Piemērots našķis bērnam – viņa saujas izmērā. Un citas uztura speciālistes gudrības 0
Vārds “našķis” mums visiem asociējas ar kaut ko izteikti saldu vai sāļu. Nedaudz pat pēc kaut kā slikta un aizliegta. Taču patiesībā našķis var būt arī viens no dienas vērtīgākajiem ēdieniem, ja vien tas ir pareizi izvēlēts, saka uztura speciāliste un mamma Lizete Puga. Viņai tikko iznākusi grāmata “Veselīgi našķi bērniem”. Lūk, fragments no tās.
Veselīgu našķu formula ir pavisam vienkārša:
– Labs našķis satur maz cukura, sāls un zemas kvalitātes taukus.
– Visbiežāk tie ir svaigi augļi, dārzeņi, pilngraudi, piena produkti, rieksti un sēklas.
– Piemērots laiks našķim ir otrās brokastis un launags, ievērojot 2-3 stundu intervālu starp dienas galvenajām ēdienreizēm, kā brokastīm, pusdienām un vakariņām.
– 1 našķis = 1 bērna saujas izmērā, piemēram, sauja ķiršu, glāze augļu kokteiļa, 1 musli batoniņš u.tml.
Našķēties ir normāli, tā ir cilvēka daba. Gūt enerģiju un pamatus lai spētu veidoties, atjaunoties un vienkārši būt. Bērna augošajam organismam, kas atrodas nemitīgā kustībā ir svarīgi, lai dienas laikā tas būtu ne tikai paēdis galvenās ēdienreizes kā brokastis, pusdienas un vakariņas, bet arī savu ēdienkarti papildinājis ar 1-3 veselīgiem našķiem. Tie papildina gan viņa enerģijas un uzturvielu rezerves, gan notur vienmērīgu sāta sajūtu visas dienas garumā un palīdz nepārēsties.
Bērniem patīk našķēties, viņi labprāt to darītu dienu no dienas. Tieši tāpēc es cenšos pieturēties pie kāda noteikta dienas ritma, kā, piemēram, pusdienas ēdam pirms diendusas un vakariņas tad, kad atbrauc mājās tētis. Ļoti būtiski ir arī sekot līdzi, lai īsi pirms dienas galvenajām ēdienreizēm bērns netiktu klāt kādiem našķiem, piena, saldinātiem dzērieniem un mazākiem vēderiem arī ūdens. Bieži vien vecāki sūdzas ”Mans bērns neēd”, bet ja mēs pierakstītu visu tā dienas laikā apēsto un izdzerto?! Nebūt nevarētu sūdzēties, ka bērns neēd. Viņi ir gudri! Viņi pamanās redzēt to ko vēlas. Arī es kad biju maza zem sava rožainā spilvena vienmēr turēju kādu maizīti nebaltām dienām un vecāki par tām uzzināja tikai mainot gultas veļu. Pieļauju, ka varbūt tieši mūsu skrejošais dzīvesveids ir vainīgs pie ātras našķēšanās visas dienas garumā. Jo tieši tā daram arī mēs pieaugušie?! Tāpēc svarīgi savā ikdienā ir nedaudz piebremzēt, apsēsties kopīgi visiem pie galda, aprunāties un paēst.
Ikdienas steigā vienmēr arī turu prātā domu – darba dienas ir mūsu darba dienas, kad strādājam ar sevi. Tāpēc šinīs dienās ja ļoti gribas kaut ko garšīgu kopīgi mēģinam pagatavot paši kādu veselīgāku alternatīvu, kas sniegs ne tikai garšas ziņā vēlamo baudījumu, bet gan arī uzturvielu. Protams, svarīgs ir arī laiks taču našķu gatavošanu iespējams arī pārvērst par bērnam tīkamu rotaļu – mazgāt augļus un dārzeņus, maisīt, mīcīt, griezt, pagaršot utt. Ir pierādīts, ka bērni ir daudzas reizes atvērtāki jaunām garšām, ja tie piedalās gatavošanas procesā. Ēdiens ir acīm tīkams un tiem saprotams. Būtiska ir arī mūsu pieaugušo attieksme pret ēdienu un našķiem. Ja mēs šķobīsimies ēdot tomātu, tad nevajag brīnīties, ka tā dara arī mūsu bērni. Mums ir jābūt ļoti pacietīgiem, saprotošiem un atvērtiem. Ir bērni kuriem patiešām vajag 8 – 10 reizes piedāvāt jaunu produktu līdz viņi sāks to ēst. Tāpāt bērni ļoti labi izjūt sev tuvos cilvēkus, ja mēs būsim ļoti satraukti un saspringti piedāvājot jaunus un veselīgus produktus. Bērns var atteikties no ēdiena spriedzes pēc, vai gluži otrādi viņam var patikt šī uzmanība un veids kā vecāki rīkojas pēc tam. Vai tiek piedāvāts kaut kas garšīgs un mazāk veselīgs?
Protams, arī manā ģimenē ir dienas kad ēdam kūkas un citus veikalā iegādājamus brīnumus. Taču pieturos, ka visa veselīgā pamatā ir mēranība, daudzveidība un regularitāte. Nevienas pārmērības nav labas. Tāpēc esot ārpus mājām ja vien iespējams cenšos pievērst uzmanību izvēlēto uzkodu sastāvam. Vai tās satur ko vērtīgu? Cik daudz cukura, sāls? Kāda veida tauki ir pievienoti? Un vai patiešām tās šobrīd ir nepieciešamas?! Manuprāt, svarīgi ir arī noteikt savas robežas cik ir par daudz? un kad ir laiks apstāties?! Arī mājās saskaroties ar sajūtu, kad gribas izēst visu leduskapi ir jāsaprot, ka tā visbiežāk ir zīme – laiks novākt visas redzamās uzkodas no redzesloka, padzerties un pagatavot kārtīgas pusdienas! Vai gluži otrādi laiks sākt kaut ko darīt, jo ēdam tāpēc, ka garlaicīgi. Našķēties ir jāmāk, tā ir sava veida māksla un būtiska dienas sastāvdaļa, taču ir jāievēro, ka tas nav veids kā bērnu kontrolēt un apbalvot par labu uzvedību. Tādējādi, mēs bieži vien radam aplamu priekštatu par to kas ir labs un vērtīgs, kā arī veidojam grūti pārraujamu saikni starp ēdienu un emocijām.
Māciet bērnam ēdienu uztvert kā kaut ko brīnišķīgu, kas ir labas pašsajūtas, prieka, gudrības, spēka un skaistuma pamatā. Runājiet ar bērniem par to, kāpēc ir jāēd? kas tur ir labs? Bērniem ir svarīgi izprast ēdiena dabu. Tas taču ir tik interesanti.
Lasiet arī trīs veselīgu našķu receptes no grāmatas.
