Ilmārs Mežs: – Tie sižeti bieži ir izgriezti no gariem stāstījumiem. Izdevumā bija jāapvieno divas vēlmes – lai izloksne atklātos un lai būtu interesants saturs – kāds gadījums no paša dzīves, kaut kas etnogrāfisks, piemēram, vārnu raušana un ēšana. 4
– Esat paveikuši milzīgu darbu, cik daudz izlokšņu ir apkopots?
– Pat ne procents no katra pagasta! Zinātnieki ir izpētījuši, ka sēņotāji savāc aptuveni 1% no visām sēnēm, kas izaugušas mežā, mums iznācis līdzīgi.
Lidija Leikuma: – Nav jādomā, ka tās izloksnes, kas izdevumā iekļautas, ir “pašas labākās”. Atlase izrietēja no materiāla, kas bija mūsu rīcībā, šādus izdevumus var veidot vēl un vēl. Tas ir bezgalīgs darbs. Bet kādam bija jāsāk, un mēs to maisu paraisījām vaļā.
– Kāpēc jūs to darāt? Aizies visas izloksnes ar mums visiem nebūtībā…
Ilmārs Mežs: – Gan latvieši aizies, gan pašas zemeslodes nebūs, kad Saule izdzisīs. Ko mums bēdāt par to tālo nākotni!? Svarīgi, kas ir tagad. Tagad ir zemeņu laiks. Mēs taču nepērkam vienkārši zemenes, es meklēju “Polku”, citam vajag “Senga sengana” vai “Zefīru”. Un šajā izdevumā ir latviešu valodas “šķirnes”, kas visas prasās būt apzināmas. Un, pat ja to vairs nav, ir svarīgi zināt, ka tādas ir bijušas. Latviešu valodas bagātība daudzveidībā ir viens no latviskuma stūrakmeņiem.
Lidija Leikuma: – Šis izdevums ir piemineklis latviešu valodai, kura aiziet. Latviešu valoda nekad vairs nebūs tāda, kā starpkaru Latvijā vai 50. – 60. gados, kad cilvēki turējās stabilāk pie savas dzīves vietas. Mainoties tradicionālajam dzīvesveidam, arī valoda kļūst citādāka. Diemžēl labprātāk pakļaujamies svešiem iespaidiem nekā smeļam no savas valodas apcirkņiem. Mums ir virsizlokšņu forma, kas patiesībā valodas dabas pētniekam, latviešu valodas vēstures izzinātājam īpaši daudz nedod. Tā ir kā destilēts ūdens – tas ir pats labākais slimniekam, to dod pēc operācijas, bet tas ir bezgaršīgs. Bet akas ūdens ir kas cits. Tas pats ar latviešu valodu. Vai latviešu valoda vienotā, standartizētā formā, vai tomēr tas akas ūdens, kurā ir visa kā. Dažkārt arī purva smaka vai kāda lapa iekšā, bet tas ir īsts, dabisks.
Mūsu izdevums ir arī latviešu pašapziņai. Tāpēc, ka ļoti bieži par laucinieku smīkņā, sak, ko nu viņš, prasts un nemācīts. Šāda veida materiālus klausoties, dažs pilsētnieks varbūt atcerēsies savas saknes, aizdomāsies, kas tā latviešu valoda īsti ir. Bet tas, kas pusaizmirstā nomalē dzīvo, varbūt izsliesies taisnāk: nu arī viņa valoda ir ievērota, arī tai ir vērtība.
Man ir prieks, ka 21. gs. beidzot saprotam teritoriālā valodas paveida vērtību.
Ilmārs Mežs: – Radio un televīziju klausoties, bieži dzirdam nonivelētu runu. Bet ierakstos dzirdams valodas dabīgais plūdums. Bagātīgi, sulīgi, saistoši. Ir pietiekami daudz akadēmisku pētījumu par izloksnēm, bet šis ir populārs, katram cilvēkam piemērots un saprotams. Sākot no skolēna līdz vecākajai paaudzei. Mans tētis lūdza, lai atnesu diskus, viņš grib noklausīties, vai visas izloksnes sapratīs. Izdevums ir labs palīglīdzeklis latviešu valodas stundām par izloksnēm. Kompaktdisku, ko ierunājuši stāstnieku konkursa dalībnieki, izmēģinājām meitas klasē, visiem acis mirdzēja. Bērniem ir interese par latviešu valodas bagātību.
