Pieprasījums pēc diētiskās truša gaļas aug nemitīgi. Kā Tīnūžos tapa piemājas “gaļas kombināts” 17
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pieprasījums pēc diētiskās truša gaļas aug nemitīgi, un īpaši to kāpina jaunie vecāki, kuri bērniem izvēlas iespējami veselīgāku pārtiku.
Arī cena turas laba, tādēļ saimniekam, kuram ir kāds hektārs piemājas zemes, būtu vērts ķerties pie šī rūpala, pie viena apdomājot iespēju ne vien pārdot tikai gaļu, bet pievērsties arī nopietnākai mājražošanai, uzskata Tīnūžu novada saimniecības “Taunatiņu truši” īpašniece Vita Zalcmane. Likums ļauj iekārtot kautuvi turpat uz vietas saimniecībā.
Saimniece stāsta, ka dzīvnieciņus sākuši audzēt pirms 15 gadiem, kad pagastā iegūti 1,5 ha zemes. Nopietnai ražošanai tas bijis par maz, mauriņam – par daudz, tāpēc nolemts paņemt pārīti trušu.
Vita ir profesionāla veterinārārste, un ģimene bijusi apmierināta – pļava “nopļauta”, zāle noēsta un gaļa katliņā gan pašiem, gan draugiem.
Tā kā teicienam “vairojas kā truši” ir taisnība, jau pēc pāris gadiem kustonīšu bijis teju simts, kas ir vairāk, nekā saime spēj patērēt. Tādēļ daļu nācies pārdot kautuvei Madonas novada Bērzaunē. Augošais pieprasījums novedis pie projekta saimniecības ēkai, kuras vienā galā ir trušu novietne, otrā – kautuve. Nu saimnieki sāka piedāvāt svaigu gaļu parastajiem un internetveikaliem.
Turklāt tagad likums ļauj arī vienkāršajam cilvēkam, izejot apmācības, pašam veikt trušu un putnu pirmskaušanas apskati un gaļas novērtējumu pēc kaušanas. Tas ļauj ietaupīt lielu naudu un brīvāk plānot laiku.
“Kautuves ierīkošana noteikti atmaksājas, jo tad gaļu un produktus var pārdot legāli. Šādi iegūta gaļa noteikti ir labāka arī no pārtikas drošības viedokļa. Reģistrētas kautuves ierīkošana nav ne dārga, ne sarežģīta,” norāda Vita.
Saimniece atzīst, ka legāli iegūta gaļa maksā vairāk nekā sētmalē nokauta vai importēta. Izmaksas veido kautuves uzturēšana (ūdens, elektrība utt.), PVD analīzes, nodokļi utt. Veikalos nopērkamie trušu liemeņi lielākoties nāk no Polijas un Lietuvas, to cena svārstās ap sešiem eiro par kilogramu. Vietējā garauša gaļas cena ir no 7 līdz 11 eiro/kg, bet garša un kvalitāte – labāka.
“Kad būvējām kautuvi, sapratām, ka lielāku peļņu var iegūt, gaļu pārstrādājot, tādēļ līdztekus kautuvei reģistrējām arī mājražošanu, lai varētu produktus pārstrādāt.
Tika ierīkota īpaša telpa ar aprīkojumu – autoklāvu, galdiem, plīti, gaļasmašīnu utt. Projekti galvenokārt apgūti ar publiskās un privātās partnerattiecību biedrības “Zied zeme” starpniecību LEADER ietvaros.
Zinot, ka truša gaļu ļoti bieži izvēlas kā pirmo bērnu piebarošanai, izstrādājām produktu “Truša gaļas bumbiņas buljonā” bez sāls. Bumbiņas ātri kļuva populāras, un to ražošanu mehanizējām, samazinot roku darbu,” tā saimniece.
Gaļu pārdod internetveikalos, arī veikalos Ikšķilē un Ogrē. Bumbiņām lielākais noiets ir Rīgā, Jelgavā. Daudz produkcijas nonāk arī tiešajā tirdzniecībā – pasūtījumi ir vietnē “Facebook” vai telefoniski, pircēji atbrauc pēc produktiem paši.
Kas attiecas uz trušādu noietu, ar tām liela peļņa nesanāk, jo ģērēšana ir dārgs process. Ādas saimnieki ved ģērēt uz Lietuvu, ar kvalitāti ļoti apmierināti.
“Interese par ādām ir, lai arī ziemas beidzamajā laikā ir retas. Maz ir cilvēku, kas prot uzšūt kažoku, un veikalā lēti var dabūt ķīniešu ražojumu,” atzīst saimniece. “Trušu tēvus pērkam no šķirnes audzētājiem, un tie maksā 30–50 eiro. Mātes cenšamies ataudzēt savas. Gaļai tiek audzēti krustojumi. Izmantojam ir ‘Kalifornijas’, ‘Meklenburgas’, ‘Burgundijas’ trušu šķirnes,” teic saimniece.
