Egils Līcītis: Piekāpties, atkāpties, padoties 14
Teroristiem izdevās īstenot sātanisku plānu. Iepriekšējā reizē bija atrasts formāls iegansts slaktiņam redakcijā, jo karikatūrās apkaunots pravietis. Šoreiz asins peļķēm pārplūda smagā roka koncertzāle, restorāni, izpriecu vietas, kur Parīzē piektdienu vakaros ir svētki – tas nebija bezmērķīgi, bet zināmā mērā uzbrukts simboliem. Dusmas bija gluži dabiska eiropiešu pirmā reakcija uz apšaušanu, varasvīri sašutuši sauca, ka pieteikta karadarbība. Karš starp musulmaņu radikāļiem un brīvai, demokrātiskai pasaulei piederošiem pilsoņiem.
Ja apstākļi tik nopietni, var reaģēt ar lepnu vienbalsīgu Marseljēzu, tomēr nogalināti cilvēki, kurus Francija atkal nenosargāja. Teroristu automātu kārtām sekoja birokrātiskas atbildes. Cits caur citu Eiropas līderi runāja iestudēto kā pēc katras asinsizliešanas. Nepieciešams novērst cēloņus, apcirst terorismam saknes. Jāstiprina ES ārējās robežas. Kā papagaiļi refrēnā atkārtoja – parādīsim, ka neesam iebiedējami! Ja monotonitātē pavīdēja kas svaigs, tad Laimdotas Straujumas līdzjūtība “sporta pasaulei”, vai ieskanējušās balsis par efektīvāku nelegālo robežšķērsotāju atpakaļ nogādāšanas mehānismu.
Jautājums – kāpēc nekas no piesauktā netiek darīts? Latvijas provinciālā tērgāšanā kā galveno tematu virza – vai, kaut tik nacionālisti nekurinātu rasu naidu un pirti bēgļu ielaišanas politikai. Kurš ko kurina? Pretstatā politiķu tukšmuldēšanai cilvēki cenšas vērtēt situācijas bīstamību Latvijā, un arī sabiedriskās TV studijās atbildīgām personām vajadzētu uzdot sabiedrībai svarīgus, nevis bezjēdzīgus, sīku kniebienu vērtus jautājumus. Tāpēc pareizi atcerējies prezidents Vējonis – jāsaglabā spēja spriest un pieņemt loģiskus lēmumus.
Valstij nozīmīgākā funkcija ir un paliek gādāt par pilsoņu drošību, taču no galvas zināmām, sausām frāzēm neizriet apziņa, ka jele kādreiz Eiropa atgriezīsies kā droša vieta, kur skatīties klātienē futbolu, piektdienās pasēdēt vīnūzī. Īsi pirms traģēdijas Parīzē specdienesti operācijā vairākās valstīs savāca norvēģu cietumā sēdošā mullas Krekara asinskāros piekritējus, kas tika organizēti varasdarbiem. Nesen karavīri atbruņoja teroristu, kurš dzīrās uzlaist gaisā ātrvilcienu, un pirms gada musulmaņu fanātiķi ar furgonu taranēja Ziemsvētku tirdziņu vai ielauzās ebreju sinagogā ar slepkavīgiem nolūkiem. Plus – “Charlie Hebdo” upuri. Tiešām izskatās – kāds grib tektoniskas pārmaiņas vecajā kontinentā, sēt bailes, paniku kristīgajā pasaulē un pēc tam ņemt virsroku. Ja vēl neesam ievilkti karā, tad esam uz kara sliekšņa. Ja organizē haosu, tad bēgļu straume arī ir ūdens uz dzirnām. Tādā brīdī gribētos stingrāku virsvadību, nevis piekāpties, atkāpties, padoties politiku un bez mitas apzelēšanu, ka jādara tas, tas un tas ar čika iznākumu.
Lai gan varmācības veic Allāha vārdā, politiķi pacietīgi un toleranti pamāca, ka islāms ir nekaitīga reliģija. Tikai nomaldījušās melnās avis strādā melnus darbus. Lielākā daļa labo muhamedāņu ēd auzu tumi, atsevišķi sliktie puiši dod priekšroku jērgaļai. Tomēr kāpēc islāma pazinēji sabijušies brīdina, ka islāmticīgie pārmāks eiropiešus ar lielāku iekšējo spēku un vitalitāti, izvirzīs prasības, nošaus Eiropas vērtības (demokrātiju, plurālismu utt.), ieviesīs savu blīvas tumsas likumu? Kāpēc par atbildi valda pasivitāte, bezspēcība, roku plātīšana uzbrucēju priekšā, un – no kurienes šie uzbrucēji smeļas spēku? Nu, pieņemiet loģiskos lēmumus! Aizveriet ārējās robežas, iedarbiniet atpakaļsūtīšanas mehānismu. Var būt, ka zinoši kareivīgo reliģiju pētnieki pārspīlē, tomēr cilvēki nedrošībā jautā – kur sprāgs nākamreiz?
