Ieslogiet latvieti barakā pliku, pēc nedēļas viņš iznāks apģērbies. Par dzīvi nometnē Beļģijā 0
Par Latviešu leģiona godināšanu pie Brīvības pieminekļa mūsu valstī ministrs* var zaudēt amatu. Beļģijā Latvijas karavīriem uzceļ pieminekli, iemūžinot vēl vienu dramatisku vēstures lappusi mazas tautas cīņai par brīvību.
23. septembrī Beļģijas Zedelgemas pašvaldībā, kur vēl nesen zēla kukurūzas sējumi, bet tagad plešas jauns pilsētas laukums, atklāja pieminekli latviešu leģionāru piemiņai. Tikai trīs kilometru attālumā no šejienes pēc Otrā pasaules kara beigām aiz dzeloņdrāšu žoga tika izvietoti 11 727 Latvijas karavīri. Pat ieslodzījumā viņi nezaudēja ticību neatkarībai un 18. novembrī uzbūvēja savu Brīvības pieminekli.
Sagaida ar akmeņiem un mēslu dakšām
Beļģijā latviešu karagūstekņus 1945. gada rudenī, kad viņus uz nometnes vietu cauri visai valstij transportēja pa dzelzceļu, neuzņēma kā gaidītus ciemiņus. Vai nav vienalga, kāda tautība – ja mugurā vācu armijas forma ar zīmotnēm, tātad esi ienaidnieks. Vietējie ļaudis vagonus apmētāja ar akmeņiem, vicināja mēslu dakšas, bet beļģu sievas pat rādījušas plikus dibenus. Taču ļaunākais vēl bija priekšā.
Uz Beļģiju pārveda karavīrus, kas iepriekš bija izvietoti nometnēs sabiedroto kontrolētajās Vācijas teritorijās. 9735 vīri atradās Putlosā, 4500 – Fallingbostelē, 2331 – Heidē, 1850 – Neiengammē. No 25 400 latviešu leģionāriem, kas pēc Otrā pasaules kara bija kļuvuši par gūstekņiem, lielākā daļa, t. i., ap 20 400, atradās britu armijas rokās. Nonākšana Apvienotās Karalistes kontrolētajā teritorijā nenotika nejauši, jo augstākie virsnieki tieši mudināja savus karavīrus padoties gūstā angļiem un censties izvairīties no amerikāņu un franču okupācijas zonām. Tā šķita drošāk situācijā, kad nevienam nebija ne jausmas, kāda būs Padomju Savienības rīcība ar latviešu gūstekņiem.
Angļu pārvaldītajā okupācijas zonā bija salasījies pārlieku liels skaits cilvēku, tuvojās ziema un visiem nepietika piemērotu apmešanās vietu, tāpēc ar Beļģijas varasvīriem notika vienošanās par bijušo kareivju izvietošanu Zedelgemā. Beļģiem ar vācu armiju bija savi rēķini – kā nekā nacistiskā Vācija viņus okupēja jau 1940. gada jūnijā.
Pretošanās svešajai varai Flandrijas provincēs sākās ap1943. gadu.
Zedelgemu vācieši tika izmantojuši par munīcijas noliktavu, jo šeit atradās piemērots komplekss, kuru beļģi savas armijas arsenāla krātuvei uzbūvēja jau Pirmā pasaules kara laikā. Zedelgemieši dzīvoja kā uz pulvera mucas, kas kuru katru brīdi varēja uziet gaisā un iznīcināt tuvējo apkārtni. 1944. gada septembrī, atkāpjoties no okupētās teritorijas, vācieši tiešām mēģināja noliktavu uzspridzināt, taču beļģu pretošanās kustības dalībniekiem viņu nodomu izdevās daļēji novērst. Sprādzienā cieta tikai dažas būves, tomēr vilnis bija tik pamatīgs, lai visā pilsētā logiem izbirtu stikli.
Zedelgema ar norobežotu teritoriju un noliktavas ēkām angļiem šķita atbilstoša vieta, lai izvietotu gandrīz 12 tūkstošus latviešu, 30 tūkstošus vācu, kā arī igauņu un lietuviešu karagūstekņu, vēl tikai vajadzēja uzbūvēt no koka trūkstošos mitekļus, un nometne gatava. No dažādām nometnēm latviešus sapulcināja Putlosā, lai transportētu uz jauno apmešanās vietu, kā angļi solīja, ar kazarmu režīmu, bet bez dzeloņstiepļu žogiem.
Dzīve būros aiz dzeloņstiepļu žoga
Pirmais ešelons ar 5686 latviešu karavīriem no Putlosas ieradās 1945. gada 9. septembrī. Viņus sagaidīja divrindu dzeloņdrāšu žogs, sargi ar suņiem, torņi ar ložmetējiem un bara kontrole pie ieejas. Katru izpurināja gandrīz vai līdz pēdējai vīlītei, atņēma ne tikai binokļus, kartes, kompasus, kas tika pieskaitīti “kara mantām”, bet arī fotoaparātus, radio, velosipēdus ar solījumu, ka tos noliks drošā glabāšanā. Kādam jau tomēr izdevās šo to paglābt no konfiskācijas, citādi līdz šodienai nebūtu nonākušas fotoliecības par dzīvi nometnē. Daudzas vērtīgās lietas pēc leģionāru brīvlaišanas pie īpašniekiem vairs neatgriezās.
Gūstekņus sadalīja pa sektoriem, kurus angļi sauca par “cage” – tulkojumā tas nozīmē “būris, sprosts”. Latviešus izvietoja trīs sprostos, kas savstarpēji nebija savienoti, – gribēji ar cīņu biedru parunāt, žogs pa vidu. Katrā sektorā izveidoja pašpārvaldi ar komendantu, aprūpes virsnieku, medicīnisko dienestu, kultūras un sporta pasākuma organizatoriem. Pulkvedi Arvīdu Kripēnu iecēla par angļu komandanta vietnieku no latviešu puses.
Atsevišķā vilcienā uz nometni atveda 700 latviešu kara invalīdus – sakropļotus, bez rokām vai kājām, aklus, nespējīgus pašiem pārvietoties. Barakas, kuras viņiem ierādīja, tika iesauktas par kaulu barakām, tajās valdīja aukstums un bezcerība.
Vairāki desmiti palika beļģu zemē uz mūžu – apglabāti Lommeles kara kapsētā.
Un tomēr bija arī tādi, kas nepadevās liktenim – kāds vīrs, kuram bija norauta kāja zem ceļgala, no malkas pagalēm pats ar nazi izgatavoja protēzi. Angļi uzņēmīgajam latvietim palīdzēja sagādāt protēzes siksnas, un viņš atkal nostājās uz abām kājām.
Vairāk par dzeloņdrātīm un sargsuņiem leģionāriem sāpēja apsargu nicinošā un pat aizskarošā attieksme. Nometni bija uzdots apsargāt Beļģijas armijas vairāku kājnieku bataljonu karavīriem, taču viņiem mēraukla viena – šie ir bijušie vācu SS divīzijas karavīri. Nelaipnā izturēšanās mijās pat ar ļaunprātīgu rīcību – gūstekņiem, kas atgriezās no darbiem ārpus nometnes un bija izlūgušies no vietējiem kādu maizes kanci, sargi pie vārtiem to atņēma un pēc tam paši pārdeva. Kāda no maiņām pa naktīm dziedājusi krievu revolucionāru dziesmu – var tikai pabrīnīties, kas to viņiem varēja iemācīt. No leģionāru atmiņām, salīdzinot dažādu tautību sargus, tieši beļģi izrādījušies visnecilvēcīgākie.
Paši zedelgemieši bijuši apbēdināti par bijušās munīcijas noliktavas jaunajiem iemītniekiem un visus saukuši par naciķiem.
Skuķi nometnē!
Steigā celtās koka barakas, iestājoties aukstākam laikam, nespēja noturēt siltumu. Vējš vilka pa spraugām, vīri uz guļu ietinās teltenēs, dažam no rīta pie koka lāvas bija piesaluši mati. Par pietiekamu nekādi nevarēja saukt arī uzturu un medicīnisko aprūpi. Nometnes galvenā ārsta kapteiņa J. G. Maheja attieksme pret bijušajiem karavīriem neatbilda mediķa Hipokrata zvēresta solījumam. Viņš strīdējās ar latviešu ārstiem, kuri norādīja uz ārstēšanas trūkumiem, un bieži vien uzdeva jautājumu – kāpēc jūs karojāt Vācijas pusē?
Informācija par smago situāciju nometnē nonākusi līdz Latvijas sūtnim Anglijā Kārlim Zariņam. Viņš piedāvājis sūtīt papildu pārtiku, taču pulkvedis A. Kripēns vēstulē atbildējis, ka šāda palīdzība nav nepieciešama, jo nometnē ēdiens esot labs, lai atsūtot Latvijas armijas zīmotnes 18. novembra svinībām. Uz Zedelgemu neatceļoja ne pārtika, ne zīmotnes.
Leģionārus tik nomācošos dzīves apstākļos varēja glābt tikai ar nodarbēm – tika izveidoti kokapstrādes, metālapstrādes, juvelieru, dārzkopības, kulinārijas un kādi tik vēl pulciņi, priekšlasījumos apvienojās dzejnieki un rakstnieki, atjaunoja skautu kustību, izdeva vairākus, turpat uz rotaprinta drukātus laikrakstus. Nometnē iekārtoja lūgšanu namu ar altāri, kurā sludināja luterāņu, katoļu un baptistu mācītāji. 226 karavīrus gūsta laikā iesvētīja luterāņu mācītājs Olģerts Kraulis, viņa dievkalpojumu laikā lūgšanu nams bija pārpildīts.
Drūmo noskaņojumu palīdzēja kliedēt arī ar izklaidēm – leģionāri nodibināja varietē teātri ar zīmīgu nosaukumu “Runcis sprostā”. Tā veidošanu uzņēmies Antons Gedvillo, kurš savulaik vadījis frontes teātri, pats bijis komiķis. Viņiem atvēlēta nolaista baraka, taču drīz vien tā aicinājusi uz pirmizrādi.
Grūtības varēja rasties ar sieviešu lomām, taču kāds izbijis baletdejotājs no Liepājas teātra pratis tā darboties ar polsteriem un smiņķiem, ka apvedis ap stūri pat angļu seržantus.
Redzot pirmizrādē uz skatuves divas “aktrises”, viņi apturējuši izrādi un klieguši: “Velns un Marija, kā viņi dabūjuši nometnē iekšā tos skuķus!” Gribējuši pat sūtīt pie angļu daktera uz pārbaudi. Sava nozīme bija smiņķiem – sarkano dabūja, rīvējot ķieģeli, melno – ar ogli, bet pūdera vietā izmantoja DDT pulveri, ar kuru apkaroja utis. Teātris darbojās ražīgi – mēnesī iestudēja pa vienai programmai, katru dienu izdalīja pa 350 bezmaksas biļetēm. Vīri stāvēja rindā, lai tiktu uz izrādi, daudzi vienu un to pašu programmu nāca skatīties vairākas reizes.
Uzbūvē savu Brīvības pieminekli
Kad 1946. gada maijā pirms brīvlaišanas no nometnes leģionārus nostādīja rindā, angļu kapteinis Stīvens teica atvadu vārdus, kas ne vienam vien palikuši prātā uz mūžu. “Visādus cilvēkus es kara laikā esmu sastapis, bet tādus kā latviešus – nekad. Ieslogiet vienu latvieti tukšā barakā pliku, pēc nedēļas viņš nāks ārā pilnīgi apģērbies, hūte galvā un koferis pie rokas!”
Latviešu leģionāriem arī ieslodzījuma apstākļos gandrīz nekas nebija neiespējams. Uz 18. novembri viņi uzbūvēja pat savu Brīvības pieminekli. Jau 15. oktobrī tika ieguldīts pamatakmens un cinkots trauks ar celtnieku vadītāja un pieminekļa autora vārdiem.
Apmēram četrus vai piecus metrus augsto pieminekli izveidoja no masas, kuras sastāvā bija arī DDT un margarīns.
Atklāja to, kā paredzēts, 18. novembrī. Pats autors Jānis Juškevics todien pie pieminekļa izteica daudzu leģionāru domas un cerības: “Mūsu pelēkie stāvi šodien kustas starp dzeloņstieplēm. Mūsu soļus robežo augsti žogi, bet mūsu sapņus un ilgas nespēj nekas robežot un saistīt. Tie lido cauri žogiem pāri zemēm un jūrām uz mīļo, tālo Dzimteni. Mēs ticam, mēs zinām – nāks diena, kad mēs stāvēsim atkal pie lielā Brīvības pieminekļa mūsu dzimtenes sirdī – sirmajā Rīgā. Mēs stāvēsim ar ziediem rokā. Mēs atkal būsim brīvi brīvajā, jaunajā Latvijā.”
Kāds ir unikālā veidojuma liktenis, nav zināms. Iespējams, ka transportēšanas laikā no Zedelgemas uz Briseli nav izturējis ceļu, jo materiāli, no kā tas darināts, nebija pietiekami stipri, spriež Latvijas Okupācijas muzeja biedrības vadītājs Valters Nollendorfs.
No Zedelgemas nometnes vīri paņēma līdzi rūdījumu, atmiņas un Latviešu leģiona organizāciju “Daugavas vanagi”, kura 1945. gada 28. decembrī tika nodibināta ar mērķi palīdzēt bijušajiem karavīriem un viņu ģimenēm. Kad ešelons devās projām, beļģu sievas karavīriem vairs nerādīja ne mēslu dakšas, ne plikus dibenus, vilcienam piestājot, jaunas meitas droši nāca tirgoties, izskatījās, ka viņas ļaunu prātu uz naciķiem vairs neturēja.
J. Juškevica vārdi ir piepildījušies – Latvija ir atguvusi brīvību un Brīvības piemineklis savus kareivjus atkal gaida ar ziediem rokās. Tikai vienu viņš nevarēja paredzēt, ka Latvijas oficiālā vara nespēs godināt leģionārus kā līdzvērtīgus brīvības cīnītājus un kāds no ministriem* par savu stingro stāju pat zaudēs amatu.
Latvijas stāvstrops Zedelgemā
Savu jaunāko laukumu, kuru ieskauj mūsdienīga apbūve, zedelgemieši nosaukuši brīvības vārdā par “Brivibaplein”. 23. septembrī ar svinīgu ceremoniju tajā atklāja pieminekli “Latvijas stāvstrops” latviešu leģionāru piemiņai, kuri pēc Otrā pasaules kara bija ieslodzīti Zedelgemas nometnē.
Interese par bijušo karagūstekņu nometni radusies jau pirms vairākiem gadiem, kad flāmu televīzija demonstrēja par to raidījumu. Pilsētas vadība nolēma, ka šeit jāveido piemiņas vieta, iedvesmoja arī vietējais vēsturnieks Pols Denīss, kas bija savācis apjomīgu materiālu krājumu, izpētē ieguldot ne tikai savu darbu, bet arī līdzekļus. Latviešu leģionāru stāsts zedelgemiešiem atklājās patiesajā gaismā.
Piemineklis brīvībai izveidojās par Zedelgemas pilsētas un Latvijas Okupācijas muzeja biedrības sadarbības projektu. Pirms gada kopīga konkursa komisija no piecu Latvijā atzītu tēlnieku idejām izvēlējās Kristapa Gulbja Latvijas stāvstropu. “Nepieredzēts gadījums – pie vienprātības nonācām pāris stundās,” nosmaida V. Nollendorfs un piebilst, ka strops nav bijis viņa sākotnējais favorīts, taču tagad tēlnieka ideja viņam arvien vairāk sāk iepatikties.
“Bišu saime ir tauta. Strops ir viņu valsts. Ar savu armiju, likumiem un kārtību. Bites ir miermīlīgas – tās pašas nevienam neuzbrūk. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, brīvību,” tā Kristaps Gulbis pamato savu izvēlēto tēlu, kas “Brivibaplein” uz nerūsējoša tērauda postamenta pacelsies apmēram piecu metru augstumā.
No bronzas atlieto stropu, kas izskatās kā darināts no koka, apņems bites, tas sanēs, bet krēslā izgaismosies skreja.
“Publiskos mākslas darbos, kas atrodas sabiedriskā telpā, sarežģītākais ir atrast tādu simbolisko nozīmi, kas cilvēkiem ir saprotama, neprasa ilgu tulkošanu, taču nav arī banāla vai primitīva savā nozīmē,” viņš skaidro. Netālu no stropa novietota plāksne, kas paskaidro pieminekļa ideju.
Ar šo stāsts par latviešu leģionāriem Zedelgemā nebeidzas – vēsturnieks P. Denīss iecerējis bijušās nometnes vietā, kas tagad atzīta par dabas rezervātu, ierīkot vēstures muzeju.
* 2014. gada 14. martā Ministru prezidente Laimdota Straujuma (“Vienotība”) pieprasīja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Eināra Cilinska (Nacionālā apvienība) demisiju, jo pretēji valdības lēmumam viņš apņēmās doties pie Brīvības pieminekļa leģionāru atceres pasākumā 16. martā, uzsverot, ka tā rīkojas kā pilsonis.
Rakstā izmantota Latvijas Okupācijas muzeja pētnieka vēstures maģistra Andreja Edvīna Feldmaņa pētījuma “Zedelgema” informācija, kā arī leģionāru Jāņa Kļaviņa, Oskara Baltputna, Bruno Rubesa, Roberta Zuļģa, Jāņa Āpša, Jāņa Zaķa atmiņu fragmenti.
