Piemineklis piemirstai Neatkarības kara epizodei 0
MĀRIS NIKLASS, Latviešu strēlnieku apvienības valdes loceklis
Šodien, 28. decembrī, plkst.12 Cēsu pusē atklāj pieminekli notikumiem, kurus, kā uzskata vēstures entuziasti, var uzskatīt par pirmo bruņoto sadursmi Latvijas Neatkarības kara vēsturē un tātad šī kara sākuma atskaites punktu.
1918. gada 23. decembra vakarā no Cēsīm pa Kārļu ceļu uz Rīgu devās Cēsu apsardzības rotas (faktiski pirmās Latvijas armijas vienības) karotāji. Sākotnēji rotas rindās bija pieteikušies kādi 270 vīru, taču, kad reāli bija jāaizstāv tikko pasludinātā valsts, to darīja vien ap 75 vīru pulciņš.
Atkāpšanās ceļā pirmā pietura bija nakšņošana Ieriķu krogā. Nākamās dienas rītā rotas veidotājs Arturs Jansons, tēlnieka Andreja Jansona tēvabrālis, ar pieciem smagā ložmetēja apkalpes locekļiem, pajūgā devās atpakaļ pretim lieliniekiem Cēsu virzienā.
Ložmetēju uzstādīja apmēram puskilometru no Vāverkroga – Bērzkroga virzienā, pretim “Sautiņu” mājām, kur vecais Drabešu muižas ceļš pieslēdzās šosejai.
Pirmo reizi šo stāstu dzirdēju atmodas laikā, kādā personīgā sarunā ar tēlnieku Andreju Jansonu. Viņa tēvabrālis Arturs par lielinieku aizturēšanu pie Vāverkroga toreiz esot saņēmis Lāčplēša Kara ordeni. Tobrīd stāstītajam lielu vērību nepievērsu, jo zināju, ka Lāčplēša Kara ordeņu kavalieru pirmskara Latvijā taču bija vairāk kā 2100.
Mūsdienās par kādreizējo ceļu liecina koku aleja un sazarotā lapegles galotne. Uzmanīgi apskatot šo koku, var secināt, ka galotni “nopļāvusi” ložu kārta. No militārā viedokļa vieta izvēlēta ļoti veiksmīgi.
Neatkarīgi pa kuru ceļu (veco vai jauno) sarkanie 1918. gada nogalē būtu gājuši, viņi nonāktu apšaudes joslā. Jansona vīru uguns bijusi tik intensīva, ka naidnieka izlūka grupa aizbēgusi atpakaļ uz Cēsīm un gājienu uz Rīgu atsākusi divas dienas vēlāk, pienākot papildspēkiem.
Ar šo īso aprakstu stāstu varētu beigt, jo vai mazums karā tādu epizožu? Taču Artura Jansona varoņdarbs vērtējams kā nozīmīgs notikums, jo var sacīt, ka pie Vāverkroga beidzās sarkano uzvaras gājiens.
Valku sarkanie latviešu strēlnieki bija ieņēmuši bez neviena šāviena 18. decembrī; Valmieru – pēc nelielas apšaudes ar Dzelzs divīziju, kas aizbēga. Cēsnieki no Valmieras puses uz ceļa sarkano strēlnieku sagaidīšanai 22. decembrī bija uzslējuši Goda vārtus!
Interesanti, ka 1938. gadā izdotajā “Atbrīvošanas kara vēsture” iepriekš aprakstītā Vāverkroga sadursme nav pieminēta. Pirmskara Latvijas ministrs Alfrēds Bērziņš savulaik rakstījis, ka “dienvidnieki”, tas ir Jāņa Baloža vadītie karavīri, vēlāk izmantojuši visus leģitīmos līdzekļus, lai slavētu sevi un noklusējot “ziemeļnieku” nopelnus.
Tomēr sabiedrotais šī notikuma godā celšanai ir tajā pašā 1938. gadā iznākusī grāmata “Latvijas armija 20 gados”. Tur atzīmēts: “Šis notikums bija topošo bruņoto spēku pirmā uguns kauja ar pretinieku”.
Ņemot vērā, ka sarkanā armija Latvijā iebruka pa diviem ceļiem caur Valku un Daugavpili, tad, manuprāt, 24. decembris būtu uzskatāms par Neatkarības kara cīņu sākumu, kaut šodienas vēsturnieki šo notikumu noklusējuši.
Igauņi katru gadu 28. novembrī oficiāli valsts mērogā Igaunijas Karavīru piemiņas baznīcā Tori, klātesot ārzemju militārajiem atašejiem, atzīmē Brīvības kara sākumu. Kāpēc mēs to nedarām? Neesam taču nabagāki!
Pirms gada Latviešu strēlnieku apvienības Cēsu nodaļas priekšsēdētājs Ē.Krieviņš ložmetēja uguns pozīcijas vietā iedzina mietiņu ar nodomu, realizēt nodaļas valdes lēmumu par piemiņas zīmes izveidošanu sadursmes vietā.
Ložmetēja atrašanās vietā jau rudenī tapa pieminekļa pamatne 1, 7 metru augstumā. 23. oktobrī piedaloties Amatas, Cēsu, Raunas, Priekuļu, Valmieras pašvaldību pārstāvjiem, kā arī bijušajam NBS komandierim R.Graubem un LSA Cēsu nodaļas biedriem un viņu atbalstītājiem, pieminekļa pamatnē tika iemūrēta laika kapsula.
