Piemin Mandelu 0
Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) iedzīvotāji nedēļas nogalē pulcējās valstī esošajos dievnamos, lai pieminētu pagājušajā ceturtdienā mūžībā aizgājušo valsts pirmo melnādaino prezidentu Nelsonu Mandelu. Viņš nomira 95 gadu vecumā pēc smagas cīņas ar plaušu infekciju.
Nedēļas nogalē DĀR notika vairāki piemiņas pasākumi, un Mandelas pieminēšana valstiskā līmenī turpināsies nākamās desmit dienas, informē ārvalstu ziņu aģentūras. Soveto pilsētas katoļu baznīcas mācītājs Sebastjans Rusovs mūžībā aizgājušo bijušo prezidentu nodēvēja par “gaismas staru tumsā” un godināja Mandelu jeb Madibu, kas ir viņa cilts vārds, par viņa cilvēcību un piedošanas spējām. Savukārt DĀR prezidents Džeikobs Zuma uzrunā Johanesburgas metodistu baznīcā mudināja cilvēkus neaizmirst vērtības, par kurām iestājās Mandela. “Viņš iestājās par brīvību, viņš cīnījās pret apspiedējiem. Viņš gribēja, lai ikviens būtu brīvs,” Zumas sacīto citē britu raidsabiedrība BBC.
Mandelas viena no vērienīgākajām piemiņas ceremonijām plānota rīt. Tā notiks Soveto pilsētas stadionā ar 95 tūkstošu cilvēku ietilpību. Pēc tās viņa mirstīgās atliekas trīs dienas atdusēsies DĀR galvaspilsēta Pretorijā, bet zemes klēpī Mandela tiks guldīts svētdien, 15. decembrī, Kunu ciematā – savas mātes dzimtajā vietā, kur Mandela pavadīja dzīves pirmos gadus. “Dievs pret mums ir bijis ļoti labs, jo vēsturē izšķirīgā brīdī deva mums Nelsonu Mandelu,” Mandelam veltītajā piemiņas pasākumā sacīja viņa ilggadējais līdzgaitnieks arhibīskaps Emertijs Tutu. “Mandela iemācīja sašķeltai nācijai atkal satuvināties.”
Ceļā pēc taisnīguma
Mandelas piemiņas pasākumi notiek visā pasaulē, kas apliecina, ka viņš bija viens no cienītākajiem un mīlētākajiem pagājušā gadsimta politiskajiem līderiem. “Viņš iemiesoja miermīlīgas un straujas politiskās pārmaiņas, kas daudziem tobrīd šķita neiespējamas,” raksta britu avīze “The Independent”.
Nelsona Mandelas biogrāfija ir dramatisku notikumu pilna. Viņš piedzima 1918. gada 18. jūlijā nabadzīgajā, taču skaistajā Mvezo ciematā, kas atradās Mbašes upes krastos. Viņš bija vecākais dēls Tembu cilts virsaiša ģimenē. Sākotnējo izglītību viņš ieguva angļu misionāru dibinātajās mācību iestādēs. “Mums mācīja klausīt Dievam, cienīt politiskās autoritātes, būt pateicīgiem par iespēju izglītoties un par iespējām, ko mums sniedza baznīca un valdība,” savā autobiogrāfijā “Ilgais ceļš uz brīvību” raksta Mandela.
Jau pusaudžu gados viņu sāka interesēt tiesvedība. Mandelas biogrāfi raksta, ka jaunībā viņš bija dedzīgs jaunu zināšanu iegūšanā un ļoti ambiciozs. Tāpat viņam patikušas dejas un bokss, ar ko labprāt nodarbojās brīvajā laikā. Mandelas dumpinieciskais raksturs izpaudies jau jaunības dienās, kad viņš atteicās laulāties ar sievieti, kuru viņam bija noskatījis cilts vecākais.
1940. gadā politisko aktivitāšu dēļ viņš tika izslēgts no skotu misionāru dibinātās Fortheiras universitātes. Tobrīd viņš sāka strādāt kādā juristu firmā Johanesburgā un vienlaikus studēja Dienvidāfrikas universitātē. Tiesvedības zināšanas viņš ieguva arī Vitvotersrendas universitātē. 1952. gadā kopā ar savu tuvāko draugu un politisko līdzgaitnieku Oliveru Tambo Mandela nodibināja pirmo juristu biroju Johanesburgā, kura vadītāju amatos atradās tikai melnādainie cilvēki. Turpmāko gadu laikā viņš izveidoja partiju “Afrikāņu nacionālais kongress”, kas iestājās pret DĀR valdības īstenoto kursu – aparteīdu – un melnādaino cilvēku diskrimināciju.
Brīvības ikona
Mandela kļuva par vienu no slavenākajiem cīnītājiem par melnādaino cilvēku tiesībām. “Demokrātija ir ideāls, kura dēļ esmu gatavs mirt,” 1962. gadā paziņoja Mandela. Divus gadus vēlāk viņam un vairākiem citiem viņa partijas biedriem par valsts apvērsuma gatavošanu tika piespriests mūža ieslodzījums. “Esmu notiesāts par centieniem Dienvid- āfrikā veidot demokrātisku sabiedrību, kur visas rases un etniskās grupas dzīvotu mierā un harmonijā,” pēc sprieduma nolasīšanas tiesas sēdē paziņoja Mandela. Cietumā aizvadītie gadi viņu padarīja par vienu no pazīstamākajiem politieslodzītajiem un ikonu ne tikai meln-ādaino dienvidafrikāņu, bet arī citu apspiesto tautu acīs. No ieslodzījuma Mandelu atbrīvoja vairāk nekā pēc ceturtdaļgadsimta – 1990. gada 11. februārī. Tad Mandelas seja un vārds kļuva par Dienvidāfrikas zīmolu ne tikai politiskajā, bet arī komerciālajā dzīvē.
Trīs gadus pēc atbrīvošanas Mandela par cīņu par melnādaino tiesībām saņēma Nobela miera prēmiju. Togad balvu saņēma arī Dienvidāfrikas baltādainais prezidents Frederiks Vilems de Klerks, kurš Mandelu atbrīvoja no cietuma. Vēl pēc gada Dienvid āfrika atkal nonāca starptautiskās sabiedrības uzmanībā, jo valstī notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas, kurās pārliecinošu uzvaru guva Mandelas vadītā partija “Afrikāņu nacionālais kongress”. 1994. gada maijā viņš tika ievēlēts par pirmo DĀR melnādaino prezidentu un šajā amatā pavadīja piecus gadus. Savas prezidentūras laikā Mandela turpināja cīņu par cilvēktiesībām un iemantoja lielu cieņu arī citu pasaules līderu acīs. Britu laikraksts “The Daily Telegraph” raksta, ka pēc vizītes Britānijā 1996. gadā Mandelam ar britu karalisko ģimeni izveidojās īpaši draudzīgas attiecības. “Viņš regulāri zvanīja karalienei, kuru uzrunāja vārdā un kurai allaž apvaicājās, kā sokas Filipam. Viņš piedāvāja Dienvidāfrikā izmitināt jaunos prinčus Viljamu un Hariju, kad autoavārijā gāja bojā viņu māte Velsas princese Diāna,” norāda britu avīze.
