Pieķeršanās tipi: kādi mēs kļūstam, kad mīlam? 1
Jana Reķe, “Spīgana”, AS “Latvijas Mediji”
Ikviens, kurš ir mīlējis, ir pamanījis (dažkārt ar šausmām, dažkārt par milzu pārsteigumu sev un citiem), kādi mēs kļūstam brīdī, kad ir uzradies mīlestības objekts. Lai arī kāds cipars būtu ierakstīts pasē, lai arī cik gudras un pašpietiekamas mēs pašas sev šķistu, pieķeroties otram cilvēkam, mums katrai ir savs tipiskais uzvedības diapazons, un šis diapazons lielā mērā formējās mūsu agrīnajā bērnībā caur mūsu pirmajām tuvajām attiecībām. Parasti no mūsu attiecībām ar mammu, tēti un viņu savstarpējām attiecībām (kā pirmais attiecību paraugs).
Kas nosaka piederību noteiktam pieķeršanās tipam:
Viedoklis par tuvību. Tuvība var tikt uztverta kā vājums, bet var tikt uztverta kā pats svarīgākais dzīvē. Tu vari pēc tās akli tiekties bez izpratnes, ko vēlies, un vari arī baidīties. Daudzi priekšstati formējas no vecākiem un pieredzes.
Uzvedība konfliktsituācijā. Kādai būs tendence izvairīties no stresa situācijām, ko rada sarunas par neērtām tēmām, kāda cita var šīs sarunas arī provocēt vietā un nevietā.
Attieksme pret seksu, nevis vārdos, bet pēc fakta. Kāda izvairīšanos no tuvības kompensēs ar seksu, kāda cita tik ļoti centīsies izdabāt otram, ka nespēs atslābināties un gūt prieku no mirkļa.
Spēja apzināties un runāt par savām vajadzībām. Mums katrai ir savas īpatnības, kuras bez vērtējuma labi vai slikti mums ir jāciena un jāņem vērā. Ja mēs sevi cienīsim, mums būs viegli par tām runāt arī ar apkārtējiem, bez kauna, pārspīlējuma vai attaisnošanās.
Gaidas – tas, ko mēs gaidām no otra cilvēka un attiecībām. Kāda gribēs ideālu cilvēku, tieši tādu, kādu pati savā galvā ir izdomājusi, un ar neko mazāku negribēs samierināties, kāda cita var otru idealizēt, neredzot realitāti, un attiecībās pilnībā pazaudēt sevi.
Konkrētais pieķeršanās uzvedības modelis izpaudīsies ne tikai tavās romantiskajās attiecībās un partnerībā (sevišķi to sākumā vai krīzes periodos), bet arī attiecībās ar citiem tuviem cilvēkiem – draugiem, bērniem, vecākiem u. tml. Īpaši spilgti tas būs atsekojams visās stresa situācijās.
1. Uzticamais tips
Veidojas, kad bērns ir drošs, ka viņa vecāki (vai to aizstājēji) būs pieejami, atsaucīgi un palīdzēs grūtās un biedējošās situācijās. Ar šādu pārliecību audzis bērns droši pētīs pasauli, būs pārliecināts par sevi.*
Uzticamajam uzvedības modelim būs raksturīgas šādas domas un rīcība:
tuvām attiecībām ir liela vērtība, un tās ir neatņemama laimīgas dzīves sastāvdaļa;
ieejot attiecībās dabiski, paredz, ka tās būs saistītas ar zināmiem pienākumiem un atbildībām, kurus labprāt arī uzņemas;
spēj adekvāti redzēt otra cilvēka nepilnības, neskatoties uz to, pārliecināti, ka tas ir viņu cilvēks un būs liela vēlme šīs attiecības saglabāt: jā, neperfekts, bet mans dārgums;
attiecībās ir ļoti svarīga savstarpējā cieņa un lai viņus cienītu. Piemēram, bērnus audzina divi cilvēki, nevis kā teiktu izvairīgais, tā ir tikai sievietes funkcija, vai kā trauksmainais, kas, uzmetis lūpu, visu vilktu uz saviem pleciem;
veselīga pašapziņa un veselīga izpratne, kādām attiecībām būtu jābūt;
neizvairās no tuvības, bet arī neiekrampējas tajā, spēj atzīt savas kļūdas, atbalstīt otru un piedot, iziet uz kompromisu un nepieciešamības gadījumā arī aizstāvēt savas robežas, atvērti komunicēt par neērtiem jautājumiem, bez dramatizācijas izpaust savas emocijas.
Tā kā uzticamā tipa cilvēku ir ap 30%, tad viņi bieži ir attiecībās ar cita tipa pārstāvjiem.
Vislielākie riski ir saistīti ar četrām lamatām: ja attiecības neizdodas, ir sevi izsmēlušas, uzticamajam ir grūti tās pārraut, izšķirties; tendence dot tuvajam cilvēkam daudz iespēju atgriezties, laboties, mainīties; visu laiku mēģina otru saprast, lai piedotu vai attaisnotu; ja attiecībās zaudē drošības sajūtu, tad daļēji sāk brukt arī pašidentifikācija.
Cilvēki, kuri ir attīstījuši sevī uzticamo piesaistes tipu, ir spējīgi izveidot veselīgas, harmoniskas un siltas attiecības galvenokārt tādēļ, ka balstās uz sevi, neiekrīt atkarībā no otra cilvēka, bet patiesi rūpējas par tiem, kurus mīl.
2. Trauksmainais tips
Izveidojas tad, ja bērnībā ir trūkusi beznosacījuma mīlestības pieredze (mātes mīlestība) vai uzmanība. Šī piesaistes tipa pamatā ir konflikts, kurā bērns piedzīvo situācijas, kad vecāks vienā gadījumā ir pieejams un atbalstošs, bet citos – nav. Tas rada priekšstatu, ka mīlestība ir jānopelna, kaut kā īpaši sevi pasniedzot vai uzvedoties.
Trauksmainā tipa pārstāvjiem ir vislielākā vajadzība pēc tuvām attiecībām un vēlme dalīties savā gaismā ar apkārtējo pasauli, bet iekšējo draudu vai baiļu sajūtas dēļ pats to sev neatļauj.
Ikdienā šī tipa cilvēks var būt mierīgs un uzticams, bet iemīloties vai kādā stresa situācijā viņa uzvedības modelis kļūs acīmredzams. Pamatā viņu raksturos tieksme meklēt kādu, kam pieķerties, un bailes iepazīt pasauli:
pārspīlēti daudz domās par īpašo cilvēku (ik pēc piecām minūtēm pārbaudīs telefonu, pārlasīs ziņas, rakstīs, apvainosies vai pārdzīvos);
stipri otru idealizēs, viegli un ātri iemīlēsies;
raksturīga pārliecība, ka mīlestības objekts ir vienīgā īstā mīlestība vai pēdējā iespēja;
histēriska uzvedība – manipulācijas, situāciju dramatizēšana, pastāvīga uzmanības pieprasīšana;
spēcīgas emocionālās šūpoles, vainas sajūta; sajūta, ka otrs ir pārāk labs, ka neesmu viņa cienīga, tādēļ visu laiku mēģina pierādīt, ka ir mīlestības vērta, barojot pārliecību, ka mīlestība ir jānopelna;
pat tad, kad ir pārliecība, ka īpašais cilvēks mums neder, tiek dota viena iespēja aiz otras, pastāvīgi attaisnojot otru;
aizraujoties ar otru cilvēku, zūd pašu prioritātes, aizmirstas zināšanas un vērtības;
pašvērtējuma problēmas, grūtības apzināties savu vērtību, devumu, ieguldījumu;
nejūt robežas pašatdevē, grūtības pateikt nē, apstāties un ievērot mēru, ziedojas, no šejienes arī atkritiens un sajūta, ka izmanto;
visu laiku koncentrējas uz savām emocijām un, kamēr nesaēdas savus sadramatizētos emocionālos stāvokļus, uz otru cilvēku īsti nereaģē – ir izslēgts no patiesas tuvības.
Kā izeja no šādiem stāvokļiem raksturīgā uzvedība ir:
sadramatizēt situāciju līdz pakāpei, kad ieej sevī un ilgi peldies savā drāmā, grūtsirdībā, neapmierinātībā, tādējādi izolējoties no apkārtējiem;
nepatikas demonstrēšana (nerunāšana, acu skatiens, deguna raukšana u. c. parasti smalki un netieši nolasāmi veidi);
šķiršanās ierosināšana, otra kritizēšana vai atgrūšana, bet tikai tik tālu, lai otrs tūlīt skrietu pierādīt savu mīlestību;
manipulēt ar otru, liekot otram izjust greizsirdību vai veikt kādas īpašas darbības.
Trauksmainie attiecībās mēdz būt kā apreibuši, no malas stāstīt, pārliecināt vai atvērt acis nav iespējams, viņiem ir jāizdzīvo sava attiecību drāma pašiem, un tikai tad var ķerties pie darbiem, kur vajadzīgs zināms konstruktīvisms.
Rekomendācijas trauksmainajiem randiņā un dzīvē:
ļoti godīgi izrakstīt visas savas vajadzības tuvajās attiecībās;
izvairīties no attiecībām ar izvairīgo tipu (atpazīt var, ja sarunās trūkst konkrētības, visu laiku ir ideālā partnera meklējumos, pārspīlēti vēlas ideālās attiecības, runā tikai par sevi, maz interesējas par jums, maz izrāda emocijas utt.);
ja jūti, ka sāc saspringt, attālinies, mācies apstāties un ļauj sev būt dabiskai;
praktizē pārpilnības principu. Atgādini sev, ka cilvēks nav vienīgā vai pēdējā iespēja. Neidealizē un neizdomā atbildes otra vietā, uzdod jautājumus un ieklausies atbildēs, no sākuma iepazīsti otru, pirms būvē gaisa pilis. Atgādini sev, ka ārpus šī cilvēka tavā dzīvē noteikti vēl daudz kas spēj sagādāt patiesu prieku;
atrodi veselīgu veidu, kā izpaust savas emocijas (daļa dramatizēšanas ir no tā, ka esi pārāk apspiedusi savas emocijas un ir neizpausts radošais potenciāls);
mēģini apzināties savus trigerus, kas ir tā joma, kas tevi šobrīd patiesībā satrauc un aktivizē trauksmainās emocijas;
apzināti saki sev stop un ieslēdz stingru pašdisciplīnu, lai risinātu to, kas satrauc.
Trauksmainajam tipam ir jāiemācās uzticēties un balstīties uz sevi, apzinoties pašas vērtību bez kādiem mīlestības pierādījumiem. Savukārt uzticēšanās sev vienmēr būs saistīta ar attieksmi: sacīts – darīts! Vislielākā spriedze rodas, kad lēmums ir pieņemts, bet mēs neko šajā virzienā nedarām, no kā dzimst neuzticēšanās pašiem sev.
3. Izvairīgais tips
Izvairīgais tips formējas, ja māte regulāri atstumj bērnu brīžos, kad viņš meklē mierinājumu vai aizsardzību. Tāpat arī māte var tikt uztverta kā nodevēja, ja viņa uz bērnu mēģina pārnest vīrieša lomu, ja bērns ģimenē nejūtas vajadzīgs vai tieši otrādi – tiek uztverts kā glābējs vai mantinieks. Rezultātā bērns izlemj kļūt pašpietiekams un paļauties tikai uz sevi.
Raksturīgās izvairīgā tipa iezīmes:
parasti augsta līmeņa profesionāļi, labi analītiķi un stratēģi, jo no savām emocijām un tuvības bēg darbā;
viegli identificē otra stiprās un vājās vietas un padara citus no sevis atkarīgus;
citi cilvēki tiek turēti ar distanci vai pašos pamatos tiek uztverti kā kaut kas mazsvarīgāks par pašu. Visur būs vainīgs kāds cits, nevis pats;
jo tuvākas attiecības, jo lielāka pārliecība, ka tikai viņiem ir taisnība, un no malas pārliecināt par pretējo nav iespējams;
ar apkārtējiem ir atsaucīgi un jauki, saglabā savu ideālo paštēlu, bet tuvajās attiecībās dara un vispār ir tikai tik ilgi, kamēr tas viņiem ir izdevīgi;
attiecībās nevadās pēc emocionālās tuvības vai savām jūtām, no šejienes arī spēja būt attiecībās, tajās īsti neesot, dzīvojot kādu savu slepeno/paralēlo dzīvi;
faktiski neiespējami pieņemt citu realitāti, patiesību, kamēr paši nav sapratuši, ka kaut kas nav kārtībā;
bēg no savām emocijām, nespēj tās identificēt un izpaust, bet vienlaikus talantīgi izprovocē otra cilvēka emocijas, tas rada zināmu drošības un kontroles sajūtu, ka otrs nekur nepazudīs;
vienmēr ir ideālā partnera vai laulības meklējumos, par ko var gari un plaši runāt, bet ne par savām sajūtām un emocijām;
tendence iet pa kreisi un, pat ja neiet, flirtē un monitorē tirgu, spēlējas ar seksuālo tuvību, lai arī reāli neko vairāk par uzmanību nevajag. Savukārt pats sekss var būt pat pašvaks – viņu emocionālā skopuma un idealizētā tēla galvā dēļ;
vienīgais tips, kuram ir iespējama mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Tas rodas brīdī, kad galvā uzburtā ideālā bilde sakritīs ar reālo cilvēku, vai arī viņiem rodas priekšstats, ka tikai viņi var izglābt vai palīdzēt otram;
kritizē un piesienas otram, lai instinktīvi atgrūstu cilvēku tādā attālumā, lai justos droši un komfortabli, jo, ja neatgrūdīs, tad var nākties atzīt, ka tas ir labākais, kas viņu dzīvē ir bijis, un ar šo domu nāksies kaut kā sadzīvot (no kā viņi izmisīgi baidās).
Attiecībās izvairīgie ir pats nederīgākais tips, jo, tiklīdz kaut kas – nozūd (ne vienmēr fiziski, ir arī darbs, hobiji, ārkārtas situācijas, slimība un dažādi citi pieklājīgi attaisnojumi). Turklāt, ja otrs neatbilst viņu ideālam, kļūst atriebīgi.
Izvairīgajiem ir grūti pieņemt dzīvi un otru tādu, kāds viņš ir, bet tikai atpazīstot un pieņemot varētu notikt patiesa izdziedināšanās un apkārtējās pasaules pieņemšana.
Ieteikumi izvairīgajiem:
izrakstīt visas domas, kas ir saistītas ar tuvību un satuvināšanos;
tuvajās attiecībās identificē konkrēti to mehānismu, kas ieslēdz izvairīgo stratēģiju, palūdz tuvajiem cilvēkiem konkrēto tēmu (trigeri) neraustīt;
kā mantru atgādini sev otra/mīļotā cilvēka labās kvalitātes, pārskaiti tās, jo prātam ir tendence automātiski izcelt tikai negatīvās (tev taču vajag attaisnojumu, lai aizbēgtu no attiecībām);
pārstāj šaubīties, mīli vai nemīli, bez analīzes pieņem, ka mīli, un pie tā arī paliec;
noslēdz bijušās attiecības un dzīvo tālāk, bez nožēlas vai pašpārmetumiem;
pirms ar emocionāli svarīgo cilvēku kaut ko runāt, noteikti vajag kopā kaut ko padarīt. Tas palīdzēs uzskaņoties uz savstarpējo tuvību un no pareizās vietas risināt attiecību jautājumus.
4. Trauksmaini izvairīgais tips
Formējas, ja bērns ir pakļauts vardarbībai. Bērnībā piedzīvota trauma, spēcīgs satricinājums, beznosacījuma mīlestības vai uzmanības trūkums no abiem vecākiem, piespiedu atraušana no vecākiem, vajadzību ignorēšana, despotisms vai pazemošana. Šim tipam ir visgrūtāk, jo ir iekšējā dezorganizācija.
Trauksmaini izvairīgajam tipam raksturīgs spēcīgs emocionāls saspringums, kā dzīvojot starp divām personībām – viena ir maksimāli emocionāli atvērta un jūtīga, otra – noslēgta un prasīga – te pieķerties un izkust otrā, te atgrūst un visus pasūtīt. Tas attiecībās rada nepārtrauktu kontrastu dušu, kur otrs ir vai nu pats labākais, vai pats sliktākais, vidusceļa nav. Citas raksturīgās izpausmes:
ļoti grūti vadīt savu garastāvokli, ja pats to negrib vai ir pārliecināts, ka nevar to ietekmēt (uztver to kā dabas stihiju);
attiecībās ieiet var ātri, bet grūtības tās noturēt, nostiprināt, jo pats nezina, kā jutīsies vai ko domās pēc piecām minūtēm;
pie mazākās neatbilstības sāk sev pārmest, pārdzīvot un noniecināt sevi, citiem vārdiem, ja neizdodas, kā plānots, krīt komā;
liels prasīgums un pastāvīgs strīds ar sevi, baidās izdarīt kaut ko nepareizi;
kad ir saslēdzies ar trauksmaino šķautni – ļoti ātri un stipri apvainojas;
uzskata sevi par izņēmumu, ka dieva likumi nav rakstīti viņam, jo tie nesakrīt ar viņa iekšējo sajūtu;
ļoti grūti organizēt sevi, ir vai nu gribu, vai negribu un pārliecība, ka to nevar izmainīt, pašam tikt ar to galā var būt arī neiespējami;
ja nesaņem atgriezenisko saiti no ārpuses, ir sajūta, ka dievs viņus soda, ieslēdz spēcīgu pašiznīcināšanās programmu;
bieži uzvedībā dominē iekšējais bērns, kam regulāri vajag veltīt daudz uzmanības, kas neļauj rīkoties atbilstoši reālajai situācijai un apstākļiem;
zems pašvērtējums, pārliecība, ka mīlestība nav radīta viņam, un neuzticēšanās partnerim.
Izstrādāt iespējams tikai ar apzinātu savas dzīves organizēšanu, kad tiek darīts tas, kas vajadzīgs, kas ir pareizi (saskaņā ar veselīga cilvēka paradumiem), nevis tas, ko pats ir izdomājis. Visticamāk, būs vajadzīga zinoša un pacietīga uzticamības persona blakus. Tāpat palīdzēs regulāra izrunāšanās, kas ļaus iekšēji atslābināties un sakārtoties.
Vai tas ir verdikts?
Mīlestības valoda ir tāda, ka tā palīdz mums augt, kļūt labākiem, tādēļ arī dabiski, ka, jo tuvāks cilvēks, jo spēcīgāk izpaudīsies pieķeršanās tips – viena no dziļākajām zemapziņas programmām, kuru esam patapinājuši no savas agrīnās bērnības: trauksmainais kritīs komā, uzticamais gribēs parunāt, bet izvairīgais – bēgt, trauksmaini izvairīgais atkarībā no tā, kura stratēģija konkrētajā brīdī dominēs, – baidīsies zaudēt vai aizsargāsies ar pretdarbību izvairoties.
Tomēr jāatceras, ka pieķeršanās tips ir tikai mūsu egoistiskās (instinktīvās, mehāniskās) dabas izpausme, līdz ar to arī izmaināma. Tikai tiekot ar to galā, mēs varam runāt par patiesām un dziļi piepildošām attiecībām.
Lai arī kādam pieķeršanās tipam mēs atbilstu, visiem ir kur augt:
uzticamajiem jāstiprina sava uzticamība, paliekot uzticīgiem pašiem sev;
visiem pārējiem jātiecas uz uzticamu uzvedības modeli.
Pat pamazām virzoties uzticamā tipa virzienā, mums būtu pastāvīgi jāuzmana sava tipa izpausmes, lai tās laikus noķertu, atsekotu un apzinātos. Pirmkārt, tas liecinās, ka esam savā egoismā un ka turpinām reflektēt savu bērnības pieredzi. Un šajā brīdī tam nav sakara ar mūsu dvēseli, beznosacījumu (dievišķo) mīlestību vai lielu gudrību.
Mācāmies mīlēt, nevis reflektēt bērnības pieredzi. Patiesā mīlestībā ir ietverts milzu transformējošs spēks, kas atbrīvo no pagātnes ēnām, dziedina, lolo un paceļ. Patiesa tuvība ar otru cilvēku mūs tuvina dievam (lasi – savai dvēselei, augstākajam potenciālam, gaismai, augstākām enerģijām). Kļūstam par tiem 30% zemes iedzīvotāju, kuri izvēlas augt un mainīties, kļūstot labākiem, tuvākiem, mīļākiem pret sevi un apkārtējo pasauli, lai dzīvotu dzīvu un mīlestības piepildītu dzīvi.
Ģimenes nolūks,
ko dievs (Augstākie spēki) ar to ir paredzējis:
partnerim dabiskā veidā ir jāatbilst tam, caur ko mēs uzpildāmies (par ko priecājamies, no kā kaifojam u. tml.);
attiecībām ir jābūt terapeitiskām: cilvēkam jābūt plusam tur, kur mums ir mīnuss;
attiecībās mums ir jāmainās, jāaug.
Uzziņai
Pieķeršanās jeb piesaistes teorijas pamatlicējs ir britu bērnu psihiatrs un psihoanalītiķis Dr. Džons Boulbijs (Bowlby, J.), vēlāk 20. gs. 80. gadu vidū pētnieki atklāja, ka piesaistes procesi bērnībā atstāj iespaidu arī uz pieauguša cilvēka dzīvi un tuvu attiecību veidošanu.**
* Avots: Idarto.com/drosais-pamats ** Bowlby, J., (1988). A secure base. Parent-child attachments and healthy human development Bowlby, S. R., & King, P. (2004). Fifty years of attachment theory
