Piekļūt tuvāk serverim 0
27. jūlijā Viļķenes Ungurkalnā un 3. augustā Ogres Augstajos kalnos jau septīto reizi notiks mūzikas un zinātnes pasākums “Dabas koncertzāle”. Kopš projekta pirmsākumiem tā muzikālajā kodolā darbojas Siguldas mūziķis Kaspars Tobis (attēlā), citkārt pazīstams kā grupas “Dzelzs vilks” taustiņu pavēlnieks un vienīgais latviešu mūziķis, kurš radījis jau divus “Koncertus septiņiem sintezatoriem”.
Pianists nebūšot, plauksta pārāk šaura – tā kādreiz nākamo taustiņinstrumentu meistaru jauno mūzikas skolas audzēkņu uzņemšanā izbrāķējusi klavieru skolotāja. Dzimtās Siguldas mūzikas skolu Kaspars beidzis kā klarnetists. Gan skolojoties, gan pēcāk pat muzicēts pūtēju orķestros, tomēr mūziķis atzīst – interese par melnbaltajiem taustiņiem ņēmusi virsroku, un Jāņa Raslava bigbendā Kaspars jau atradies pie klavierēm. Deviņdesmitajos muzicēts dažādos sastāvos un vietās – ballītēs un restorānos, līdz iegūts pirmais profesionālais sintezators “Ensoniq”, kas kļuvis par aizsākumu muzikāliem eksperimentiem jeb “izbraukuma laboratorijām”. Savu bija paveikusi vecākā brāļa (svētnieks Gvido Tobis) muzikālā ietekme – viņš savulaik divistabu dzīvoklītī rīkojis improvizētus paša grupas mēģinājumus, pēcāk, kad kļuva pieejami dažādi ieraksti, Kaspara uzmanību piesaistīja gan Lorija Andersone, gan elektronikas celmlauži “Kraftwerk” vai “Depeche Mode” un Žans Mišels Žārs populārās mūzikas lauciņā.
“Melodisku mūziku var atrast arī smagajā rokā – tai slāņu ir daudz. Tevi var ietekmēt jebkas, ja vien ir pareizā skaņu attiecība, noslēpums tajā,” pārliecināti nosaka Kaspars.
Studijas Politehniskajā institūtā, kur kādu laiku apgūti daudzkanālu elektrosakari, drīzāk padziļināja tehniskās zināšanas, taču reizē pārliecināja, ka elektronika bez mūzikas nav viņa aicinājums, un turpmāk Kaspara sabiedrotās bijušas abas – tehnoloģijas un mūzika “vienā”. Tapa dažādas idejas, tostarp 40 minūšu skaņu celiņš Turaidas muzejrezervāta līvu ekspozīcijai, kurā Kaspars izmantoja gan efektu procesorus, gan sintezatorus – ieraksts, kuru padzirdējis grupas “Jauns Mēness” ģitārists Gints Sola pieaicināja Kasparu darboties Siguldas skaņu ierakstu studijā, gan iespēlēt akordeonu Ainara Mielava pirmajā albumā, galu galā – arī doties koncerttūrē. Kaspars nenoliedz, ka akordeona spēles prasme labu brīdi rūdīta arī ielu muzikanta gaitās Vācijā – tieši tur nejaušība savedusi kopā ar “Dzelzs vilka” līderi Juri Kaukuli. “Juris tolaik bija pārsteigts, kā var viens cilvēks paralēli klausīties tik atšķirīgus māksliniekus kā Džūlija Krūza, Bilijs Aidols un “Kraftwerk”. Varbūt tas nostrādāja, un Kaspars kļuva par “vilku” kodola daļu. Tolaik, tūkstošgades sākumā, Kaspara muzikālie eksperimenti beidzot materializējās arī paša solo projektā “Zenithsign”, kurā nelielā metienā iemūžināti leģendārā “Roland” XP80 tembri, kā arī Ginta Solas ģitāras. Paralēli tapa arī “Dzelzs Vilka” albumi, kuru neatņemama sastāvdaļa ir Kaspara radītās melodijas un tembri. “Es un Juris, esam ārkārtīgi atšķirīgi, es nešķiežos ar enerģiju, tomēr viņam laikam izdodas to atmodināt pareizajā brīdī, un man ļoti ātri ir skaidrs, kādā virzienā ejam,” prāto Kaspars.
Paralēli nerimst arī paša Kaspara meklējumi – jau septīto gadu viņš iesaistījies projekta “Dabas koncertzāle” radošajās laboratorijās, kuras apvieno zinātni un mūziku, mēģinot ieinteresēt cilvēkus dabas aizsardzībā, runājot ar viņiem ne tikai zinātnes, bet arī mākslas un mūzikas multimediālā valodā. “Pirmsākumos neviens nezināja, kā šīs idejas izvērtīsies, bija ideja par ambientas mūzikas projektu,” atceras Kaspars. Pirmā reize Mazsalacā bija veltīta praulgrauzim, skanēja Kaspara sacerējumu izlase, arī “Lādezera” mūzika. Vēlākajos projektos mūzika tapa sadarbībā ar Ingu Ulmani, Aigaru Voitišķi un citiem mūziķiem. “Šobrīd dabas koncertzāle nav tikai zinātnes un mākslas projekts, bet kaut kas līdzīgs veselai kustībai. Zinātnieki, kas iesaistās šajā projektā, ir ārkārtīgi vispusīgi, ļoti interesantas personas un, jāatzīst, arī ārkārtīgi muzikāli. Savukārt cilvēkiem ir brīnišķīga iespēja uzzināt bieži vien tepat līdzās, dabā esošas parādības, par kurām citkārt pat neiedomātos. Paskatīties dziļāk, ciešāk. Arī mani pašu vienmēr interesējis paskatīties, kas ir “aiz”, piekļūt tuvāk serverim. Galvenais ir atrast leņķi, rakursu, kādā paskatīties uz lietām,” saka Kaspars. “Man vienmēr gribējies atrast līdzsvaru starp dabu un tehniskām lietām. Varbūt pienāks brīdis, kad spēlēšu, nepieslēdzot nevienu vadu…”
Šogad dabas koncertzāles galvenais varonis ir oss – 120 līdz 140 gadu tūkstošus vecs ledāju ūdeņu radīts ģeoloģisks veidojums, kas pie mums palicis, piemēram, Kangaru kalnu veidā. “Tā rašanās ir sarežģīts process. Uz milimetru bieza ūdens slāņa pārvietojušies gigantiski kluči. Arī mēs atgriezīsimies ledus laikmetā – gan mūzikā, gan Roberta Rubīna video projekcijās jāapspēlē aptuveni desmit tūkstošus gadu ilgs posms. Jau otro gadu projektā iesaistījies Andris Sējāns, iespējams, tas muzikālo pusi dara mazliet akadēmiskāku, vokālu. Sagatavošanās, kā parasti, ilgst vismaz pusgadu, beigās sakoncentrējoties divās koncertzāles dienās.”
Bet ar to jau nekas nebeidzas, pasmaida mūziķis. Jau pavisam drīz Kasparu gaida pamatīgs darbiņš – top gan “Dzelzs vilka” jaunais albums ar tautas mūzikas elementiem, kurā Kaspars pirmoreiz eksperimentēs ar celma bungām, bet ziemā pirmo ierakstu piedzīvos Kaspara sacerējums “Koncerts septiņiem sintezatoriem”, kam jau pieredzējis divas “dzīvā” koncerta versijas Siguldā, projekta “Alternatīvais flīģelis” ietvaros. “Ar katru projektu eju jaunu ceļu, cenšos neatkārtoties, arī tehniskais arsenāls ir tik plašs, ka jauni meklējumi var būt bezgalīgi.”
