodalīt viņa literāro mantojumu no viņa personības un darbības reālajā dzīvē. Tas viss ir viens cilvēks.
D. Šēnbergs: – Imanta Kalniņa gadījumā mēs to darām. Esam veiksmīgi nodalījuši viņa politisko darbību no viņa mūzikas.
Muzeja misija – runāt par neērto
– A. Upīša muzejs rakstīja atklātu vēstuli, ko parakstīja vairāk nekā divdesmit kultūras darbinieki, protestējot pret Pieminekļu padomes lēmumu.
A. Koroševskis: – Sākšu ar memoriālo muzeju pozīciju kopumā: problēma neradās tikai 3. martā, kad parādījās Pieminekļu padomes konsultatīvais lēmums. Tā sākās jau atmodas gados, kad pirmoreiz kļuva iespējams atklāti runāt par kolaborāciju, sadarbību ar totalitāru varu. 90. gadu sākumā bija smagas diskusijas par to, vai Upīša piemiņa vispār būtu saglabājama. Toreiz tika likvidēts arī ļoti īsu laiku pastāvējušais Viļa Lāča muzejs, kas tika atklāts 80. gadu sākumā. Mūsuprāt, šobrīd lielākā problēma ir tāda, ka tiek aicināts – un to ir publiski paudis arī klātesošais Šēnberga kungs – nodalīt literāro veikumu no konkrētās personas kā sabiedriska darbinieka biogrāfijas. Manuprāt, te rodas vairākas pretrunas, jo, ja redzam, ka Rīgas centrā tiek demontēts Upīša piemineklis, tad tālāk aizies ķēdes reakcija un Upīša piemiņa tiks dzēsta arī visos pārējos iespējamos veidos. Ja atsakāmies no rakstnieka piemiņas publiskā vidē, tātad tas ir kaut kas, no kā būtu jāvairās un jākaunas, un kādēļ tad vispār turpināt lasīt šāda rakstnieka darbus? Par to jau 2021. gada nogalē ļoti krasi nostājās Aizkraukles novada domes deputāts Guntis Libeks. Arī mūsu muzejam iesaistoties šajā polemikā, tas rezultējās ar to, ka 2022. gada decembrī muzejs sadarbībā ar Aizkraukles pilsētas domi rīkoja Upītim veltītu konferenci, kurā piedalījās gan muzeju speciālisti, gan literatūras pētnieki, vēsturnieki, gan arī Libeka kungs, kurš neslēpa savu nostāju, ka nevajadzētu pastāvēt arī Upīša muzejiem – ne Rīgā, ne Skrīveros, gluži tāpat kā nevajadzētu pastāvēt Upīša vārdā nosauktām ielām un iestādēm – Skrīveru vidusskolai un bibliotēkai. Te jau ir tā lielā nekonsekvence, jo Upīša muzejs jau kopš atmodas gadiem savā ekskursiju klāstā piedāvā plašu stāstījumu par sarežģīto un traģisko vēsturi. Upīša muzejā ir saglabāta autentiskā vide (pagājušā gadsimta 50.–60. gadu dzīves telpa), pie viņa darbistabas sienas joprojām stāv Ļeņina portrets, redzama fotogrāfija, kurā iemūžināts 1941. gada jūnijs, kad Rīgā tiek organizēts pirmais padomju rakstnieku kongress un fonā ir gan Raiņa, gan Staļina ģīmetnes. Mēs ne mirkli neesam par šiem jautājumiem vairījušies runāt. Tomēr tagad publiskajā telpā tas tiek interpretēts kā padomju režīma glorificēšana. Ja šībrīža politiskais uzstādījums ir – jābeidz pastāvēt padomju okupācijas laika liecībām –, tad tas likumsakarīgi nozīmē arī atteikšanos no šāda memoriālā muzeja. Ir nopietns pamats bažām, kā šādi lēmumi ietekmēs Upīša un citu padomju rakstnieku piemiņas saglabāšanu. Zīmīgi ir arī tas, ka līdzšinējās diskusijās par pieminekļiem vispār nav aicināti piedalīties literatūrzinātnieki vai literatūrvēsturnieki.
R. E. Našeniece: – Saprotu, ka cilvēkiem ir bažas par savu darbavietu. To visu var saprast. Tomēr tam nav sakara ar mūsu rīcību. Runājam par totalitārisma un imperiālisma simbolu novākšanu, tomēr tas netraucē lasīt grāmatas, veikt izpēti un kultūrtelpā atstāt vietu šiem cilvēkiem. Grāmatas vajag lasīt. Knutam Hamsunam arī ir savs muzejs, un skulptūra atrodas tur, kur viņš dzīvojis.
A. Logina: – Arī no pašvaldības puses būtu ļoti svarīgi stingri nodalīt, kas ir tas, par ko runājam, un kādi ir kritēriji. Man vienmēr ir licies, ka rīcības var veikt, kad ir bijusi izpēte un ir zināms pamats. Runājot par diskusijas sākumā izskanējušo jautājumu par kolaboracionismu, problēma ir tur, ka mēs par savu pagātni ne vienmēr runājam veidos, kas balstās zinātniskā izpētē, bet gan mītos un to atražošanā. Mums vajag nopietnas profesionālas diskusijas, lai saprastu, par ko runājam un kāds ir bijis tā iespaids. Līdz ar to ir nepieciešams stipri lielāks finansējums vairāku līmeņu darbībām. Jautājums, kā nošķirt mākslinieka personību no viņa profesionālās darbības, ir tikpat vecs kā pasaule. Ir veselīgi laiku pa laikam pārskatīt kultūras kanonu, lai saprastu, ka neviens cilvēks nav viendimensionāls. Runājot par Upīti, man ir žēl par situāciju, kas izveidojusies, jo saistībā ar nacionālās koncertzāles „Rīgas filharmonija” būvniecību mēs pie lēmuma par pārvietošanu būtu nonākuši jebkurā gadījumā.
I. Baranovska: – Man kā mākslas cilvēkam tas, kas notika Rīgas domes Pieminekļu padomes sēdē, nedaudz atgādināja raganu medības. Mēs tīrām māju, bet vai no tā, ka pieminekli noņems, kļūsim baltāki? Piemineklis nav vainīgs, bet vēstures skaidrošana un aktualizēšana ir nozīmīgs jautājums. Tagad ir sacelta vētra ūdensglāzē. Tomēr paldies Upīša muzeja darbiniekiem, arī par Upīša dzīves sarežģītajām peripetijām ir jārunā.
A. Logina: – Man ir jautājums Mintaura kungam: cik tad mums ir nopietni pētījumi par kolaboracionismu?
M. Mintaurs: – No profesionālā viedokļa patīkami dzirdēt, ka vēsture ir sabiedrībai vajadzīga. Ir vispārzināma lieta, ka vēsture ir sabiedrībai nepieciešama kā propagandas resurss. Varbūt tiešām iegūsim jēdzīgu rezultātu no skumji anekdotiskās situācijas ar šo Pieminekļu padomes lēmumu, kad, kā izrādās, runa nemaz nav bijusi par [Upīša pieminekļa] demontāžu, bet tikai par pārvietošanu. Nākamais solis pēc tam būs jautājums, ko darīt ar padomju pseidoparlamenta locekli Imantu Ziedoni, kolaborācijas kontekstā – ar Aleksandru Čaku utt. Ko darīt ar sarkanajiem strēlniekiem, kas ar visu padomju simboliku pie cepures stāv Rīgas centrā.
Atbildot uz Agneses Loginas jautājumu: šādi pētījumi ir, tie atrodami vietnes „periodika.lv” grāmatu sadaļā kolekcijā “Latvijas vēsturnieku komisijas raksti”, kas sāka iznākt 1999. gadā. Iznāca 29 sējumi, un tie visi ir brīvpieejā. Tāpat varu norādīt uz kolēģes Dainas Bleieres rakstiem “Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā”, kas arī ir brīvi pieejams.
Tomēr es gribētu brīdināt par demagoģiskām interpretācijām latviešu kultūras vēsturē, jo par kolaborāciju varam runāt arī nacistiskās Vācijas kontekstā un tad atvērt vēl vienu Pandoras lādi, un tad vēl un vēl. Pat juridiski ļoti detalizēti izstrādāti kritēriji katras personas sadarbībai ar okupācijas varu – un likums nosaka, ka runa ir gan par komunistisko, gan nacistisko režīmu, – neizbēgami radīs situācijas, kad atgriezīsimies pie jautājuma – vai šī cilvēka devums latviešu kultūrā (atstājam aiz iekavām Puškinu) ir salīdzināms ar viņa politisko darbību konkrētos okupācijas apstākļos un viņa rīcības motīviem.
– Bet kurš tad būs tas lēmējs un izvērtētājs?
– Komisiju mums ir daudz un dažādas.
I. Puķe: – Par Andreja Upīša muzeja vadītāju strādāju kopš 2018. gada 1. februāra. Par Upīti un kolaborāciju esam runājuši, runājam un runāsim daudz. Piemēram, ciklā “Latvietis un viņa izvēle” 2019. gada septembrī notika ceturtā diskusija “Kolaboracionisma dažādās sejas”, kurā piedalījās vēsturnieks Arturs Žvinklis un politologs Gints Grūbe. Arī tagad Latvijas Skolas somas programmā ir izveidota pieprasīta muzejpedagoģiskā programma, kas vecāko klašu skolēnus aicina pozicionēt savu attieksmi pret komunistiskās pagātnes mantojumu un tā saglabāšanas nepieciešamību. Turklāt, pateicoties diskusijām ap Upīša pieminekļa demontāžu, muzejā tagad ir krietni palielinājies apmeklētāju skaits.
Ko darīt ar Kluci un Eizenšteinu
D. Šēnbergs: – Es gribētu atgriezties pie Mintaura kunga teiktā. No tiesiskā viedokļa tas vērtējams kā pilnīgs tiesiskais nihilisms, jo mums ir Satversme un likums, kas ietver normas. Tagad visa diskusija ir par to, ka kaut kādas ekspertu grupas, radošā inteliģence varēs radīt kaut ko tādu, kas varēs ignorēt likuma normas, kas nepārprotami paredz, ka LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieka piemineklis ir demontējams. Šie ir aicinājumi nepildīt likumu. Kas attiecas uz Loginas kundzes teikto, tad izskatās, ka vai nu viņa, vai partija “Progresīvie” dzīvo kādos mītos. Es nekādos mītos nedzīvoju. Te ir stāsts par to, ka Rīgā tiek slavinātas visaugstāko staļinisko propagandistu personības. Gustava Kluča mākslas darbi mums ir Nacionālajā mākslas muzejā. Bet mēs nevaram godināt mākslas telpā boļševiku, monumentālās propagandas autoru, kurš ir Staļina personības kulta vizuālā tēla radītājs un kurš Ukrainā, Holodomora laikā tēloja pārtikušos Harkivas, Dnepro un Rudzutaka kolektīva latviešu stahanoviešus. Nevaram godināt staļinisma, boļševisma un kolektivizācijas mītu propagandistu Sergeju Eizenšteinu, kuram nav sakara ar Latvijas kinomākslu…
A. Logina: – Jūs taču zināt, ka tā nav taisnība – Sergejs Eizenšteins ir dzīvojis Rīgā pirmos 17 gadus.
D. Šēnbergs: – Un Kims Kiduks nomira Rīgā. Vai tāpēc viņa vārdā ir jānosauc iela? Sergeja Eizenšteina iela ir padomju laikā staļinista vārdā nodēvēta iela. Gustava Kluča ielai vai Sergeja Eizenšteina ielai Rīgā nevajadzētu būt…
I. Baranovska: – Piedodiet, vai jūs vispār domājat ar galvu vai tikai lasāt likumus? Tas, ko jūs runājat par Gustavu Kluci vai Sergeju Eizenšteinu ir ārpus katras saprašanas.
D. Šēnbergs: – Bet Vācijā nav Lenijas Rīfenštāles ielas.
I. Baranovska: – Tas, ko Publiskās atmiņas centrs tagad dara, ir kaitniecība Latvijas sabiedrības ekosistēmai. Piekrītu Koroševska kungam – ja aizvāks pieminekli, kas notiks ar muzeju, – tas ir sniega bumbas efekts un nevajadzīgas emocijas. Labāk palīdzam ukraiņiem!
D. Šēnbergs: – Man ir jautājums Loginas kundzei – vai Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības, lai valsts publiskajā telpā negodinātu Staļina propagandistus Sergeju Eizenšteinu un Gustavu Kluci?
A. Logina: – Ir vairāk jāpalasa par Sergeju Eizenšteinu, jāpapēta viņa biogrāfija, lai varētu nopietni par to runāt. Nosaukt viņu par Staļina propagandistu ir interesanta interpretācija, lai neteiktu vairāk.
Izbeigt rūpēties par mītiem
– Tieši tāpēc ir tik svarīgi precīzi izfiltrēt, kam ir vieta publiskajā telpā. Bet kā to izdarīt?
R. E. Našeniece: – Tātad vēlreiz – mušas atsevišķi, kotletes atsevišķi. Pieminekļu padomē balsojām tieši par Upīša pieminekļa pārvietošanu laukuma rekonstrukcijas ietvaros. Un labi, ka muzejam ir veicies ar apmeklētāju skaita palielināšanos. Stāsts par kolaborāciju var kļūt par muzeja mārketinga stāstu. Muzejs iet pa literāta zinātniskās izpētes ceļu, bet muzejs ir arī lieliska platforma, kas var izstāstīt Latvijas kolaborācijas un politisko stāstu ar Upīša piemēru. Tas ir liels uzdevums, un ticu, ka muzejam ir interese to veidot. Nesen izlasīju Aleksandra Puškina un Ādama Mickeviča [poļu dzejnieks un rakstnieks, 1798–1855] saraksti par Polijas sacelšanos – vēstījums notika dzejā. Puškina vēstījums bija ļoti imperiālistisks. Bet okupētās Polijas dzejnieka Mickeviča atbildes vēstījums bija ļoti spēcīgs un drosmīgs. Latviešu literārais panteons bieži neizceļas ar savu valstiskumu un vēl retāk ar drosmi. Un arī šajā Pandoras lādes kontekstā šī brīža pieminekļa pārvietošanas pretinieku histēriskā reakcija parāda kopējās bailes, kas ir latviešu inteliģences identitātes sastāvdaļa. Varbūt nevajag reaģēt tik histēriski, varbūt to var darīt filozofiski un iedziļinoties. Mēs balsojām par pārvietošanu, nevis kaut ko citu.
I. Baranovska: – Tomēr “Panorāmā” izskanēja, ka runa ir par kaut ko citu.
R. E. Našeniece: – Negribas mācīt kolēģus, kas vada padomi, bet preses relīze būtu noderējusi.
I. Puķe: – Jā, medijos vēstījums tiešām izskanēja pavisam citādi. Jo, protams, arī mēs, muzeja darbinieki, apzināmies, ka, sākoties nacionālās koncertzāles “Rīgas filharmonija” rekonstrukcijai, piemineklim tur, visdrīzāk, vietas nebūs, bet pagaidām skulptūrai ir jāpaliek savā vietā. Pērn muzeja darbība tika akreditēta turpmākajiem pieciem gadiem. Muzeju pozicionējām arī kā platformu diskusijām par sabiedrībā neērtām tēmām, un ne tikai tiešā kontekstā ar Andreja Upīša stāstu. To mēs darām nemitīgi. Tomēr laikam esam vienīgais muzejs Latvijā, pret kura darbiniekiem tiek vērsti reāli draudi – gan e-pasti gan telefona zvani, gan verbāli uzbrukumi publiskajā telpā.
A. Logina: – Šī situācija ir pārbaudījums mūsu sabiedrības emocionālajam briedumam. Mūsu šīsdienas sarunas kodols ir par to, kā nošķirt mākslinieku no viņa pārējās dzīves, tas ir arī jautājums par kultūras kanona veidošanu. Pati nāku no kino nozares, un tur regulāri notiek šī pārvērtēšana, jo parādās jauna informācija. Mana pieeja – jāskatās individuāli un jāizvērtē, kurā brīdī autora tēmas un darbs ir pietiekami spēcīgi, jaudīgi, lai tiem būtu intelektuāls pienesums. Bet tā ir diskusija, kas mums vēl jāveic. Jautājums ir par kultūrpolitiku, vēstures izpratni un emocionālo briedumu.
I. Baranovska: – Piekrītu, ka ir jārunā, jādiskutē, jāpēta. Pieminekļu nojaukšana nav panaceja. Uz personību un it sevišķi radošu personību ir jāskatās kompleksi, jo nevar atraut viņa izcilo radošo veikumu no tā, kāds viņš bija cilvēks.
R. E. Našeniece: – Biju ielikusi tviterī mini aptauju. Jautājums par to, vai zināt, ka Upīts 1940. gadā bija delegācijas sastāvā, kas brauca uz Maskavu prasīt Staļinam uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Lai gan mans burbulis ir diezgan inteliģents, trešdaļa to nezināja. Mūsu literārais panteons publiski ir atspoguļots ļoti vienpusīgi un šauri, PSRS tradīcijas ietekmē. Tāpēc pozitīvi raugos uz šo Pandoras lādes atvēršanu, jo tas mūs rosinās uz lielāku iedziļināšanos, izpēti un izpratni. Mums tagad ir labs pamats.
– Publiskās atmiņas centra nodoms bija likuma izstrāde, kurā vietvārdu pārdēvēšana tiktu noteikta kā prasība. Iepriekšējā Saeimā pie tā bija ķērusies Tieslietu ministrija, tomēr tagad darbs jāsāk atkal no jauna.
D. Šēnbergs: – Mūsu ideja vienmēr ir bijusi vienīgi par Alberta Terpilovska mākslas darba pārvietošanu. Pilnīgi cita situācija ir ar Puškina pieminekli vai ar Puškina, Turgeņeva, Ļermontova ielu, ar ko Latvijai nav nekāda sakara. Tie ir imperiālisma instrumenti, kuriem no Rīgas jāpazūd visīsākajā laikā. Tas ir arī nacionālās drošības jautājums. Jūsu minētais likumprojekts nav iestrēdzis, tā 14. Saeimā nav. Kultūras ministrs deva piesardzīgi pozitīvu viedokli, ka, iespējams, mūsu pārstrādāto likumu Kultūras ministrija varētu virzīt. Un tas ir jādara, jo nav normāla situācija, ka daļa Latvijas pašvaldību Satversmē noteiktās normas īsteno, daļa to dara daļēji, bet daļa tiešā tekstā ir pret to. Es arī aicinu vairāk rūpēties nevis par mītiem, bet par reāliem kultūras pieminekļiem, kā arī par to, lai nacionālais kultūras mantojums būtu brīvi pieejams.
Ko godinām šodien
– Kāda būs tālākā virzība – jautājums par pieminekļiem kaut kad nonāks Rīgas domes darba kārtībā, tomēr visā Latvijā paliks vēl simtiem šādu pieminekļu, ielu utt. Kā panākt, lai tas nav vienreizējs akts?
D. Šēnbergs: – Demontāžas likuma 4. panta trešā daļa nosaka, ka papildus Ministru kabineta noteikumos esošajiem objektiem pašvaldībai ir pašai jālemj atbilstoši kritērijiem. Ja viņi nelemj, tad MK būs jāveido jauni noteikumi vai arī jāpapildina esošie.
– Vai Rīgas domē Pieminekļu padomes lēmumam būs atbalsts?
A. Logina: – Domāju, ka neviens nav gatavs cīnīties, lai Upīts paliktu savā vietā pie jaunās Rīgas filharmonijas ēkas. Tas arī nenotiks. Tāpat arī par Puškinu – šim objektam nav arī dokumentāla pamata tur atrasties. Tas ir tieši tāpat, kā mēs atbrīvojamies no pilsētvidē esošām nelikumīgām vietām. Svarīgs ir arī jautājums par to, kādas piemiņas zīmes un kam veidojam šodien. Man patīk doma par aizvien daudznozīmīgākām un radošām pieejām – piemēram, simboliskā ideja par piemiņas zīmi Jānim Čakstem kā āboldārzu, arī – par pieminekļu parku, kur mēs saliktu šādus „kancelētos” pieminekļus. Arī Rīgā ir daudz degradētu teritoriju, kur vajag ieviest jaunu elpu.
R. E. Našeniece: – Noslēgumam vēl labā ziņa – to pašu Rīgas domes Pieminekļu padomes sēdi iesākām ar to, ka vienbalsīgi iebalsojām Žaņa Lipkes pieminekļa papildināšanu, vairāk izceļot arī citus cilvēkus, kuri veica šo varoņdarbu, un arī konceptuāli atbalstījām Brīvības kara 8. Daugavpils kājnieku pulka cīņu piemiņas vietas atkalieviešanu Rīgas kartē. Ja šī ideja tiktu realizēta, tā veidotu maršrutu četrstūrī populārajā tūrisma maršrutā, jo pērn Rīgas Pieminekļu aģentūra veica gan Autotanku piemiņas vietas [piemineklis 1. bruņotā diviziona Autotanku pulka karavīriem], gan Sudrabkalniņa, gan Bumbu kalniņa objektu restaurāciju. Tagad vajadzētu ceturto objektu, kas vēsturiski ir bijis, bet kura skices nav saglabājušās. Šogad būs lielāks valsts finansējums Brāļu kapu kompleksam un Brīvības piemineklim. Notiek svarīgas lietas, kas saistītas ar mūsu pieminekļu atdzimšanu.
UZZIŅA
Ko lēma Rīgas domes Pieminekļu padome
* Pārvietot 1982. gadā Kronvalda parkā uzstādīto pieminekli rakstniekam Andrejam Upītim.
* Demontēt skulptūru staļinisma perioda rakstniecei Annai Saksei Gaujas ielā 1.
* Demontēt Aleksandra Puškina pieminekli Kronvalda parkā.
* Demontēt 1978. gadā uzstādīto pieminekli zinātniekam, PSRS trīskārtējam sociālistiskā darba varonim Mstislavam Keldišam, kas atrodas Rīgas kanālmalas apstādījumos.
* Aizvākt piemiņas plāksni vēsturniekam Jānim Zutim (atrodas Basteja bulvārī 12).
* Demontēt piemiņas plāksni Komunistiskās partijas tipogrāfijai Čiekurkalna 1. garajā līnijā 88.
