Piemineklis teātrim: Ieva Rodiņa vērtē Ditas Lūriņas iestudēto “Ķiršu dārzu” Liepājas teātrī 0
Liepājas teātris 2018./ 2019. gada sezonu noslēdzis ar pārsteigumu. Kaut arī sākotnēji teātra plānos bija Antona Čehova lugas “Ķiršu dārzs” iestudējums Konstantīna Bogomolova režijā, ne mazāku intrigu izraisīja lēmums izrādes veidošanu uzticēt Ditai Lūriņai, kuras pieredze režijas profesijā saistāma ar pašas autordarbu “Tango bez asinīm” NT, teātra vecmeistariem veltītajiem uzvedumiem “Es esmu” mūzikas namā “Daile” un meistarklasēm pie dažādiem režisoriem (Lenarda Peti, Mihaela Dolgočova, Kļima, Viktora Rižakova).
Liepājas teātra uzticēšanās rezultējusies ne tikai vizuāli greznā, bet arī jēdzieniski spraigā skatuves darbā, kura sarežģītība prasa maksimālu koncentrēšanos gan no aktieransambļa, gan skatītājiem. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka personīgi man šajā “Ķiršu dārza” versijā neizdevās izveidot emocionālu saiti ar izrādes tēliem, un jautājums par to, kādēļ viss nesaslēdzās ideālā kompozīcijā, manuprāt, lielā mērā saistīts tieši ar teksta un izrādes estētikas attiecībām.
Ditas Lūriņas “Ķiršu dārzā” gan tiešā, gan netiešā līmenī jūtama ietekmēšanās no dažādiem avotiem.
No vienas puses, netiek slēpts, ka iestudējumā ievītas kultūratsauces uz iepriekš tapušiem Čehova lugu uzvedumiem kā Latvijā, tā Krievijā (izrādes programmā minētas Pjotra Fomenko “Trīs māsas”, arī Oļģerta Krodera “Kaija” Liepājas teātrī utt.). Tāpat ir arī vispārīgas sasauces ar krievu kultūru un skatuves mākslas tradīcijām – piemēram, kā reveranss Vladimiram Visockim izskan Dmitrija Marina komponētās dziesmas krievu valodā ar Knuta Skujenieka vārdiem, bet aktierspēlē atsevišķos brīžos jūtami mēģinājumi mākslīgi imitēt krievu aktieriem piemītošo temperamentu.
Konkrēto pavedienu atšķetināšana gan ir pilnībā atkarīga no katra individuālās pieredzes un zināšanām teātra vēsturē, tādēļ daļai skatītāju (sevišķi jaunākajai paaudzei) tie var arī paslīdēt garām nepamanīti.
Tēma par mākslas un dzīves krustošanos caurvij arī pašu iestudējumu, teatralizācijas atslēgā risinot visus izrādes līmeņus – laiku, telpu, aktierspēli, kustības, mūziku, gaismas.
Par to, ka viss uz skatuves redzamais ir gaistoša ilūzija, vispirms jau liecina darbības organizācijas princips.
Čehova varoņi uz skatuves uznāk un vēlāk aiziet caur Gajeva apjūsmoto senlaicīgo skapi kā portālu starp šo un citu pasauli, bieži neizskaidrojami pazūd arī orķestra bedrē, tādējādi atgādinot rēgus, kas atdzīvojas tikai uz īsu brīdi – izrādes laiku, lai skatītājiem izstāstītu savu stāstu.
Savu dramaturģiju veido arī Aigara Ozoliņa lakoniskā, taču idejiski koncentrētā un vizuāli iespaidīgā scenogrāfija un to akompanējošā izcilā Mārtiņa Feldmaņa gaismu partitūra. Septiņas kristāla imitācijas lustras dzīvo savu dzīvi paralēli lugas tekstā ietvertajai notikumu attīstībai.
Ienākot Raņevskas muižā, lustras ir aptītas ar pelēku putekļu audumu kā miruši bišu stropi; atdzīvojoties mājai, tās iegūst bijušo godību, iemirdzoties virs varoņu galvām un radot ilūziju par atgriešanos idilliskajā pagātnē; zūdot ilūzijām, arī lustras izzūd skatienam, paceļoties šņorbēniņos, kur vēlāk uzrāpjas arī Sanda Pēča Lopahins.
Oriģināla un metaforiski spēcīga ir ķiršu dārza vienādošana tieši ar lustrām – brīdī, kad Lopahins ierodas, lai visu izārdītu, vecā laikmeta beigas un jaunā sākums iezīmēts ar kristāla lietu, kas nolīst pār tēlu galvām.
Tēma par pagātnes un nākotnes satikšanos izrādē attēlota, izmantojot arī visai naturālistiskas metaforas – pelnus (skatuves grīda klāta ar pelēku matēriju, kas put pa gaisu, līp pie varoņu drēbēm un raisa asociācijas ar kaut ko apputējušu vai sen sadegušu), asinis (Viktora Ellera sulainis Jaša sagriežas uz stikla lauskām), sviedrus.
Visas šīs norises izrādes kontekstā iegūst būtisku semiotisko nozīmi, liekot darbībai sekot ar neatslābstošu uzmanību.
Par izrādes laika un telpas relativitāti liecina arī Ivandas Šmites sakaltušus mālus vai izžuvušas upes gultni atgādinošais grims un Lienes Rolšteinas kostīmi, kuros saspēlējas visdažādākie fasoni un detaļas.
Te ir gan baroka laikmeta tērpu stilizācija (Šarlote kā traģikomisks šekspīrisks āksts), gan atsauces uz Čehova dzīves laiku un vēl tālāko (izcilā fināla etīde ar Firsa “vecuma maskas” nomešanu). Aktualizēts arī dubultnieka jeb dzīvesstāsta atkārtojuma tēls – izteikta vizuāla līdzība gan tērpā, gan blondajā matu sakārtojumā veidojas starp Ineses Kučinskas Raņevsku un viņas meitu – Everitas Pjatas-Gartneres Aņu, kura gan nav pārāk sajūsmināta sekot mātes pēdās un kuras ķermeņa plastikā akcentēta miegainība, uz ilgu laiku aizmiegot vienā no lustrām (iespējams, neapzināta, taču interesanta atsauce uz V. Nastavševa “Jūlijas jaunkundzi” VDT).
Izrādē kopumā dominē koncentrēšanās uz vizuālajām un audiālajām skatuves zīmēm.
Pats par sevi šāds paņēmiens ir interesants, taču tas rada nenovēršamu rīvēšanos ar Antona Čehova lugu, kas pārstāv psiholoģiskā teātra tradīciju un šādā estētikā zaudē teksta saturiskās nianses. Aktieri tekstu runā sasteigti, neieklausoties partneros, visbiežāk – vienlaikus izpildot sarežģītās Aleksandra Ļimina horeogrāfiskās partitūras, un vismaz pirmizrādē aktieru intensīvā darbošanās uz skatuves pārliecināja ansambliskuma, ne individuāla snieguma līmenī.
Taču ticu, ka, pārvarot tehniskās grūtības un iejūtoties izrādes sarežģītajos spēles apstākļos, par dziļiem, empātiju raisošiem tēliem kļūs gan Ineses Kučinskas Raņevska, kura sākotnēji ir jaunības alkstoša, vieglprātīga būtne, bet pamazām skaudri saprot savu likteni, gan Leona Leščinska traģikomiskais tēvoča Vaņas alter ego Gajevs, gan rosīgā un sirsnīgā Signes Dancītes Varja un citi.
Režisores teiktajā pirms pirmizrādes bija jūtama sajūsma un bijība pret iepriekš tapušajām interpretācijām un teātra mākslu kā tādu.
Iespējams, šīs bijības dēļ “Ķiršu dārzā” vēl nav iespējams nojaust, kāds ir pašas Ditas Lūriņas individuālais režijas rokraksts. Taču izrādi noteikti var uztvert ne tikai kā Čehova lugas interpretāciju, bet arī kā personisku pieminekli teātrim, un šī kaislība un nopietnība noteikti ļaus radīt interesantus skatuves darbus nākotnē.
Antons Čehovs, “Ķiršu dārzs”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisore Dita Lūriņa-Egliena, no krievu valodas tulkojis Leons Leščinskis, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina, horeogrāfs Aleksandrs Ļimins, komponists Dmitrijs Marins, grima māksliniece Ivanda Šmite, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, slackline treneris un tehniskie risinājumi – Uģis Čakars.
Lomās: Inese Kučinska, Everita Pjata-Gertnere, Signe Dancīte, Leons Leščinskis, Sandis Pēcis, Edgars Ozoliņš, Karīna Tatarinova, Rolands Beķeris, Kaspars Kārkliņš, Agnese Jēkabsone, Gatis Maliks, Viktors Ellers, Mārcis Kupčs vai Patriks Parfjonovs.
Vārds skatītājiem
Indra U.: “Izrāde izdevusies burvīga. Dziļa, skaista, grezna, un liek domāt vēl ilgi.”
Emīls Dreiblats: “Liepājas teātrī uzplaucis brīnišķīgs “Ķiršu dārzs”.”
Liene Krūmiņa: “Nekā lieka vai pārspīlēta! Spilgti un ar jēgu un smeldzīgi. Gatis Maliks ar savu lomu paņēma un turēja ciet līdz pat izrādes beigām!”
