Piemineklis ilūzijām? 1
Latvijas ceļi nebeidz pārsteigt. Nē, ne jau ar bedrēm vien, pie kurām tomēr esam pieraduši un meistarīgi starp tām laipot iemācījušies. Gluži pretēji – klusā nostūrī tevi pēkšņi šokē gabaliņi tāda gluduma un spožuma, kāds piestāvētu vien … Šveicei, teiksim.
Nobraucis 40 ielāpu kilometrus no Talsiem līdz Dundagai, vēl 20 draņķīgas grants līdz Ancei, Irbes lokā oktobra barvikas sagriezis, tu izlien no meža pie Mazirbes – ohoho! Fantastika! Citudien no Tukuma uz Rendu nolēmis braukt nevis pa asfaltu, bet vecajām rallija takām, ieplet muti, kad aiz Tumes vecā melnā kratīkļa nesākas vis putekļi, bet vēl viena „Šveice” – ideāls asfalta segums, jauns tilts, spoži mirdzošas metāla barjeras. Fantastiska filma, kura gan Zemītē beidzas kā rēgs, lai atkal ļautu pa oļiem slidināties.
Kas tas ir? P 124 un P 121 – gabaliņi no nacionālās, ERAF balstītās „Valsts 1. šķiras ceļu attīstības programmas”. Lauvas tiesu naudas grants ceļu asfaltēšanai deva Eiropa. Viņus var saprast. Tiešām. Grants! Was ist das? Nav kārtības! Apsegt! Saprast var arī mūsējos. No dāvanas atteikties būtu stulbi. Censties dāvinātājiem un labdariem iestāstīt, ka viņu naudiņa būtu vairāk vajadzīga esošo asfaltu sakārtošanai – grūti. Un tapa teorētiski pamatojumi jaunām neputošām trasēm.
„P 121” gadījumā apmēram tādi – Kuldīga ir vienīgais Kurzemes rajona centrs, kurš ar Rīgu saistīts tikai aplinkus. Ja savienotu to ar Tukumu, dižkravu plūsmas uz Ventas rumbas pusi tecētu daudz vieglāk un blīvāk, tūristi bariem vien gāztos uz Kuldīgu, pa ceļam iedvesdami jaunu dzīvību un mūsdienu elpu Zemītē un Matkulē, Vānē un Kabilē. Iespējams, protams, ka dažam no optimistisko sacerējumu autoriem jau tajā pirmskrīzes laikā pavīdēja skeptiska doma, ka minētajos pagastos dzīvo vien nepilns tūkstotis rāmu ļautiņu katrā, par to, ka tūristiem gleznainā Abavas leja, pa kuru iet esošais Kandavas – Sabiles maršruts, vienmēr un nemainīgi būs pievilcīgāks par alternatīvās trases klajumiem un siliem. Gan jau kāds arī toreiz saskaitīja, ka kravas auto šajā virzienā vien kādi pārsimt gabali diennaktī, ar ko gluži labi tiek galā trase Stende – Veģi – Renda – Kuldīga (caur Sabili smagie braukt nedrīkst). Saskaitīja. Bet uzskatīja par labāku paklusēt. Pareizināt kustību ar teorētisku „biezo gadu” izaugsmes koeficientu (20% gadā) un pieņemt, ka investīcijas jaunajā trasē būs rentablas. Citādi nedrīkst. Eiropa naudu izšķērdēt neļauj…
Un te nu mēs esam. Darbi, tā teikt, kūsā. Arī pēc krīzes, jo investīcijas sen ieplānotas un rezervētas. 2011. gadā pabeigts nepilnus 10 km garš P 121 posms no Sātiem līdz Zemītei. Šogad – vēl 12,5 km aiz Kabiles. Top vēl divi (17 km posmi), kurus esot labas izredzes pabeigt līdz 2014. gadam. Tad būs veiksmīgi iztērēti kādi miljoni 30, bet – trase turpinās čučēt Dieva mierā. Jo vidū paliks 10 km garš grants posms, Tukuma galā un pie Matkules tikpat gari „antīka” asfalta gabali, kuru „kvalitāti” LVC eksperti vērtē ar „1” piecu atzīmju skalā. Neviens – ne „smagais”, ne tūrists te iekšā nelīdīs.
Vidējā satiksmes intensitāte šajos putekļu un dubļu posmos šogad bijusi mazāka par 10 auto stundā. Mazāka nekā pirms pieciem gadiem. Tā vien izskatās, ka par „Šveici” priecājas vien tie iezemieši, kuri nav emigrējuši vai bez auto palikuši, un daži man līdzīgi dīvaiņi.
Lai gan – es nepriecājos. Kā zinams, konkrēta turpinājuma 2007.- 2013. gada nacionālajai ceļu programmai nav. Vēl nav zināms, kādi (un kādiem mērķiem paredzēti) būs ERAF ieguldījumi nākamajā laika posmā. Pašu nauda? Jautājumu par no citām budžeta grūtībām neatkarīgu „Ceļu fondu” valdība kārtējo reizi atlikusi. Nu jau līdz 2014. gada budžeta veidošanas laikam. Tātad pastāv liela iespēja, ka ieguldītie miljoni uz krietnu laiku kļūs par savdabīgu un visai skumju pieminekli plānotāju un saimniekotāju ilūzijām. Un nav jau tāds P 121 vienīgais. Līdzīgus stāstus varētu rakstīt arī par P 62 (Krāslava – Preiļi – Madona) , P 22 (Valka – Rūjiena).
Ko teiksiet? Nav mūsu nauda? Amorāls attaisnojums, Eiropas pilsoņi..
Maršruta P121 attīstība
Attālumi mērīti no Tukuma apļa līdz Kuldīgas akmens tiltam
