Māra Uzuliņa: “Mūsu izrādē nav paredzētas sēdvietas, skatītāji kopā ar aktieriem dosies cauri kvartālam visi kopā” 5
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien tradicionālā – sestā – Valmieras vasaras teātra festivāla programmā Georga Apiņa ielā varēs noskatīties Māras Uzuliņas iestudēto “Bumba nerunā”. Izrādes mērķis ir parādīt, cik cilvēki ir atšķirīgi. Tās galvenais varonis Bumba ir astoņus gadus vecs zēns, kurš nerunā, taču ir ļoti draudzīgs.
Valmieras vasaras teātra festivāls ir sācies jau nedēļas vidū – ar Bērnu un jauniešu teātra institūta apmācībām jaunajiem teātra profesionāļiem un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajām meistardarbnīcām bērniem un jauniešiem.
Nedēļas nogalē, no 6. līdz 8. augustam, festivāls piedāvās pavisam sešas pirmizrādes bērniem, pusaudžiem un ģimenēm, vairākas viesizrādes un arī piedzīvojumus.
Māra, vispirms jājautā – kā radās doma par šādu izrādi, no kurienes nāca ideja par zēnu, kurš nerunā?
M. Uzuliņa: Pirmais domas iedīglītis radās pagājušajā gadā, piedaloties Valmieras vasaras festivāla rīkotajās bērnu un jauniešu teātra institūta apmācībās jaunajiem teātra profesionāļiem. Sāku strādāt pie šīs idejas kopā ar dramaturgu un rakstnieku Raimondu Ķirķi, izveidojām stāstu.
Sākotnēji gan mēs bijām koncentrējušies pavisam uz citu domu – es gribēju pētīt valodu, to, cik daudzos veidos cilvēks var to izmantot, bet mēs to kā instrumentu bieži vien nenovērtējam. Bet, strādājot pie stāsta, procesā izveidojām varoni – astoņgadīgu zēnu, un viņš nerunā.
Man tik ļoti iepatikās šis puisēns, ka viss izrādes fokuss pārcēlās no tēmas par valodas dažādību uz šī puisēna fantāziju.
Izrādē mēs ielūkojamies, iedzīvojamies viņa fantāzijās pasaulē.
Tādēļ arī dots tāds savdabīgs žanra definējums vai apakšvirsraksts – “skābā skudru drāma”?
Jā, tādu žanra definējumu izrādei devām, jo šis puisēns – Bumba – pēc konflikta ar pagalma bērniem viens pats seko skudrām, pēta viņu takas, viņu dzīvi. Tā viņš, pateicoties savai iztēlei, nokļūst skudru pasaulē.
Kādēļ tieši Valmieras festivāls?
Man ļoti patīk festivāla ideja meklēt īpašas vietas, kur iestudēt izrādes, – tas ir gan izaicinājums, gan skaists rīks, ko izmantot stāstīšanai. Manā izrādē vide ir gandrīz vai kā trešais aktieris, tā izrādes stāstā spēlē milzīgu lomu.
Mēs izrādi veidojam pilsētas kvartālā, tādēļ var teikt, ka arī iedzīvotāji, kas dzīvo apkārtējās mājās, tajā piedalās.
Vietu atradām pavisam nejauši – kopā ar izrādes scenogrāfiem Andri Landauu un Gundegu Eveloni devāmies uz Valmieru apskatīt iespējamās vietas, kur tā varētu notikt. Ceļā uz vienu no tām gājām cauri Georga Apiņa dzīvojamajam kvartālam. Tur atmosfēra šķita tik laba, ka sapratām – te arī izrādei būs īstā vieta. Mūsu izrādē skatītājiem nav paredzētas sēdvietas, mēs nespēlēsim uz skatuves, izmantosim visu kvartāla vidi, un skatītāji kopā ar aktieriem dosies cauri kvartālam visi kopā, gluži kā tādā skudrupūznī.
Tad tiem, kas skatīsies izrādi, jānodrošinās ar ērtiem apaviem?
Nu, gājiens nav tik tāls, lai kāds nogurtu, galvenais saglabāt atvērtu prātu.
Man šāda teātra pieredze šķiet ļoti pozitīva tendence, kā solis pretī skatītājiem, jo teātris un arī cita veida māksla iznāk pilsētā, iedzīvotājiem pazīstamā, ierastā vidē, paplašina savu telpu, tādēļ kļūst pieejamāka skatītājiem.
Mūsu izrāde ir brīnišķīgs piemērs tam, kā teātra process var kļūt par dabisku pilsētvides elementu. Kamēr vēl dzīvojāmies Rīgā, mēģinājumi notika Ziedoņdārzā. Es jau smējos, ka daži regulāri Ziedoņdārza apmeklētāji būs redzējuši bezmaz pilnu izrādi. Brīvdaba ir iedvesmojoša, uzreiz var redzēt, kā bērni reaģē, vai seko līdzi aktieriem, atdarina balsis…
Teātris, kas aicina iesaistīties.
Jā. Varbūt gan šoreiz ne tik daudz fiziski iesaistīties izrādes norisēs, bet pieslēgt fantāziju gan. Man pašai viens no galvenajiem izrādes uzdevumiem bija atvērt fantāzijas vārtus gan mazajiem, gan lielajiem skatītājiem.
Jūsu “Facebook” profilā rakstīts kredo “Šaubos, tāpēc esmu”. Vai šaubas tiešām ir galvenais dzinējspēks?
Es ļoti bieži sevi apšaubu, un tas ļauj paskatīties uz savām izvēlēm no malas, ja vien šī tendence neaiziet slimīgā, pārāk saspīlētā formā. Teātra vidē man šaubas noder, lai sev no dažādiem skatpunktiem uzdotu dažādus jautājumus, piemēram, vai sākotnējā iecere ir piemērotākais risinājums konkrētam stāstam, vai var atrast vēl kaut ko precīzāku.
Esat strādājusi “Dirty Deal Teatro”, Radio NABA. Radio balss ir neredzama, tādējādi attālinātāka no klausītāja nekā izrādes režisors no teātra skatītāja.
Kādu brīdi vairs nedarbojos radio, to noteikti vajag pieminēt, tagad ikdienā esmu portāla “LSM” kultūras redaktore. Bet man ir svarīgi runāt par būtiskām tēmām, un medijs, kādā es to daru – teātris, vizuālā māksla, raksts vai “Facebook” posts –, tādā ziņā ir mazāk svarīgs, jo katrā no tiem iespējams atrast kaut ko, kas manai idejai, vēlmei kaut ko pavēstīt, piešķir noteiktu dimensiju, atļauj skatītājam vai klausītājam ideju uztvert tādā vai citā veidā, ļaujot viņam līdzdarboties.
Savā ziņā sarežģītāk ir veidot raidījumu radio, tas ir arī improvizācijas izaicinājums. Bet man patīk meklēt interesanto ļoti dažādās vietās un medijos.
Gan pati esat radošs cilvēks, gan arī rakstāt par citu radošo kolēģu paveikto, tāpat, strādājot sabiedrisko mediju portālā, noteikti sekojat līdzi lēmumiem, kas ietekmē radošo profesiju pārstāvju dzīvi. Kāda ir jūsu sajūta par pašreizējo laiku?
Man šķiet, šis izklausīsies banāli, bet laiks ir tiešām izaicinājumiem pilns. Ikviens noteikti izdarījis kādus secinājumus, salīdzinot nosacīti pirmspandēmijas un pandēmijas laiku.
Patiesībā, salīdzinot ar pagājušo vasaru, kad varējām redzēt ļoti daudz iestudējumu un mākslas darbu, kas bija tapuši, manuprāt, steigā un neizpratnē par situāciju, šovasar, gan skatoties uz Cēsu mākslas festivāla norisēm, gan vērojot Ventspils koncertzāles svinības, gan brīnišķīgos kultūras notikumus “Hanzas peronā”, kur mijiedarbojas gan teātris, gan māksla un mūzika, redzu tādu brīnišķīgu, skaistu tendenci.
Otra tendence, kas mani iepriecina, ir neatkarīgie teātri – kad aktieri, kas strādājuši kāda valsts teātra štatā, saredz, ka var darboties ārpus institūcijas.
Tas, man šķiet, ir ļoti veselīgi, jo ļauj māksliniekam izvēlēties savu ceļu, nesekot teātra repertuāram, radīt vairāk eksperimentālus projektus.
Manuprāt, eksperimentālā daļa ir ļoti būtiska – tā, iespējams, nav komerciāla, varbūt pat ne vienmēr taps līdz galam veiksmīga izrāde vai izstāde, bet tomēr tieši šādi notikumi virza uz priekšu lielo mākslas katlu, pieliek garšvieliņu, kas ietekmē lielos procesus.
Un šovasar izmainītā nodokļu sistēma, vai esat domājusi par to? Kā štata žurnālisti gan jūs pašu tā ietekmēs mazāk, bet tomēr?
Runājot par nodokļu sistēmu, es nereti smejos – bet savā ziņā to domāju ļoti nopietni – ka būtu brīnišķīgi, ja Valsts ieņēmumu dienestā vismaz kāds speciālists strādātu tieši ar radošajām personām, sniegtu konsultācijas.
Jo nav jau tā, ka mākslinieki negrib maksāt nodokļus.
Mēs to gribam darīt, gribam rūpēties par savu sociālo nodrošinājumu, lai saņemtu sociālos pakalpojumus un pensiju, bet šī brīža sistēma ir tik sarežģīta, ka to grūti izprast pat speciālistiem, kas ikdienā strādā ar nodokļiem, grāmatvedību.
Tad kā lai viens pašnodarbināts mākslinieks tiek ar to visu galā, turklāt vēl lielā steigā? Mani reizēm mulsina komunikācijas, sapratnes trūkums starp radošo un finanšu sektoru.
Kas pēdējā laikā iedvesmojis no kolēģu radītā, un kas dod idejas pašai?
Apmeklēju Cēsu Mākslas festivāla koncertiestudējumu “Nāves deja”, un tas man šķita ļoti rosinošs tieši mākslu mijiedarbības dēļ. Arī manas idejas vienmēr ierosina šādas mazliet eksperimentālas, negaidītas parādības mūsu kultūrtelpā. Bet tikpat ļoti mani iedvesmo arī daba, būšana kopā ar maniem foršajiem draugiem, prieka meklēšana kopā, tāpat arī svešinieku vērošana pilsētvidē, tas, kā ļaudis dodas savos ikdienas ceļos. Tur es arī rodu brīdi atelpai – vienkārši vērojot, kas notiek apkārt.
Māras Uzuliņas radošā vizītkarte
* Studējusi aktiermākslu Latvijas Kultūras akadēmijā.
* Studējusi leļļu teātra mākslu Francijas Nacionālajā leļļu teātra augstskolā.
* Līdz šim sadarbojusies ar režisoriem Viesturu Kairišu (leļļu režija un pedagoģija izrādēm “Mumu” Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī un “Baltiešu gredzens” Latvijas Nacionālajā teātrī), Ģirtu Šoli (LNSO izrādē “Loranga jeb stāsts par vienu gluži traku māju”) un Justīni Vaivodi vairākos neatkarīgos projektos.
