Māris Zanders: Diagnoze – solījumu nepildīšana 0
Viens no smagākajiem pārmetumiem jaunajai koalīcijai un tās izveidotajai valdībai ir vēlēšanu solījumu nepildīšana. Nav lielas jēgas nodoties salīdzinājumiem, cik vispār politiķi īsteno savas apņemšanās un cik korekti ir dažādie elektorāta pievilināšanas paņēmieni. Diagnoze – solījumu nepildīšana – ir pietiekami precīza un ļoti neglaimojoša.
Iedomāsimies cilvēku, kuru auto tirdzniecības pārstāvis pierunā iegādāties jaunu spēkratu ar 100% priekšapmaksu un kuram pēc mēneša ilgas pirkuma gaidīšanas paskaidro, ka kaut kas nogājis greizi rūpnīcā, šogad saņemt apmaksāto preci nevarēs, bet, nu, var saņemt auto modelīti, ko nolikt plauktā, vai, teiksim, atslēgu piekariņu ar ražotāju simbolu. Nav glīti, maigi sakot.
Jo – nav tā, ka politiķi vienmēr tādus izsaka, skaidri zinot, ka izdarīt solīto nevarēs. Piemēram, neatkarīgi no tā, ko es personīgi domāju par t. s. kreiso populistu Rietumos finansiāli ļoti problemātiskajiem apgalvojumiem, nav šaubu, ka Bērnijs Sanderss ASV, Pablo Iglesiass Spānijā vai Žans Liks Melanšons Francijā tic, ka ne tikai vajag darīt tā, kā viņi saka, bet ka tas ir arī reāli iespējams. Citiem vārdiem sakot, ja nošķiram tos personāžus, par kuriem runāt nav jēgas, jo viņi apzināti melo vēlētājam, jautājums ir, kā atpazīt par paša teiktā pārliecināta politiķa kļūdas viņa pieņēmumos un plānos.
Tipiska situācija: kad politiķim jautā, kur tiks nauda solījumu finansēšanai, atbilde skan – no ēnu ekonomikas apkarošanas. Nekā nepareiza vai melīga te nav. Ja mēs pieņemam, ka ik gadu var samazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru IKP par 5%, tad tas nozīmē, ka principā mēs varam rēķināties (pilnīgi apkarot nav iespējams, tā paliks 7 – 10% robežās) ar ievērojamām summām.
Problēma rodas tad, ja politiķis savos plānos, ja tā var teikt, iekalkulē potenciālos ieguvumus jau tuvākajā gadā – divos. Citiem vārdiem sakot, dzirdot aprakstīto solījumu, nav pamata apgalvot, ka tas vispār ir nejēdzīgs – runa ir par to, ka pieteiktie termiņi ir kļūdaini.
Citkārt kā līdzekļu avots solījumu īstenošanai tiek minēta “nepamatotu tēriņu izskaušana”. Un atkal – nekas nepareizs šīs tēzes saturā nav. Bet, pirmkārt, nereti priekšstats par summu apmēriem ir pārāk optimistisks (bēdīgi slavenais piemērs ar kaut visu ministriju likvidēšanas rezultātā radušos finansiālo guvumu); nelietderīgi tēriņi izskaužami tādēļ, ka tie ir, nu, jā, nelietderīgi (korupciju veicinoši utt.), bet tos ir riskanti “iebudžetēt”.
Otrkārt, ja runa ir par Eiropas Savienības finansējuma nejēdzīgu sadali, tad atkal primāri runa ir par normālas konkurētspējas un tiesiskuma atjaunošanu, bet ne jauniem avotiem valsts budžetā izdevumu palielināšanai.
Politiķu solījumos bieži parādās darbības vārdi “likvidēt”, “pārtraukt”, “apvienot” utt. Itin bieži pašiem solījumiem saturiski nav ne vainas, savukārt vilšanās sajūtu rada tas, ka solījumu izteicēji nav ņēmuši vērā, ka lēmumi tiek pieņemti tomēr noteiktā normatīvā vidē. Mērķis neattaisno līdzekļus, ja tā sasniegšana nozīmē jau pieņemto normatīvo aktu pārkāpšanu, garas tiesvedības utt.
Te, protams, var teikt, ka arī šāda cena vienalga ir maksājama, jo mērķis ir trakoti labs. Varbūt, tomēr tad rodas risks, ka līdzīgi rīkosies arī citi, citā kontekstā, bet vairs ne ar trakoti labu mērķi. Līdz ar to “sākt no baltas lapas” modeļa piekritēji rīkotos korektāk, ja kaujas saucienam pievienotu paskaidrojumu, ka solījuma īstenošanai būs nepieciešami zināmi priekšdarbi, un tam būs nepieciešams laiks.
Rezumējot: mēs varam kārtējo reizi kvēlot taisnā sašutumā par nepildītajiem solījumiem, tomēr paralēli emocijām der iemācīties atpazīt pazīmes solītāja apzinātām vai neapjaustām kļūmēm solījuma satura veidošanas procesā. Un šo to derētu pārdomāt arī politiķiem, lielai daļai no kuriem droši vien nemaz nav patīkami vēlētāju pārmetumi, bet paši tos nopelnījuši ar savu paviršību.