Ilmārs Stūriška: Sportistu prēmiju saraksts parāda esošās kārtības neloģiskumu 12
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunās konservatīvās partijas pārraudzībā esošā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) vairāku gadu laikā spērusi vairākus soļus sporta nozares reformēšanā, tostarp lielāku atbildību par valsts finansējuma pārraudzību uzticot sporta veidu federācijām. IZM vadība teic, ka valsts tām uzticoties, taču ir situācijas, kas prasa dziļāku analīzi.
Tam piemērs ir arī prēmijas par izciliem sasniegumiem. Federāciju gatavotajos pieteikumos bija izcelti teju simt dažādi sasniegumi, radot iespaidu, ka ierakstīts ir viss iespējamais, labi apzinoties, ka daļa neatbilst Ministru kabineta noteikumiem, sak, varbūt tomēr dokumentu kaudzē paslīdēs garām un tiksim pie naudiņas.
Piemēram, pērnruden Latvijas Zēģelētāju savienība bija izvirzījusi apbalvošanai burātāju Vitu Matīsi, kurai jau 49 gadi… Uzvaru šādā vecumā uztvert un pasniegt kā izcilu panākumu? Latvijas Bobsleja un skeletona federācija uzskatīja, ka balva jāsaņem bobslejistiem Dāvim Kaufmanim un Ivo Kleinbergam par U-23 pasaules čempionātā iegūto otro vietu. Piecu ekipāžu konkurencē…
Šie pieteikumi tika noraidīti, bet vairāk nekā septiņi tūkstoši akceptēti kamaniņu sportistam Kristeram Aparjodam. Stāsts vienkāršs – iepriekšējā sezonā Latvijas izlase Pasaules kausa kopvērtējumā stafetē ieguva trešo vietu. Kristers startēja pirmajos divos posmos (trešā un ceturtā vieta) no sešiem, pēc tam traumas dēļ sezona viņam beidzās.
Jau 33 procentu dalība raisa šaubas, bet vēl jāizceļ, ka pēc šiem diviem posmiem Latvija kopvērtējumā atradās ceturtajā vietā no piecām komandām, kuras var uzskatīt par nopietnām šajā sporta veidā (ASV un Kanāda nestartēja pandēmijas dēļ).
Septiņi tūkstoši vēl nav nekas uz paralimpiešu fona, kur 50 tūkstoši sadalīti ģimenes lokā – “Latvijas Avīze” par to vēstīja 2021. gada 21. decembra numurā. Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidentes Daigas Dadzītes skaidrojumi par to, kāpēc viņa sākotnēji pretendēja uz balvu, kas pienācās par māsas Diānas Dadzītes sasniegumiem, bija ļoti pretrunīgi.
Pēcāk kā prēmijas saņēmēja norādīta Daigas Dadzītes meita Zane Skujiņa. Tostarp prezidente izteicās – ja citiem sportistiem pienākas prēmija trenerim, kāpēc lai nepienākas Diānai? Viņas ceļi ar treneri bija šķīrušies, bet nauda stāvēja uz galda, bija jāizdomā, kā to paņemt.
Prēmiju sarakstā tieši caur dažu gadījumu prizmu var saprast esošās kārtības neloģiskumu. 3×3 basketbola izlase, olimpiskais zelts Tokijā. Spēlētāji un galvenais treneris saņem pa 138 tūkstošiem, asistentam tiek 124 tūkstoši.
Par galvenajiem varoņiem – ja mums šādi panākumi ir tik reti (neatkarības laikā piektais olimpiskais zelts), var prēmēt pēc pilnas programmas, bet asistentam 90 procenti no tā – nav adekvāti. Tāda šobrīd ir kārtība, kuru gan 2022. gadā paredzēts mainīt.
Vienlaikus politikas veidotāji atzīst, ka dāsnā prēmiju sistēma vairākos sporta veidos ļāvusi piesaistīt prasmīgus trenerus, piemēram, bobslejā Sandi Prūsi, jo valsts un federācijas sastiķētā alga neatbilst viņa tirgus cenai.
To pašu var teikt arī par sportistiem – tikai dažos sporta veidos starptautiskajās sacensībās iespējams nopelnīt jēdzīgas prēmijas (3×3 basketbols, pludmales volejbols), pārējiem jāiztiek ar Latvijas Olimpiskās vienības pabalstu, no kura turklāt netiek maksāts sociālais nodoklis, attiecīgi neuzkrājot neko nākotnes pensijai.
Tādējādi var saprast federācijas, kas pieķeras pie katra salmiņa, lai ar valsts prēmiju palīdzību sportists tiktu pie kāda papildu labuma.
