Pieklājības pēc turpināsim smaidīt – komentārs par Dailes teātra izrādi “Pīters Pens saiet sviestā” 13
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Neiekļaujot šovbiznesa jomu repertuāra politikā, Dailes teātra jaunās vadības izvēlētais teātra modelis pat ar visām ievērojamām dotācijām un sponsoru ieguldījumiem mūsu sabiedrības ekonomiskajā situācijā izdzīvot nevar. Tā ir šodienas realitāte, ar kuru nākas rēķināties. Lai izdzīvotu un nezaudētu nopietnas mākslas iestādes statusu, balanss starp mākslu un izklaidi repertuārā ir jāizlīdzsvaro atbilstoši stipri raibajām teātra cienītāju prasībām, vajadzībām un stereotipiskajiem ieskatiem par teātra lomu sabiedrībā. Neteikšu, ka mūsu diferencētās labklājības zemē tas būtu viegli, bet, savienojot Jura Žagara anglofiliskās simpātijas ar labi izkalkulētu menedžmentu, Dailes teātra komanda pagaidām ar to tiek galā tīri veiksmīgi.
“Mischief Worldwide” radītie produkti ir ne vien iecienīti britu humora reprezentanti angliski runājošajā pasaules publikas daļā, bet arī profesionāli nevainojami nostrādāti priekšnesumi, kas garantē kvalitatīvu estētisko baudījumu arī tad, ja izpildītāju joki reizēm neliekas smieklīgi. Izvēloties otrajam Kornlijas drāmas pulciņa iznācienam uz mūsu teātra skatuves pirms vairākiem gadiem veidoto izrādi “Pīters Pens saiet sviestā”, Dailes vadība pamatoti cer paplašināt savu auditoriju, jo kurā gan ģimenē vecākiem negribēsies iepriecināt savas atvases ar Dž. M. Berija nebēdnīgo stāstu par zēnu, kurš negribēja pieaugt. Spriežot pēc pirmo izrāžu auditorijas sastāva, teātra cerības jau sāk piepildīties, jo aktieru atraktīvā spēle nekļūdīgi piesaista bērnu uzmanību, tomēr vienu lietu būtu vēlams atcerēties: šai ģimenes izrādei ir sava specifika un pavisam mazus bērnus (līdz četriem pieciem gadiem) uz to labāk nevest. Viens otrs jociņš uz skatuves izskatās tīri nežēlīgs un bērna tiešā un empātiskā reakcija aizies ne tajā virzienā, ko iecerējuši iestudējuma veidotāji.
Ienākot zālē un redzot rosību uz skatuves, jau var sajust, ka Kornlijas teātra trupas entuziasms joprojām ir neizsmeļams un pārliecība par savām spējām tikt galā ar jebkuriem scēniskajiem izaicinājumiem nav satricināma. Lai noskaidrotu, kur īsti atrodas slavenā Nekurnekadzeme, drāmas pulciņa režisors Kriss Bīns pat iepriekš tika veicis sarežģītus astronomiskos aprēķinus, taču arī tie nav spējuši sabojāt ar milzu pūlēm sameistaroto tropisko scenogrāfiju un ietekmēt gaidāmo estētisko galarezultātu. Kamēr skatītāji ieņem savas vietas, Kornlijas teātra tehniskais personāls pēdējo reizi pārbauda rekvizītus, pakacina publiku un it kā novērš pa kādai nepilnībai. Tad dziest gaisma un izrāde var sākties.
Kas tajā vakarā īsti notika Dārlingu ģimenes bērnu guļamistabā saskaņā ar trīs autoru – Henrija Luisa, Džonatana Seiera un Henrija Šīlda – adaptēto Dž. M. Berija lugas scenāriju, uz skatuves tiek attēlots no iepriekšējā “sviesta” pazīstamajā Kornlijas teātra spēles manierē: uzskatāmi izkāpināti žesti un pozas, izteiksmīgi ieskicētas varoņu rakstura īpatnības, un “nevainīgi” aktieru centieni izcelt savu ieguldījumu tēla veidošanā, lai gūtu lielāku ievērību publikas acīs. Būtībā tas arī ir visa šī uzveduma humoristiskais krējums, kuru aktieriem izrādes laikā pēc iespējas asprātīgāk ir jāsakuļ sviestā. Aktiereksistence jau no sākta gala ir pārklāta ar caurspīdīgu ironijas plēvīti, liekot viegla smaida rieviņām ievilkties skatītāju ikdienas pelēcības ietonētajās sejās, atmest liekulīgi morālus pārspriedumus par sižetisko notikumu ētiskumu un akceptēt priekšā stāvošās spēles noteikumus – smieties par visu, kas ir smieklīgs. Mizanscēnu veidošanas pamatprincips ir vienkārši dot vaļu fantāzijai un atjautībai un katrā lugas epizodē ieraudzīt, kas un kā te varētu saiet grīstē no tehniskā nodrošinājuma skatpunkta vai arī aktieru pieļauto neveiklību dēļ. Vienu iestudējuma sižetisko līniju veido pasaka par Pīteru Penu, otru Kornlijas aktieru darbošanās uz skatuves, un, tās abas savijot vienā pavedienā ar komiska farsa elementiem piesātinātas spēles palīdzību, “Mischief” radošā komanda tiek pie savu mērķu piepildījuma – dot publikai iespēju ielūkoties pašironijas pilnajās britu humora izpausmēs. Cik tās mums liekas smieklīgas, mūsu mentalitātei pieņemamas vai nepieņemamas, tas, protams, paliek katra paša ziņā.
Viens no šādas izrādes striktākajiem kvalitātes rādītājiem ir aktieru spēle, kuru vērojot mūsu uztvere iesaistās spēles norisēs un gūst no tām estētisku baudījumu. Uzturēt darbības dinamiku un spriegumu izrādē palīdz abu savīto sižeta epizožu blīvums un sadursmes, kurās uzdzirkstī komika un aiz tās paslēptais humora jēgas slānis. Ja neskaita dažus noslīdējumus, Dailes aktieri ar šo uzdevumu tiek galā tīri labi un par komikas trūkumu izpildīto lomu zīmējumos grēks būtu sūdzēties. Gaisotnē valdošo sasprindzinājumu izrādē ieskicē Pītera Pena parādīšanās no skatuves griestiem, kas ar nemākulīgā trosu sistēmas operatora darbošanos izvēršas nepārtrauktās ķibelēs, reizēm pat ar visai traumatiskām sekām, un sagādā aktieriem nebeidzamas problēmas iecerētās lugas ainiņu izspēlēšanā. Pītera Pena saķeršanās ar Kapteini Āķi Nekurnekadzemē un trīs Dārlingu bērnu iesaistīšanās šajā cīņā ir bagātīgs avots šādu epizožu vizuālam izvērsumam un vienlaikus labs iemesls ar ironisku pieskārienu palūkoties uz pašu teātra spēlētāju patieso attieksmi pret to, ko viņi ikdienā dara teātrī.
Tā kā pirmo “sviesta izrādi” šobrīd jau ir redzējusi liela publikas daļa, salīdzinājums būs neizbēgams. Humora jomā atkārtošana nav zināšanu māte, bet paņēmienu kopums, un tas, kas atkārtojas abos iestudējumos, ir diezgan nomācošs. Aktieri “copy-paste” spēles ietvaros visu izdara profesionāli pārliecinoši, bet izrādei pietrūkst tā pārsteiguma efekta, kuru teātra skatītājs gaida no laba komiskā priekšnesuma. Ņemot piemēru no angļiem, pieklājības pēc labprāt pasmaidīsim, bet piebildīsim, ka viņu sviesta nupat mums ir gana.
VĀRDS SKATĪTĀJAM
Ruta Vēvere: “Tehniski sarežģīta izrāde – tehniskajai komandai paldies! Visā visumā laba izrāde, bet pietrūka vienas detaļas – informācijas, ka šī ir bērnu izrāde. Ja es to apmeklētu ar mazbērniem, tad viss būtu kārtībā. Šoreiz, piedodiet, vīlos! Paldies visai lielajai radošajai komandai par lielo darba ieguldījumu.”
Dailesteatris.lv
Uzziņa
Henrijs Luiss, Džonatans Seiers, Henrijs Šīlds, “Pīters Pens saiet sviestā”, iestudējums Dailes teātrī
Autori: Henrijs Luiss, Džonatans Seiers, Henrijs Šīlds, tulkojuma autore Kintija Rodžersa, režisors Ādams Megido, scenogrāfs Saimons Skalions, kostīmu mākslinieks Roberto Surače, gaismu mākslinieks Mets Haskinss, skaņu dizainere Ella Vālstrema, komponisti Robs Falkoners, Ričards Beikers, horeogrāfi Nensija Zamita, Deivs Hērns, deleģētais režisors Freds Grejs.
Lomās: Gints Andžāns, Andris Bulis, Dainis Gaidelis, Gints Grāvelis, Marta Lovisa Jančevska, Anete Krasovska, Klāvs Kristaps Košins, Niklāvs Kurpnieks, Kristīne Nevarauska, Artis Robežnieks, Lauris Subatnieks, Madara Viļčuka.
Nākamās izrādes: 31. janvārī, 1., 2., 3. februārī.
