“Piekto kolonnu nevaram atļauties!” Saruna ar rakstnieku Māri Bērziņu 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sarunā ar “Latvijas Avīzi” rakstnieks atklāja, ka šodienas aktualitātes viņu satrauc vairāk, nekā literatūra un jauna romāna rakstīšana. Pirms dažiem gadiem Māris Bērziņš kādā sarunā teicis, ka pasaulē viss attīstās un notiek likumsakarīgi, nejaušību neesot. Tāpēc likās būtiski pavaicāt, kādas notikumu attīstības likumsakarības rakstnieks saskata šodienas notikumos.
Kā rit jūsu dienas?
M. Bērziņš: Šobrīd, tāpat kā daudzi citi, sekoju līdzi karam un visam, kas ap to. Arī tam, kas notiek Latvijā, jo sevišķi pēc 9. maija. Pārējais šķiet diezgan mazsvarīgs.
Cik bieži jūs lasāt ziņas?
No rīta, pa dienu un vakarā. Protams, karš Ukrainā neatceļ dzīvi, pa vidu šis tas jāpadara, arī sadzīve prasa savu, gadās pa kādam kultūras pasākumam, tikšanās ar lasītājiem, bet kara esamība šo agrāk mierīgo ritējumu tomēr sarausta, rada emocionālu spriedzi un nogurumu. Mēģinu ienirt arī literārajā pasaulē, cilāju prātā dažādas idejas, bet tad pēkšņi atkal iedomājos par Ukrainu, Krieviju, mums pašiem un atkal eju pārskatīt ziņas.
Nesen runāju ar ukrainieti, kura teica, ka pašreizējo dzīvi spējot pieņemt, tikai iztēlojoties, ka atrodas kādā cietsirdīgā realitātes šovā vai eksperimentā…
Man tādas šova sajūtas, kura laikā skatītāji atrodas drošībā, nav. Drīzāk ir sajūta, ka karš notiek tepat aiz stūra un notiek līdz nelabumam reāli. Fašistiskā Krievija plosās agonijā un izraisa lielas tektoniskas svārstības teju visā pasaulē. Mēs uzņemam ukraiņu bēgļus, palīdzam Ukrainai, kā spējam un vienlaikus sastopamies ar piektās kolonnas aktivitātēm Rīgā. Šķiet, gluži vai metafizisks ļaunums ir iemājojis ne tikai Kremlī, bet arī lielā daļā krievu tautas. Pielipis pamazām, līdz ar impērijas izveidošanos, bet kopš 1917. gada šis ļaunums un zemiskums jau ticis kultivēts apzināti, sistēmiski iznīcinot un pazemojot demokrātiskākos, talantīgākos, labsirdīgākos prātus. Putina krimināli fašistiskais režīms ir Krievijas imperiālisma galējais posms.
Tas ir asiņains, bet savā ziņā arī izskatās kariķēts, jo ar katru savas nežēlības izpausmi nevis sasniedz savus mērķus, bet šauj pats sev kājās. Cerams, drīz tiks arī līdz sirdij. Diemžēl arī starp Latvijas krieviem ir Putina režīma un kara atbalstītāji, un ar tiem mums vajadzētu tikt galā pēc iespējas ātrāk. Šajos apstākļos mēs vairs nevaram atļauties tādu greznību kā piektā kolonna. Valsts drošības dēļ nedrīkstam auklēties ar nelojāliem pilsoņiem, jo sevišķi tiem, kuri atklāti izrāda savu nicinājumu un naidu pret Latvijas valsti un latviešu tautu.
Pēdējās dienās brīžiem liekas, ka latviešu starpā valda gluži kā garīgs pacēlums.
Kaut kādas atmodas laikam līdzīgas noskaņas izjūtu arī es, bet tad biju mazliet jaunāks, visu uztvēru ar vieglāku prātu. Uz reāla kara šausmu fona sajūtas ir skaudrākas. Ļoti ceru, ka Latvijas krievu sabiedrība pa šiem gadiem tomēr ir mainījusies un mazāk ir kļuvis to, kuri cer sagaidīt Krievijas tankus Rīgas ielās. Tomēr esmu aizdomīgs, domāju, ka daudzi piesardzīgi noklusē savus īstos uzskatus. To laiks rādīs.
Ja cilvēks var uz ielas vicināt Krievijas karogu un psihozes stāvoklī bļaut “Rossija, Rossija”, tad tas liecina tikai par to, ka viņš grib Krieviju šeit. Katrā ziņā nav normāli, ka cilvēki atrodas šeit, izmanto visas demokrātiskās valsts pilsoņu tiesības un iespējas, bet mentāli dzīvo Putina Krievijā, ilgojas, lai Krievija atkal iekarotu un izvarotu Latviju. Tad viņiem Krievijā jānokļūst arī fiziski.
Aktīvus un atklātus pretiniekus vajadzētu vienkārši izraidīt, bet klusējošajiem jāpalīdz atgriezties etniskajā dzimtenē varbūt ar kādu finansiālu pārcelšanās pabalstu. Latvija starp Baltijas valstīm ir sliktākā stāvoklī, jo migrantu, okupantu pie mums palika visvairāk, un viņi šeit arī jūtas vislabāk, jo īpaši Rīgā, kur ir liels to īpatsvars, vesela pašpietiekama kopiena. Kamēr ir miers, var bez liela uztraukuma slīdēt viens otram garām, bet, kāda būs krievu izturēšanās kara gadījumā, man nav skaidrs.
Gadās, ka kāds saka – bet mēs visus šos gadus ar viņiem neesam runājuši. Te nu gribas iebilst – esam gan runājuši un daudz, bet vai kāds ir gribējis sadzirdēt? Vai daudzi ir bijuši gatavi mūsos klausīties, vismaz uz brīdi atrāvušies no Krievijas televīzijas un pārslēgušies uz Latvijas sabiedriskās televīzijas kanālu? Gājuši uz Dziesmu svētkiem? Latviešu sabiedrība vienmēr ir bijusi atvērta un priecājas par ikkatru citas tautības pārstāvi, kurš, nezaudējot savu etnisko pašapziņu, ar cieņu izturas pret latviešiem un Latvijas valsti.
Tāpēc es negribu visus krievus likt vienā maisā, bet runāju tieši par impēriski noskaņotajiem krieviem, “krimnašistiem”, kas tagad pārvēršas par īsteniem krievu fašistiem. Šo Krievijas televīzijas apmuļķoto cilvēku šovinistiskā augstprātība un agresija nav ne izturama, ne pieļaujama Latvijā.
Vienlaikus drusku optimistiskāks skatījums ir, ka pie Pārdaugavas pieminekļa cilvēku bija daudz mazāk nekā citos gados.
Gribu ticēt, ka tie, kuri neatnāca, patiešām ir pret karu! Lielākoties viss notiek emociju iespaidā. Viņi nāca likt ziedus par spīti lūgumam to nedarīt, mēs tos novācām jau nākamajā dienā. Labi, mēs parādījām savu attieksmi. Varbūt labāk būtu bijis visas šīs puķes atstāt tur pūstam līdz pat pieminekļa nojaukšanai. Vai viņi paši nāktu kopt savu pieminekli? Būtu interesanti paskatīties, jo apkārtni ap pieminekli viņi piegružo vienmēr. Ir grūti sadzīvot ar izpausmēm, kas ir stipri atšķirīgas no latviešu sadzīves kultūras. Lai piedod man krievi, kuri ir Latvijas patrioti un nepiedalās šajā “pobedobesijā”, taču tagad arī mana dusmu muca plūst pāri malām.
Romānā “Svina garša” jūs pētījāt pirmskara Latviju, vai velkat kādas paralēles ar to laiku?
Faktiskas paralēles laikam jau ne, te vairāk varētu būt kādas emocionālas līdzības. Nevienam negribas nest upurus, un arī Ulmanim 1940. gadā negribējās atklātu militāru konfliktu. Es cenšos atrast pozitīvo viņa vēsturiskajā lēmumā “palikt savās vietās”, bet domāju, ka, ja būtu notikusi kaut jelkāda pretošanās krievu ienākšanai Latvijā, tad pēc tam būtu bijusi pavisam cita saruna, būtu vēsturisks fakts par pretošanos, un citu valstu attieksme, iespējams, būtu citāda. Stingras nostājas izrādīšanai ir liela nozīme, taču tā prasītu reālas latviešu dzīvības. Tagad esam NATO, pavisam cita situācija, tāpēc galvenais, lai mums pietiktu drosmes un gudrības tikt galā ar šībrīža iekšējām problēmām.
Vai uztraucaties par latviešu valodu – pašlaik pie mums ierodas daudzi, kuru ģimenes valoda ir krievu valoda gan no Ukrainas, gan Krievijas?
Tie, kas ierodas no Ukrainas, domāju, viņi atgriezīsies Ukrainā, viņu mērķis nav bijis atbraukt uz šejieni labākas dzīves meklējumos. Ar tiem, kas no Krievijas, ir citādi, bet jebkurā gadījumā uzturēšanās atļaujas vajadzētu dot piesardzīgi un ne uz pārāk ilgu laiku. Ja esi iemācījies runāt latviski, arī citā veidā apliecini lojalitāti Latvijai, tad uzturēšanās laiku var pagarināt. Jāatzīst, es nesekoju Latvijas krievu medijiem un notiekošajam krievvalodīgo vidē, tāpēc nezinu, vai šie Putina režīma opozicionāri kaut cik pozitīvi iedarbojas uz informatīvo lauku Latvijas krievu sabiedrībā.
Vai viņi mēģina izstāstīt patiesību Krievijas televīzijas nozombētajiem? Var jau gadīties, ka viņi ir pret Putinu, taču tas uzreiz nenozīmē, ka viņi nav ar impēriskām nosliecēm. Pagaidām izskatās, ka viņi vienkārši dara savas darīšanas un noskatās, kā latvieši ar to tiks galā. Diezgan mazs pulciņš krievu bija sapulcējies uz 23. aprīļa mītiņu “Krievu balss pret karu”. Tas neko labu neliecina.
Saprotams, ka par latviešu valodu ir nopietni jācīnās. Man ir prieks dzirdēt, ka daudzi ukraiņu bēgļi savus bērnus laiž latviešu skolās. Viņi nav impēriski noskaņoti, jo paši no impērijas cieš. Protams, mums vienmēr jāseko nacionālā sastāva īpatsvaram. Pat ja izveidotos situācija, ka Latvijā visi krievvalodīgie ir ļoti demokrātiski, Latvijai lojāli cilvēki, bet viņu fiziskā masa pietuvosies latviešu skaitam, tad gribot negribot radīsies jautājums par krievu valodu kā otru valsts valodu. Un tas būs latviešu valodas beigu sākums. Zilonis var būt pat ļoti labsirdīgs, bet viņš nekad neievēros skudru un tās intereses. Viņš tai vienkārši uzkāps, nospiedīs un pat nepamanīs. Tāpēc, ja gribam saglabāt nacionālu valsti, mums ir ļoti jāseko, lai latviešu īpatsvars nemazinātos. Par to ir jādomā gan politiķiem, gan tautai.
Daudzi pieminekļa nojaukšanā saskata teju panaceju, vai pēc tam jutīsimies laimīgāki, brīvāki?
Mums nav tāpēc jājūtas laimīgākiem vai brīvākiem, jo piemineklis ir nezāle, kas jāizravē. Daļai krievu piemineklis izliekas kā skaista puķe, tāpēc pretreakcija noteikti būs. Latviešiem nepatīk konflikti, bet savā dzīvē esmu pieredzējis, ka dažbrīd labāk ir izkauties, nekā nēsāt sevī bumbu ar laika degli. Nevajag baidīties, jo mēs esam savā zemē, bet pieminekļa aizstāvji nāk no svešas zemes, dzīvo svešā pasaulē, pat ja viņi Latvijā ir piedzimuši un skaitās pilsoņi.
Šobrīd vairāk nosaka informatīvā, nevis fiziskā telpa, kurā atrodies. Lēmums nojaukt pieminekli ir pieņemts, tas labi, bet tā nojaukšanai vajadzētu sagaidīt labvēlīgu zvaigžņu stāvokli, jāraugās, lai nojaukšanas brīdī Krievijas pretdarbība būtu vismazāk iespējama. Par laimi mums un pārējai pasaulei, nu jau atkal, ar trešo paņēmienu, grūst Krievijas impērija. Pirmais satricinājums bija 1917. gadā, otrs 1991., trešais sācies tagad. Neviena impērija nav mūžīga, gan sagrūs arī šī.
