Eksperta padoms. Piemērotākais laiks koku stādīšanai mežā 0
Vispiemērotākais laiks koku stādīšanai ir pavasaris, jo augsne ir pietiekami mitra, tā ātri sasilst, tāpēc veidojas labvēlīgi apstākļi sakņu augšanai un barības vielu uzņemšanai. Kā pareizi stādīt mežu un kādi priekšdarbi veicami, savā pieredzē un nostādnēs meža atjaunošanā dalās Latvijas valsts mežu (LVM) Rietumvidzemes reģiona mežkopji Ivars Nīmanis, Uldis Radziņš un Rietumvidzemes reģiona meža atjaunošanas un kopšanas speciāliste Anda Slasporte.
Meža atjaunošanas darbi sākas ar augsnes gatavošanu un reproduktīvā materiāla izvēli, turpinās ar stādīšanas darbu plānošanu un beidzas ar stādīšanu. Priedi vai egli stādot skujkoku izcirtumos, nogaida vismaz vienu veģetācijas sezonu pēc mežaudzes nociršanas, tā mazinot smecernieku bojājuma risku, – celmi izsveķo un pārstāj izdalīt terpēnus, kas piesaista kaitēkļus.
Atjaunot cirsmu dabiski vai apstādīt
Lēmumu par cirsmas atjaunošanas veidu pieņem, kad plāno mežaudzes nociršanu kailcirtē. Mežs var atjaunoties dabiskā veidā, un mežu var stādīt vai sēt. Katram no meža atjaunošanas veidiem ir savas priekšrocības un trūkumi, ko lietderīgi ņemt vērā, izvēloties meža tipam piemērotāko atjaunošanas veidu.
Dabiskā meža atjaunošana ir lētākais meža atjaunošanas veids, īpaši izcirtumos, kur sēklu iesēšanās veicināšanai nav nepieciešama augsnes apstrāde. Veidojas dabiskam mežam raksturīgs koku sugu sastāvs, tomēr auglīgās augsnēs nepieciešams vairākas reizes atkārtot kopšanas cirtes, lai iegūtu vēlamo koku sugu sastāvu, tātad palielinās kopšanas ciršu izmaksas. Savukārt mazauglīgos meža tipos (silā, mētrājā, lānā), lai veicinātu priedes sēklu iesēšanos un nodrošinātu labākus apstākļus jaunajiem kociņiem, nepieciešama augsnes virskārtas uzirdināšana, ko veic ar augsnes gatavošanas agregātiem. Slapjos meža tipus un purvaiņus bieži atstāj dabiskai atjaunošanai, jo ir apgrūtināta augsnes gatavošana un dažkārt arī piekļuve platībām ir problemātiska. Stādīts un dabiski atjaunojies mežs aug atšķirīgi. Stādīts mežs aug ātrāk; tā ražība ir lielāka, ja mežu atjauno ar selekcionētiem, kokaudzētavās audzētiem stādiem.
Koku sugas izvēle atjaunojamā platībā
LVM ir noteikta procentuāla valdošo sugu attiecība, kāda jāsaglabā, mežus nocērtot un pēc tam atjaunojot. Lai gan atsevišķās platībās, visbiežāk slapjos meža tipos, notiek sugu maiņa, kopumā sugu proporcija saglabājas.
Sugas izvēli, ar ko atjaunot mežu, ietekmē dažādi faktori, tomēr noteicošais ir meža tips. Jāvērtē, kāda ir bijusi nocirstā mežaudze un arī apkārtējo mežaudžu koku kvalitāte; kādas ir augsnes gatavošanas iespējas, kādi – gaismas un mitruma apstākļi. Ja iepriekšējā/nocirstā mežaudze bijusi ražīga un produktīva, tad vispareizākais ir atjaunot ar to pašu sugu, kas ir augusi iepriekš. Reizēm sugu maiņa ir nepieciešama, tas galvenokārt saistīts ar vides riskiem – sakņu trupi, kaitēkļu bojājumiem, salnām, hidroloģisko režīmu. Piemēram, ja ir nocirsta bojāta ošu mežaudze, tās atjaunošanai izvēlas bērzu vai pēc trupes inficētas apšu audzes nociršanas to atjauno ar egli. Jācenšas ievērot principu – ieaudzēt labāku mežu nekā nocirsts, izvēloties meža tipam piemērotāko un saimnieciski vērtīgāko koku sugu.
Augsnes sagatavošana jauna meža stādīšanai
Augsnes gatavošanu pavasara stādījumiem veic iepriekšējā gada otrajā pusgadā. Augsnes sagatavošana ļauj mazināt zemsedzes augu konkurenci un optimizēt augsnes mitruma režīmu, radot labvēlīgākus apstākļus kociņu augšanai, kā arī tiek atvieglota meža stādīšana un atjaunoto mežaudžu kopšana.
Augsnes gatavošanai pārsvarā izmanto smagos vai vieglos disku arklus ar aktīvo vai pasīvo piedziņu.
Izcirtumos ar zemu augsnes nestspēju un paaugstinātu gruntsūdens līmeni, kur augsni nevar sagatavot ar disku arkliem, izmanto pacilu tehnoloģiju – ekskavators reizē ar pacilu (ar ekskavatora kausu apvērsta un augsnes virskārtai piespiesta velēna) veidošanu veic arī lokālus meliorācijas darbus.
Stādu izvēle
Meža atjaunošanai izcirtumos izmanto gan ietvarstādus, gan kailsakņu stādus ar uzlabotu sakņu sistēmu, gan vienkārši kailsakņus, pēdējos gan izmanto vismazāk. Katram stādu veidam ir savas priekšrocības un trūkumi.
Kailsakņi ir stādi ar vaļēju sakņu sistēmu, kas nav speciāli veidota. Šiem stādiem ir ierobežots stādīšanas laiks, nav izslēgta arī sakņu iežūšanas iespējamība. Tomēr tie ir lētāki.
Kailsakņi ar uzlabotu sakņu sistēmu ir stādi ar vaļēju, speciāli veidotu, vertikāli orientētu kompaktu sakņu kamolu. Tiem ir samazinātas sakņu iežūšanas iespējas, labs stādu ieaugšanas potenciāls, kā arī mazākas kopšanas izmaksas stādu augšanas pirmajā gadā. Arī šiem stādiem ir ierobežots stādīšanas laiks.
Ietvarstādi ir stādi ar slēgtu, vertikāli orientētu kompaktu sakņu sistēmu, kas ietverta augsnes (kūdras) substrātā. Ietvarstādus ērti un kvalitatīvi var stādīt gandrīz visu veģetācijas periodu. Stādīšanas tehnoloģija kāpina darba ražīgumu mežā, turklāt stādi neiežūst pārvadāšanas un izstādīšanas procesā. Vēl viena ietvarstādu priekšrocība – nepieciešamās barības vielas stādam pirmajā augšanas gadā jau ir daļēji nodrošinātas, tādējādi veicinot straujāku stāda augšanu. Tomēr ietvarstādu stādīšana prasa laiku un lielākus finanšu resursus, transportējot stādus un nogādājot tos stādīšanas vietā.
Ietvarstādus labāk stādīt vieglās smilšainās augsnēs, jo kūdras substrātā ir gan mitrums, gan barības vielas, kas neļaus stādam iekalst. Smagākām un mālainām augsnēm piemērotāki ir stādi ar uzlabotu sakņu sistēmu.
Priedi parasti izvēlas ietvarstādu veidā, savukārt egļu audžu atjaunošanai vislabākie ir kailsakņu stādi ar uzlabotu sakņu sistēmu. Bērzu arī labāk izvēlēties ar uzlabotu sakņu sistēmu, un jau trīs četros gados jaunaudze sasniegs pieauguša cilvēka augumu.
Meža atjaunošanu valstī reglamentē Ministru kabineta noteikumi nr. 308 Meža atjaunošana, meža ieaudzēšanas un plantāciju meža noteikumi. Noteikumi paredz minimālo nepieciešamo ieaugušo koku skaitu 1 ha, lai Valsts meža dienests mežaudzi atzītu par atjaunotu. LVM iekšējos normatīvajos aktos stādu skaits ir noteikts atkarībā no stādu veida un ir nedaudz virs MK noteikumu normas, lai, nododot platību, būtu nodrošināts minimālais nepieciešamais kociņu skaits.
Kailsakņu un kailsakņu ar uzlabotu sakņu sistēmu stādīšana
Kailsakņu stādus kokaudzētavās parasti saiņo polietilēna maisos. Šādā veidā stādus var uzglabāt ne ilgāk par vienu nedēļu, ja gaisa temperatūra nepārsniedz 16 oC. Maisi obligāti novietojami ēnā vertikāli vai guļus, bet nekādā gadījumā – maiss uz maisa. Vēl pirms stādīšanas saīsina saknes, kas garākas par 25 cm, nocērtot tās ar asu cirvi, mačeti vai nogriežot ar nazi. Nav pieļaujama garāko sakņu vienkārša apraušana. Stādīšanas laikā pārvietojoties pa cirsmu ar stādiem, kas izņemti no maisiem, tiem jābūt ieliktiem spainī vai citā slēgtā traukā, jo nav vēlama pat īslaicīga sakņu sistēmas pakļaušana saules un vēja iedarbībai.
Stādīšanai izmantojamās lāpstas asmenim nevajadzētu būt īsākam par 25 cm. Kailsakņi un kailsakņi ar uzlabotu sakņu sistēmu ievietojami izveidotajā stādīšanas spraugā līdz sakņu kaklam, nepieļaujot, ka saknes paliek ārpus tās. Pēc iestādīšanas augsni ap stādu obligāti piemin, lai novērstu gaisa spraugu veidošanos. Stādam jābūt iestādītam taisni.
Ietvarstādu stādīšana
Ietvarstādi LVM kokaudzētavās ziemā glabājas saldētavās, tāpēc pie patērētāja bieži nonāk ar sasalušu substrātu. Tomēr pirms stādīšanas ietvarstādiem jābūt pilnībā atlaidinātiem, jo neatkusušas saknes nespēj nodrošināt koka virszemes daļu apgādi ar ūdeni un barības vielām un stāds var iet bojā. Pirms stādīšanas ietvarstāda substrātam jābūt mitram. Ilgstoši uzglabājot, stādus ik pēc piecām sešām dienām aplaista. Mitrumu pirms stādīšanas pārbauda, saujā saspiežot stāda augsnes substrātu – ja mitrums ir pietiekams, no substrāta iztecēs pāris ūdens piles.
Stādīšanu veic ar speciāliem stādāmajiem stobriem, kuru diametram jābūt par 15% lielākam nekā ietvarstāda augsnes substrāta diametram. Stādu pārnēsāšanai ieteicams izmantot specializētas jostas, uz kurām ērti uzlikt stādu kastes. Lai ietvarstāds neizkalstu, to stāda tā, lai augsne 1–2 cm biezumā nosegtu ietvarstāda augsnes substrātu. Pēc iestādīšanas augsni ap stādu obligāti piemin, lai novērstu gaisa spraugu veidošanos.
Stādīšanu veic, virzoties pa sagatavoto augsnes joslu. Ja iestājies ilgstošs sausuma periods (trīs četras nedēļas), stādīšanu pārtrauc.
Pēc stādīšanas jāsavāc viss iepakojums (maisi un kartona kastes) un jānogādā stādu pagaidu uzglabāšanas vietās vai tuvākajā LVM kokaudzētavā, ja stādi iegādāti tur.
Stādījuma papildināšana
Papildināšanu veic iznīkušo kociņu vietās sētā vai stādītā platībā vai arī platībā, kur meža dabiskā atjaunošanās nav notikusi atbilstošā apjomā un kvalitātē – pieļaujamo koku sugu skaits ir mazāks par uzņēmumā noteikto minimālo koku skaitu platības vienībā.
Ja kociņu izkritums ir lokāls, papildināšana nepieciešama neatkarīgi no ieaugušo koku skaita. Jāpārstaigā visa platība un jāveic papildināšana, līdz sasniegts noteiktais koku skaits platības vienībā.
Papildināšanai piemērotākā sezona ir pavasaris. Papildināšanā izmantojami liela izmēra stādi (priedes ietvarstādi, kas garāki par 15 cm; egles stādi ar uzlabotu sakņu sistēmu, 30–35 cm gari; bērza stādi ar uzlabotu sakņu sistēmu, melnalkšņa, cieto lapu koku stādi, garāki par 50 cm). Veicot papildināšanu, vienlaikus vērtē arī agrotehniskās kopšanas nepieciešamību.
Darba kvalitātes pārbaude
Stādīšanas kvalitāti pārbauda, iestādīto kociņu viegli pavelkot uz augšu. Stādam augsnē jāturas stingri. Ja tas viegli nāk ārā, stādīšana jāatkārto.
Kvalitātes mērījumus veic apļveida parauglaukumos (R – 2,82 m = 25 m2). Uzskaiti veic, izmantojot 2,82 m garu auklu vai kārti. Auklas vai kārts veidotajā aplī saskaita visus iestādītos kociņus un pareizina ar 400, iegūstot iestādīto kociņu skaitu vienā hektārā. Darba kvalitātes novērtēšanai kopumā izmanto vairākus kritērijus, ne tikai koku skaitu. Tiek vērtēta arī stādīšanas vieta, stādīšanas dziļums, piemīdīšana un stādīšanas taisnums.
Parauglaukumu skaitu izvēlas atbilstoši platībai, un tie izvietojami vienmērīgi visa nogabala platībā, lai tajos iegūtie mērījumi atspoguļotu reālo situāciju dabā.
Kāpēc stādīt rudenī?
Rudens stādīšana ir mazāk praktizēta, bet, pateicoties mūsdienīgām stādu audzēšanas tehnoloģijām, ar katru gadu kļūst arvien populārāka, jo tieši tagad notiek intensīvākā sakņu augšana, un tāpēc gan meža, gan dekoratīvos stādus arī pašreiz var stādīt bez bažām par ieaugšanas sekmēm.
Protams, liela loma, veidojot meža rudens stādījumus, ir augsnes novērtēšanai un klimatiskajiem apstākļiem konkrētajā laika periodā. Vieglākās augsnēs ietvarstādus un stādus ar uzlabotu sakņu sistēmu var stādīt līdz pat oktobra vidum, savukārt smagā augsnē par labāko stādīšanas laiku tomēr uzskata pavasari, kad augsne tiktāl apžuvusi, ka strādājot nelīp.
Rudenī var stādīt gan skuju, gan lapu kokus, tādējādi atslogojot pavasara darbu sastrēgumu. Pēdējos var stādīt arī ilgāk – līdz pat salam, pat tad, kad lapas jau nobirušas un snaudošie pumpuri ir attīstījušies. Rudenī stādītiem augiem jāpaspēj līdz salam iesakņoties, turklāt mitruma šajā gadalaikā parasti pietiek un stādiem labi jāieaugas.
Meža sēšana
Meža atjaunošana ar sēšanu nav plaši izmantota metode, tomēr nelielos apjomos tā notiek. Sētas audzes attīstās par 4–6 gadiem lēnāk nekā stādītās. Kokaudzētavā 15 cm garš stāds izaug vienā sezonā, savukārt, sējot mežā, tādu garumu tas sasniegs apmēram četros gados. Parasti sēj tikai priedi – sila, mētrāja un lāna augšanas apstākļu tipos.
Iegādāties kvalitatīvas sēklas ar augstu dīgtspēju nebūs viegli, un tās būs salīdzinoši dārgas.
Ja tomēr izvēlas meža sēšanu, tad sēklas sēj sagatavotā augsnē 10–15 cm garā sējvagā uz sablīvētas augsnes pamatnes. Sēklas nosedz ar irdenu 5–10 mm biezu augsnes kārtu. Sēšanas princips – sēklai jāguļ uz cietas gultas, apsegtai ar mīkstu segu. Izsējas norma – 2–4 sēklas vienā sējvietā jeb ≈ 0,350 kg/ha.
Padomi ietvarstādu stādīšanai:
– pirms piesakiet kokaudzētavā stādus, pārliecinieties, kura reģiona stādmateriāla izcelsme nepieciešama;
– aizvedot kastes ar stādiem uz mežu, novietojiet tās ēnā, izstādiet pēc iespējas drīzāk;
– stādiet ar speciālu atbilstoša diametra stādāmo stobru (diametrs 55 mm);
– izmantojiet speciālās stādāmās jostas, pie kurām var piestiprināt kastes ar stādiem;
– nestādiet stādiņus ar vēl sasalušu substrātu – saulainās dienās saknes nespēs atdzīvoties un uzņemt stādam tik svarīgo ūdeni un barības vielas;
– rūpējieties, lai ietvarstāds tiktu iestādīts ar mitru substrātu;
– stādiet 1–2 cm zemāk par augsnes virskārtu;
– stādot kārtīgi pieminiet, lai nepaliktu gaisa sprauga starp stāda substrātu un augsni, kas var iežāvēt saknes;
– pēc stādīšanas savāciet kartona kastes – neatstājiet tās mežā.
Padomi kailsakņu stādu ar uzlabotu sakņu sistēmu stādīšanai:
– pirms piesakiet kokaudzētavā stādus, pārliecinieties, kura reģiona stādmateriāla izcelsme nepieciešama;
– aizvedot maisus ar stādiem uz mežu, novietojiet tos ēnā, lai augi nepaspēj iekalst un pārkarst;
– izstādiet pēc iespējas drīzāk, lai tie labāk ieaugtos;
– ja stādi glabāti ilgāk par divām dienām, pirms stādīšanas jāļauj tiem atdzerties – ielieciet ūdenī uz 12 stundām, un tas noteikti atmaksāsies;
– stādot izrociet pietiekami lielu bedrīti, lai saknes tajā ievietotos nesaliecoties;
– pārliecinieties, vai kociņš ielikts taisni;
– zemi visapkārt stādam kārtīgi pieminiet, lai pie saknēm neiekļūtu gaiss un tās neizžūtu;
– pēc stādīšanas savāciet maisus – neatstājiet tos mežā.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops īpašajā pielikumā “meža stādījumi, to aizsardzība. Plantāciju meži”
