Ko tēlnieks Kristaps Gulbis spriež par Uzvaras parka monumenta aizvākšanu, kura autors ir viņa tēvs? 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nupat Kijivas centrā ar blīkšķi novākta tautu draudzības skulptūra. Ar Krieviju saistītie pieminekļi krīt arī citur Eiropā, bet pie mums Uzvaras parkā Rīgas “atbrīvotāji” stāv kā stāvējuši, tiesa, tagad jau aiz žoga. Ko par mākslas darbu misiju un likteni saka tēlnieks Kristaps Gulbis?
Nesen kā cietis arī paša Kristapa Gulbja veidotais vides objekts – pleznas vien atlikušas no piecām bronzas kaijām uz soliņa pie Dzintaru pludmales. Politiku nevar vainot, metāla zagļi aktīvāk uzdarbojas tieši krīzes laikos. Taču politiskās kampaņas krustugunīs, ko aizpērn sāka “nacistu” apkarotāji, nonāca tēlnieka veidotais “Latvijas stāvstrops” latviešu leģionāru piemiņai, kas 2018. gadā pēc Zedelgemas pašvaldības ierosmes tika uzstādīts viņu Brīvības laukumā. Zedelgemieši izrādījās tik bailīgi, ka no mākslas darba jau novākuši tā būtisku sastāvdaļu – paskaidrojošo plāksni un laukumam atņēmuši brīvības vārdu. Gaisā vēl karājas jautājums par pieminekļa aizvākšanu.
Nāk arī labas ziņas – tikko Rīgas Pieminekļu padome vienbalsīgi atbalstījusi Latvijas Okupācijas muzeja ieceri Radio ielā uzstādīt tēlnieka veidoto piemiņas zīmi pretestībai padomju okupācijas režīmam ar devīzi “Svešai varai spītējot”. 26. maijā iniciatīvu vēl izskatīs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Pieminekļu, piemiņas zīmju un piemiņas vietu izveides konsultatīvā padome.
Ar Kristapu Gulbi tiekamies viņa Jūrmalas mājā, taču māksla tagad top jaunajā darbnīcā Kuldīgas pusē, lauku īpašumā Ventas krastā, kur mākslinieks pavadot vismaz pusi no sava laika. Arī makšķerējot. Pat sastādījis vīnogulājus un pērn iemēģinājis roku vīna darīšanā.
Kazi, pārcelsies uz laukiem pavisam?
Kad nākamruden šeit nevarēšu samaksāt par gāzes apkuri, varbūt – jā. Jūrmalas darbnīcas ēka ir veca, kuru grūti piekurināt, un arī piekļūšana ir sarežģīta. Laukos ierīkoju modernu apkures sistēmu ar siltumsūkni, un beidzot ir silta darbnīca. Jūtos tur ļoti labi, jo ir gan brīvība, gan atnāk dažādas idejas.
Ventas krastā vari makšķerēt un vērot, kā upe plūst…
Un tā ir baigā starpība, vai ūdens plūst vai stāv uz vietas. Plūstošs suģestē, tur ir laika ritējuma sajūta. Turklāt tajā vietā agrāk bijis viens no Ķoniņciemiem un atrastas monētas no 11. gadsimta.
Vai tur izdodas pulcēt kopā visu ģimeni?
Bērni brauc uz laukiem, parasti tur svinam Jāņus, bet vienā vecumā tāda kopā sanākšana notiek mazāk, jo viņiem veidojas sava kompānija.
Pats aizgāji tēva pēdās, vai arī jaunāko paaudzi vilina profesionālā mākslas pasaule?
Paldies dievam, ne! Vienmēr esmu teicis, ka viņiem nevajag to ceļu iet. Mans tētis ir tēlnieks (Aivars Gulbis. – I. P.), mammai (Agija Sūna. – I. P.) – mākslas galerija, abas māsas – mākslinieces, es zinu, kā mākslinieki mokās.
Bet ja ir talants un vēlēšanās?
Tad vajadzētu būt labākiem par mani… Mākslā ir liela konkurence un konjunktūra. Ja pats gribētu būt ar pasaules vārdu, vajadzēja palikt Amerikā, Ņujorkā, kur piedalījos tādās programmās, par kurām citiem bija pārsteigums, kā tiku klāt pie tik ietekmīgiem cilvēkiem. Kad devos projām, aiz manis jau gaidīja gara rinda.
Vai nenožēlo, ka neizmantoji iespēju iepeldēt plašākos ūdeņos?
Svarīgāka bija ģimene, un tur es nevarētu to uzturēt.
Neko es nenožēloju. Tēlniecībā ir pasūtījumi, kur kaut ko var nopelnīt, bet ir tādas sfēras, kur tev noteikti jāstrādā vēl citā darbā, lai varētu nodarboties ar mākslu. Un ko pirms diviem gadiem izdarīja ar nodokļu reformu, kas pēc būtības iznīcināja autoratlīdzību! Kad kultūras ministram Naurim Puntulim teicu, ka šī reforma daudzus cilvēkus padarīs nelaimīgus, viņš atbildēja – nē, es daudzus padarīšu laimīgus. Nu tā nav taisnība! Tagad visu laiku ir sajūta, ka tevi tur aizdomās par nodokļu nemaksāšanu. Gan jau viņi dabūs pie šā jautājuma atgriezties, kad no Eiropas Savienības nāks direktīvas par radošas personas un mākslinieka statusu.
Nu tad jājautā, vai pašam nav nākusi prātā doma darīt ko citu?
Nekad nav bijis tā, ka gribētu darīt kaut ko citu! Pamēģināt vēlētos daudz ko – vienmēr ir interesējusi arhitektūra, 3D modelēšana, bet savā dzīvē neko savādāk nebūtu darījis. Man patīk tas, ko daru, un man ir interesanti. Ir laiks, kad gribētos vairāk vai arī mazāk darbu, bet tā jūtas gandrīz jebkurš. Ja gribi pelnīt lielāku naudu, ej biržā un darbojies ar akcijām.
Kādā intervijā lasīju, ka tava mamma, runājot par bērnu audzināšanu, prātoja, ka vairāk vajadzējis jums stiprināt pašapziņu, un tagad cerot, ka mazbērniem tās būs vairāk. Vai tā varētu būt?
Kad beidzu Rīgas 50. vidusskolu (tagad Centra Humanitārā vidusskola. – I. P.), visiem vienmēr rakstīja standarta raksturojumus, bet man un vēl vienam klasesbiedram tos uzrakstīja atšķirīgus. Klases audzinātāja mani nosauca par pašpārliecinātu un cinisku. Ar tādu raksturojumu Rīgā augstskolā neuzņemtu, bet Igaunijas Mākslas akadēmijā bija jāiesniedz tulkojums un tulkotāja kaut ko mazliet pamainīja.
Par ko tu tur lecies?
Viņai nepatika, ka savos spriedumos esmu patstāvīgs, kā arī mēģināja noķert, ka kaut ko nezinu, jo mācības man nāca visai viegli.
Tāpat kā arhitektūra, arī tēlniecība ir mākslas veids, kas atstāj ilgas un pamatīgas pēdas mūsu vidē. Vai atbildība nespiež plecus?
Mākslai sabiedriskajā telpā ir divas pieejas: viena, kad uztaisi kaut ko lielu un saki – te es esmu un tas ir kaut kas jauns, ko esmu uztaisījis, un otra, kas interesē mani, kā atrast ar vidi dialogu, censties iekļauties, nevis tajā dominēt. Tas ir kopdarbs, kurā mākslinieks sadarbojas ar pasūtītāju.
Kā šajā kontekstā vērtēt, piemēram, Kristiana Brektes apgleznoto brandmūri ar veltījumu Džemmai Skulmei un pieminekli baletdejotājam Mārim Liepam pie operas nama? Viens sacēla pamatīgu vētru sabiedrībā, otrs izpelnījās tēlnieku, tostarp arī tavu, bargu kritiku, bet sabiedrībai – ne silts, ne auksts.
Brektes darbs nav īpaši radikāls, lai to apspriestu kā kaut kādu ekstrēmismu. Pats process… nu redzi, kādreiz bija mēģinājums Rīgā Ļeņina pieminekļa vietā uzlikt pieminekli Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājam Konstantīnam Čakstem, taču nesanāca. Akmens bija jāmet organizatoru dārziņā, jo viņi nejuta konceptu, nemācēja pasniegt savas idejas tolerantā un citiem pieņemamā veidā un saņemt sabiedrības atbalstu.
Abus Māra Liepas pieminekļa autorus pazīstu – viņi ir ļoti labi mākslinieki, bet šis nebija viņu medijs. Nākamajā rītā pēc atklāšanas vēlreiz aizgāju apskatīties pieminekli, un tajā brīdī man zvanīja viens no autoriem. Nu ko lai viņam saku, ja tas bija projekts – ko gribu, to daru. Man ir piķis, kaut ko te uztaisīšu, un jūs ejiet d…! Viņus izvēlējās projekta kuratore Helēna Demakova, sakot, ka šeit uz vietas jau nav nekādu mākslinieku un igauņiem ir labākie džeki.
Jāteic, ikreiz, kad eju tam garām, man jādomā, ka te varēja būt daudz, daudz labāks mākslas darbs.
Nu tā jau nav tava atbildība. Daugavmalā, piemēram, ir uzbūvēts Triangula bastions…
… arī viens sliktas arhitektūras piemērs. Iekļeckā ko tādu elegantajā Vecrīgas panorāmā, un viss – uz ilgiem gadiem.
Tavs jaunākais tēlniecības darbs ar devīzi “Svešai varai spītējot” iecerēts Radio ielā, vietā, kur kādreiz slējās radio tornis, no kura atlikuši četri betona pamata kluči, taču joprojām atrodas sabiedriskā tualete. Zīme izskatās it kā ļoti vienkārša – granītā atveidots Latvijas karogs. Vai karoga tēls bija viens no konkursa noteikumiem?
Varēju piedāvāt, ko vēlos. Šādus objektus taisīt ir liels gods, un Rīgā pēdējos trīsdesmit gados tādu nav daudz, ja neskaita privātas iniciatīvas uz vēlēšanām. Vieta no pilsētvides viedokļa ir sarežģīta, jo pastāv daudz ierobežojumu.
Man ir matemātiska domāšana, tāpēc to, kas rakstīts nolikumā, risinu kā uzdevumu, turklāt tā, lai man pašam ir interesanti. Grūtākais ir atrast atbilstošu simbolu, ja tas izdodas, tad vērts piedalīties. Liekas, it kā ļoti vienkārša forma, bet jābūt precīzai proporcijai, citādi neizskatīsies. Augstums plānots ap 3,60 metriem, taču precīzi to varēšu pateikt pēc maketēšanas dabā. Parasti zinu augstumu, bet šeit ir sarežģīta vieta. Izmēri nav parauti no kaut kurienes, tur pastāv sava loģika.
Formā līdzīgu esi veidojis pieminekli Latvijas pirmajam satiksmes ministram Teodoram Hermanovskim Jaunjelgavā, taču uz tā nav attēlots viņa portrets, bet gan pirksta nospiedums!
Portretu taisīt negribēju. Konkursa nolikuma materiālos bija viņa pase ar pirkstu nospiedumu un parakstu. Hermanovskis ir zīmējis pirmās Latvijas markas, strādājis arhitekta Eižena Laubes birojā un projektējis mājas*, un tur taču visur klāt bija viņa rokas.
Kādreiz Ņujorkā iepazinos ar viņa mazdēlu Norvelu Hermanovski, kurš man pastāstīja bērnības atmiņas, ka vectēvs rakstījis ar “Mont Blanc” pildspalvu. Tā piemineklī nonāca viņa pildspalvas replika.
Vai nu visi bija mierā ar tik askētisku tēlniecības risinājumu?
Bija arī tādi, kas teica, kāpēc jātērē tik liela nauda, vai nevar izveidot kaut ko lētāku. Par ideju veidot pieminekli Latvijas vēsturē nozīmīgam novadniekam domes vadību pārliecināja Jaunjelgavas Kultūras veicināšanas biedrība, un vadība iedeva sēklas naudu konkursam. Bez biedrības diez vai šī iecere izdotos. Labākais veids ir pašvaldībai sadarboties ar iedzīvotājiem.
Ko nevar teikt par latviešu karagūstekņiem veltīto pieminekli Beļģijā, Zedelgemā, kurš radās pēc vietējo iniciatīvas un ar pašvaldības atbalstu un kuru tagad grasās pārvietot.
Sanāk, ka ne tikai es, bet visi mākslinieki, kas piedalījās konkursā, esam maldināti. Mūs aicināja taisīt pieminekli brīvībai, kuru uzstādīs Brīvības laukumā, bet tagad izrādās, ka piemineklis ir fašistiem un mēs visi esam viņu atbalstītāji? Juridiski pastāv dažādi aspekti, jo iespējami arī reputācijas riski, varbūt Beļģijā šā pieminekļa dēļ vairs nedabūšu nevienu pasūtījumu.
Mans uzdevums bija atrast simbolu brīvībai, kas ir starptautiski konvertējams, kaut ko, kas ir kā armija, bet citiem neuzbrūk, savukārt aizsargājas, kad pašiem uzbrūk. Vienā bišu stropā ir ap 12 tūkstošu bišu. Kad atradu, ka ir patentēts “Latvijas stāvstrops”, sapratu, ka manās rokā ir visi instrumenti, lai ideju par stropu varētu konkretizēt un prezentēt.
Nevēlos komentēt variantus, kur pārvietot pieminekli, par kuriem tagad runā pašvaldība, jo labākais no visiem ir atstāt to tur, kur sākotnēji tika novietots. Ja viņi izdomā pārvietot, lai parāda savu lēmumu. Ja vaicā manu viedokli, piemineklim jāpaliek tur, kur tas atrodas. Nekas jau nav mainījies kopš brīža, kad pēc pašvaldības iniciatīvas notika konkurss!
Vai esi sapratis, no kurienes pūš vēji, kas apdraud tavu veidoto “Latvijas stāvstropu”? No Krievijas?
Neviens jau nepateiks tieši, no kurienes, taču brīnos, ka tas nenotika agrāk, jo vēl pirms atklāšanas bija draudi.
Visā pasaulē notiek vēstures pārskatīšana, piemēram, nesen Amerikā no Ņujorkas pilsētas mērijas aizvāca Amerikas prezidenta Tomasa Džefersona statuju, jo viņam tajā laikā esot bijuši divsimt vergi, bet tolaik vergi bija visiem. Tendence ir ļoti bīstama, jo tad jau, piemēram, var arī Ēģiptes faraonus aizvākt, jo viņiem bija vergi. Tā bumba veļas un kļūst lielāka, un tas nenotiek tikai par pieminekļiem. Tā ir cīņa par cilvēku prātiem, mēģinot tos sašūpot un destabilizēt.
Ko darīt ar pieminekli Uzvaras parkā, kam līdz ar Krievijas kara ēnu Ukrainā nākusi klāt vēl baisāka ideoloģiskā aina? Saprotu, ka jautājums nav vienkāršs, jo ansambļa autors ir tavs tēvs tēlnieks Aivars Gulbis.
Latvijas kontekstā būtu labāk, ja tāds piemineklis šeit nebūtu, tas ir skaidrs. Ja vērtējam runas par atstāšanu, novākšanu, pārvietošanu, svarīgākais, lai sabiedrībā netiktu radīta papildu spriedze.
Jautājums, kas radīs lielāku spriedzi, – vai tas, ka pieminekli tur atstāj, vai arī novāc? Taču abos gadījumos cilvēki būs neapmierināti. Latvijas lielākā problēma ir Krievijas politikas atbalstītāji, kas dzīvo Latvijā. Novācot pieminekli, nekur nepazudīs cilvēki, kas tur katru gadu savācas 9. maijā. Saprotu argumentus par pieminekļa nojaukšanu, bet apšaubu, ka valsts drošībai tas nāks par labu.
Domāju, ka piemineklis ir jāpārveido par padomju okupācijas piemiņas vietu. Kā to darīt – vienkārši jāatrod labākais risinājums. Šai vietai jānoņem ideoloģiskā spriedze un jāpārveido, lai nebūtu kauns turp doties un tā sniegtu informāciju par padomju okupācijas laiku. Ja kāds var argumentēt, ka pieminekli labāk būtu novākt, lai to dara!
Vai esi runājis par šo tematu ar savu tēvu?
Arī toreiz tika rīkots konkurss, kurā piedalījās pāri par 30 tēlnieku, un ja tev piedāvā uztaisīt kaut ko tik vērienīgu! Starp citu, tas bija laiks, kad Edgars Pāvuls Dailes teātrī spēlēja Ļeņinu lugā “Zili zirgi sarkanā pļavā”.
Vai vajag rīkot referendumu?
Lai politiķi, kuriem mēs visi maksājam algu, piedāvā risinājumu. Tāpat kā tagad Ekonomikas ministrijai jāmeklē risinājums, ko darīt enerģētiskās krīzes situācijā.
Pats jau esi teicis, ka mums trūkst pieminekļu nozīmīgiem notikumiem. Kuriem?
Piemineklis ir vides objekts ar ideoloģisku nozīmi, kas uzstādīts par godu kādam sabiedriski nozīmīgam notikumam, lai to propagandētu, atbalstītu un veicinātu atmiņu par to. Latvijā nav gandrīz neviena objekta saistībā ar pēdējiem trīsdesmit gadiem, piemēram, par tādiem notikumiem kā “Baltijas ceļš”, 1991. gada janvāra barikādēm, kam uzstādīts tikai neliels objekts pie Saeimas.
Normāli būtu, ka valsts vai pašvaldība tos pasūtinātu?
Valsts nav pasūtījusi gandrīz neko, izņemot Tieslietu ministriju, kas finansēja pieminekli Gunāram Astram. Lielākoties pasūta pašvaldības, kas arī ir dažādi vērtējami, piemēram, Rīgas domnieku Ušakova un Amerika projekts uz iepriekšējām vēlēšanām – piemiņas vieta Latvijas simtgadei pie Nacionālā teātra, kur tika iztērēti pieci tūkstoši eiro publicitātei. Viņi nemaz nebija domājuši, ka tur kaut ko taisīs, jo skaidrs, ka sabiedrībai būs iebildumi pret koku zāģēšanu. Palaid zaļos, un viņi par diviem kokiem visu noairēs, palaid mediķus, un viņi teiks, ka labāk naudu ieguldīt slimnīcā, arī arhitektiem būs savi iebildumi – Zaiga Gaile ieteica labāk salabot kāpnes uz Vanšu tilta. Pirms kara, kad būvēja Brīvības pieminekli, arhitekti teica, ka labāk lai būvē slimnīcu.
Bet latvieši uzbūvēja Brīvības pieminekli par tautas ziedojumiem!
Vēl ir objekti, kas nenes ideoloģisko slodzi un tiek veidoti, lai padarītu vidi, kurā dzīvojam, interesantāku un patīkamāku.
Daudz kur Eiropā ir tā saucamais procents mākslai – no visiem jaunajiem būvniecības objektiem viens procents jānovirza kādiem vides objektiem. Būvnieki spītējas, jo šis procents palielina tāmi. Igaunijā tas darbojas jau sen.
No vides objektiem prātā nāk Viļņa Titāna Saules zīmes, kas uzstādītas daudzviet Latvijā. Kādus tu nosauktu?
Labus piemērus nemaz tā nevaru nosaukt… Ā, Raiņa priedes!
Man arī patīk tavas Raiņa priedes. Izklausās, ka pret kolēģu darbiem esi ļoti kritisks.
Ja tu pajautātu jebkuram radošam cilvēkam un viņš godīgi atbildētu, tad būtu tā, ka patīk tikai savi darbi un pārējie – nedaudz labāk vai sliktāk. Un ļoti reti var pateikt – o, super! Nedomāju, ka tas ir kaut kas slikts, ja esi pārliecināts par to, ko taisi.
Būtu gan dīvaini, ja savs darbs nepatiktu. Ko tu pats vairāk vēlētos veidot?
Vides objektus. Žēl, ka mans laiks iet, bet piedāvājums nav liels.
Vai padomā kāda konkrēta vieta, kur gara acīm jau redzi, kas tur varētu būt?
Tādā virzienā vispār nedomāju. Varu sapņot, ko arī daru, bet par visu sapņot nepietiek laika. Ir izveidotas kaut kādas vizuālas lietas maketos, kas stāv darbnīcā un ko labprāt uztaisītu, taču nezinu, vai man tās pasūtīs.
Starp citu, vai tēlnieki paši sev laikus sagādā kapa pieminekli?
Vai kurpniekam kādreiz bijušas labas kurpes? Tu pajautāji ko tādu, par ko nekad neesmu domājis. Mana vecāmāte nodzīvoja gandrīz līdz simtu trīs gadiem, un tanī laikā domāju, ka pats līdz simtam nodzīvošu mierīgi.
* Mūsdienās labāk pazīstamie Teodora Hermanovska projektētie nami ir tagadējā koncertzāle “Daile” un kinoteātris “Teika” Rīgā un tagadējā viesnīca “Tālava” Rūjienā.
Vizītkarte
Kristaps Gulbis
tēlnieks
Dzimis 1967. gadā Rīgā.
Tēlniecību studējis Igaunijas Mākslas akadēmijā.
Rezidējošais mākslinieks ASV, Ņūmeksikas universitātē un Kalifornijas universitātē Santakrusā 2012. gadā.
Programmas “Radošā Eiropa” projektu eksperts.
Nozīmīgākie darbi:”Jūrmalas baltā kaija”, piemineklis Teodoram Hermanovskim, “Latvijas stāvstrops”, “Raiņa priedes”, “Eiropas Savienības tautas tērps”, “Rozā māja” 51. Venēcijas biennālei kopdarbā ar Aigaru Bikši u. c.
Laulībā ar Dainu Jāņkalni, ģimenē trīs bērni.
