Bērni nemāk uzvesties pie galda. Alīna Šmite atrod biznesa nišu 7
“Cilvēks orķestris” jeb Alīna Šmite ir uzņēmēja, kurai rūp mūsu bērnu nākotne. Alīna desmit gadus darbojusies kā televīzijas producente, šobrīd aizraujas ar koučingu, audzina trīs bērniņus un ikdienas skrējienam pa vidu vada “Mazo princešu un džentlmeņu akadēmiju”, kurā kopā ar citiem pieredzējušiem pasniedzējiem māca bērniem etiķeti jau no mazotnes.
Etiķetes akadēmijas izveide bija Alīnas bērnības sapnis: “Kopš sevi atceros, man vienmēr paticis uzklāt galdu, skaisti sagaidīt viesus. Esmu novērojusi, ka ne tikai jauni cilvēki, bet arī gados vecākie nezina, kā uzvesties pie galda, kā pareizi ēst. Izdomāju noorganizēt vienu meistarklasi – ja neviens neatnāks, metīšu mieru, taču atsaucība bija liela. Manī radās vēlme palīdzēt sabiedrībai.”
Prakse, nevis teorija
Alīna pamanīja, ka tā ir jauna, brīva niša. “Esmu izgājusi privāto etiķetes kursu pie Aijas Strautmanes. Latvijā patiesībā nav daudz iespēju apgūt etiķeti. Par manu akadēmiju – visu realizējam reālajā dzīvē, telpā. Tas nav mazs kabinets ar vienu galdiņu, uz kura uzlikti plastmasas šķīvīši. Bērni mācās reālā restorānā, kurā tajā pašā laikā atrodas citi cilvēki, kas nozīmē, ka jāpiedomā pie tā, kā uzvedamies. Reālā vidē bērns visu apgūst daudz saprotamākā un vienkāršākā veidā, jo realitāte vienmēr atšķiras no teorijas. Daudzi bērniņi, kas nāk pie mums, uz restorānu dodas pirmo reizi, un es jūtos ļoti lepna, ka tieši mēs viņus ievedam šajā pasaulē.” Alīna stāsta, ka bērni uz nodarbībām nākot labprātīgi, jo viss notiekot nepiespiestā vidē, caur spēlēm, smiekliem un ar prieku: “Bērni gūst tikai pozitīvas emocijas. Nodarbības veidojam divās daļās – pirmā daļa ir nopietnā – galda kultūra. Sadarbojamies ar Aiju Strautmani, kura māca ļoti feinā, bērniem viegli uztveramā veidā. Otrā ir radošā daļa – reiz bērni gatavoja kopā ar restorāna “Vincents” šefpavāru, un tad paši varēja pagatavoto nobaudīt. Meistarklases tiek veidotas tā, lai bērns iegūtu ne tikai zināšanas, bet arī prieku. Reizēm bērni pēc nodarbībām negrib doties prom. Nav arī bijuši tādi gadījumi, kad bērns ir aizgājis prom raudādams, jo nav varējis iejusties.”
Pasniedzējā ieklausās
Pieprasījums ir liels – sākumā akadēmija darbojās testa režīmā, bet tagad jau divus gadus viss motiek ar pilnu jaudu. Lai gan Alīna skaidro, ka ideālajā gadījumā bērnam būtu jāapmeklē vien divas trīs nodarbības, ir bērni, kas ierodas uz katru nodarbību. Lai gan Alīna nodrošina dažādas etiķetes nodarbības, lielākais pieprasījums esot tieši pēc galda kultūras nodarbībām: “Vecāki ļoti domā par saviem bērniem, lai viņiem nebūtu japiedzīvo neērtas situācijas restorānā vai citā sabiedriskā vietā. Tas nav tādēļ, ka vecāki netiktu galā – drīzāk uz šīm nodarbībām bērniņus ved tādēļ, ka viņi šādos jautājumos mēdz vecākus neuzklausīt. Man pašai ir trīs bērni; zinu, kā ir tad, kad kaut ko viņiem stāstu es, un cik atšķirīgi ir tad, kad māca pasniedzējs. Mans dēls pēc nodarbībām bieži sak: “Mammu, tev tiešām bija taisnība!” Mani neklausa, bet pasniedzējā ieklausās vienmēr. Protams, tikai no nodarbībām vien nevaram gaidīt ideālu rezultātu – arī vecākiem mājās ir jārāda piemērs, un tad gan tā būs izcila kombinācija.” Alīna piedāvā arī citas nodarbības, piemēram, kopējā tēla etiķete – bērni iemācās, kā ģērbties, apmeklējot skolu, teātri, tāpat tiek mācīts arī tas, kā uzvesties sabiedriskā vietā – ja sēžam operā, vai varam iziet no izrādes un aiziet uz tualeti? Arī šīs mācības notiek interesantā veidā, cenšoties izspēlēt dažādas situācijas. Piemēram, ko darīt, ja esi nokavējis mācību stundas sākumu? Bērns iziet aiz durvīm, nāk iekšā, pārējie sēž “klasē”. Aija Strautmane izdomāja, ka bērnus nepieciešams apmācīt arī telefona lietošanā. Piemēram, ko darīt, ja zvana svešinieks: “Sveiks, Jāni, vai tu esi mājās? Vai esi viens?” Un diemžēl visi bērni svešam cilvēkam nedomājot atklāj, kur dzīvo un ka viņi mājās ir vieni. Tā ir liela problēma. Acīmredzot vecāki nepievērš tam pārāk lielu uzmanību. Es nedomāju, ka sešgadīgam bērnam vajadzīgs savs telefons, bet citi vecāki tā uzskata, taču diemžēl aizmirst bērnus apmācīt. Vēl viena liela problēma – daudzi vecāki bērnus biedē ar policiju. Tas ir pilnīgi nepareizi, tāpēc programmā iekļausim tikšanos ar policistiem un ugunsdzēsējiem, lai bērni šos procesus izprastu labāk.”
Cenšas arī vismazākie
Uz etiķetes nodarbībām vecāki ved pat savus trīsgadīgos ķiparus. Vai ir iespējams noturēt tik maza un kustīga bērniņa uzmanību? “Mēs ļoti gaidām trīsgadniekus – viņi ir tik mīļi un jauki. Bērniņi tik ļoti cenšas, un viņiem tiešām izdodas. Pēc tam jau mazie mājās sāk apmācīt pieaugušos.” Šīs nodarības netiek veidotas ar mērķi bērnus ierobežot, ielikt grožos, lai uztaisītu par maziem robotiņiem. Tiek mācītas ikdienišķas pieklājības normas, piemēram, kā atklāj Alīna, viņas ģimenē pirmais noteikums ir nelikt elkoņus uz galda: “Saprotams, ka mājas nav restorāns, netaisam tādus ēdienus un galdus neklājam tik smalki, reizēm kotletīti sakniebjam ar dakšiņu, nevis ar dakšiņu un nazi. Bet svarīgāko noteikumu ievērojam – ēšanas laikā neviens neliek elkoņus uz galda. Un bērni tiešām atceras to, ko viņiem māca. To pierāda vecāku zvani pēc nodarbībām – viņi saka: “Tagad mājās visi tiekam apmācīti, paldies jums!”
Viena etiķetes nodarbība maksā 50 eiro. “Cena var likties augsta, bet, ja vecāki parēķinātu, cik izmaksātu pašiem aizvest bērnus uz restorānu, pasūtīt trīs ēdienus, sanāktu vēl dārgāk. Mēs nodrošinām trīs kārtu ēdienus – zupa, otrais ēdiens un deserts, kā arī otrajā daļā ir šokolādes apgleznošana, kas bērniem ļoti patīk. Un kas tad tur beigās no tiem 50 eiro paliek pāri? Šis ir mans hobijs, sirdslieta, jo man ir sajūta, ka ar šo akadēmiju es padaru pasauli kaut mazlietiņ labāku. Bērni ir mūsu nākotne.”
Izaudzināt džentlmeni
Alīna uzskata, ka uzvedības kultūra Latvijā nav īpaši augstā līmenī. “Man ir skumji, ka reizēm aizeju uz restorānu ar kolēģiem, un viņi nezina, ko darīt, kam ķerties klāt. Īpaši bēdīga ir situācija tieši jauniešu vidū – liela daļa puišu ir aizmirsuši, ka viņi var būt džentlmeņi, ka varētu meitenēm atvērt durvis. Kad kaut kur dodos ar savu sešgadīgo dēlu, neeju pa durvīm, ja vien viņš man tās neatver. Protams, reizēm viņš aizmirst, bet es cenšos dēlam to iemācīt jau no mazotnes. Vēlāk jau tā būs viņa paša izvēle, jo par vīrieti piedzimst, bet būt par džentlmeni ir katra vīrieša paša izvēle. Vēl esmu ievērojusi to, ka sievietes nemaz neatļauj vīriešiem būt pieklājīgiem – pašas atver durvis, pašas nes smagos iepirkuma maisiņus.”
Alīna ir pārliecināta, ka galda kultūra, tēla veidošana, uzvedības mācība un citas ar etiķeti saistītas lietas būtu jāmāca skolā – lielāka iespējamība, ka arī tie bērni, kuru vecākiem tas nešķiet svarīgi, kaut ko iemācīsies. Tomēr audzināšanas pamatu pamats ir uzvedība un attiecības ģimenē. “Bērni ir vecāku spogulis. Ja vecāki ēdīs, liekot elkoņus uz galda, vai zupas šķidrumu dzers kā no krūzītes, tad mēs nevaram sagaidīt, ka bērns ēdīs ar nazi un dakšiņu. Iesaku vecākiem pašiem rīkot šādas etiķetes nodarbības – skaisti saklāt galdu, uztaisīt ēst, mācīt bērnus pareizi un pieklājīgi uzvesties pie galda. Saprotams, ka ne visi var apmeklēt dārgu restorānu, bet finanses šajā gadījumā nav attaisnojums tam, kā uzvedamies un cik pieklājīgi esam.”
Uzziņa
• Etiķetes nodarbības notiek reizi mēnesī
• Vienas nodarbības cena – 50 EUR
• Akadēmija darbojas jau divus gadus
• Nodarbības ir kā papildinājums tam, ko bērniem iemāca vecāki
• Jāsāk ar vienkāršāko – nelikt elkoņus uz galda ēšanas laikā
