Piemiņas izstāde Jānim Zemītim 0
Klasiskās mākslas galerijā “Antonija” līdz 25. augustam skatāma gleznotāja, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Jāņa Zemīša piemiņas izstāde “Jānis Zemītis ārpus laika”, kurā apskatāmi mākslinieka ievērojamākie darbi, kas tapuši viņa dzīves gaitā.
Jāņa Zemīša radošais mūžs cieši saistīts ar Latvijas Mākslas akadēmiju. Viņš bija viens no ievērojamākajiem mākslas pedagogiem, kurš vairāk nekā 25 gadus akadēmijā pasniedza mākslas priekšmetus, vadīja glezniecības katedru, LMA Senātu un Profesoru padomi. Paralēli pedagoģiskajai darbībai J. Zemītis bija arī izcils latviešu gleznotājs, kura daiļrade ieņem būtisku lomu Latvijas mākslā 20. gs. otrajā pusē. Strādājis eļļas, pasteļa, akrila, jauktā tehnikā, veidojis kolāžas. Darinājis arī monumentālus sienu gleznojumus.
Viņa gleznas tiek raksturotas kā izlīdzsvarotas, sakārtotas un akurātas kā pats autors. Stabila kompozīcija, nosacītas krāsas. Viņš ir bijis īsts perfekcionists – izturējies paškritiski pret sevi un savu veikumu, tādēļ reti rīkojis personālizstādes. Pie katras gleznas, “noslīpējot” to līdz pilnībai, viņš strādāja vairākus gadus. Savas daiļrades sākumposmā J. Zemītis gleznoja daudzfigūru kompozīcijas un portretus, bet vēlāk pievērsās ainavai un klusajai dabai. Pēdējā gadu desmitā mākslinieks atrada jaunu motīvu – tauriņus, arī teātra maskas. “Interese par cilvēka iekšējo pasauli, dzīves, mūžības un nāves tēma ienāca mākslinieka ikdienā organiski un šķietami nemanot… Īpašu nozīmi iegūst naktstauriņa tēls. Tas simbolizē dvēseles patiesības meklējumus… Motīvos ienāk jauna – mūžības dimensija,” tā mākslas zinātniece Austra Avotiņa.
Arī ainavai, galvenokārt pilsētas skatiem, gleznotājs piegājis visai savdabīgi. Pēc zīmīgiem arhitektūras pieminekļiem darbos var ieraudzīt, vai J. Zemītis gleznojis Rīgu, Ventspili vai Jeruzalemi, taču pilsētas ir tukšas, ēkas darinātas gandrīz vai kubu veidā, telpa visai nosacīta un atgādina skatuves dekorācijas. “Šķiet, ikvienā ainavas fragmentā saskatīts glezniecisks motīvs. Ir tapušas neskaitāmas skices – ziedošas ābeles, koku stumbru studijas, mazo ieliņu pieticīgā apbūve. Par īpaši piemērotu materiālu šādām studijām kļūst pastelis. Tas saskan ar vizuālo pasaules redzējumu – reizē ir zīmējums un krāsa. Izmantojot tumšus tonētus pamatus, arī šajos darbos ienāk krasi kontrasti un precīzi laukumi, stabili simetriski risinājumi… Par nebeidzamu iedvesmas motīvu vispirms jau rosinoši romantiskais Pārdaugavas gars… Fascinējošs ir ģimenes iekoptais dārzs – sievas Silvijas lolotie īrisi, rozes, ceriņi – krāšņās formas, košais kolorīts, spilgtie kontrasti. Ainavas top arī kā ceļojumu piezīmes,” tā A. Avotiņa.
80. – 90. gados J. Zemīša mākslā dominē klusā daba. A. Avotiņa par mākslinieka klusās dabas darbiem teic: “Rūpīgi tiek izvēlēti pazīstami, formās skaidri, gleznieciski rosinoši, tēlaini priekšmeti. Kafijas dzirnaviņas, svečturi, smagi metāla priekšmeti – laktas, skrūvspīles, kloķvārpstas, arī trauslas caurspīdīga stikla glāzes un masīvas pudeles, galvaskauss un kārtis – veido Jāņa Zemīša kluso dabu ikonogrāfiju. Mākslinieka darbos nereti tikai glāze atveidota pilnībā reālistiski un ir vienīgais objekts, kas tieši atrodas atveidotajā plaknē. Viss pārējais lido, pārklājas, kļūst caurspīdīgs, atrodas līdzsvarotas trauksmes stāvoklī. Ikvienu laukumu izceļ un akcentē tumši gaišie kontrasti. Krāsa pret krāsu, laukums pret laukumu – viss apvienots rūpīgā kompozicionālā struktūrā un gluži kā renesanses meistaru freskās, harmoniski un ritmiski mijas. Skan.”
Izstāde ir brīnišķīga iespēja skatītājiem no jauna atklāt gan zināmo, gan vēl neiepazīto J. Zemīša daiļradi.
