Vidi var mainīt, nekaitējot vēsturiskajam mantojumam 0
Mārtiņš Karnītis, kurš bija galvenais šķēršļu pārvarētājs šajā eksperimentā, ir arī Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrības valdes loceklis. Viņš atklāj, ka tēma par Vecrīgas vides pieejamību un tās risinājumiem ar Rīgas domi tiek pārspriesta jau divus gadus. Kaut lēns, bet progress šī jautājuma risināšanā notiek. “Sākumā Rīgas dome bilda, ka pārmaiņas liedz veikt UNESCO, jo Vecrīga ir iekļauta UNESCO mantojuma pilsētās, tad teica, ka Valsts Kultūras aizsardzības inspekcija arī iebilst. Taču šobrīd esam panākuši to, ka ir atbilde no UNESCO un minētās inspekcijas – abi rakstiski neiebilst pret par saprātīgiem infrastruktūras uzlabojumiem, kas iekļautos apkārtējā vidē. Esam iepazīstinājuši vadošās institūcijas ar citu valstu pieredzi. Piemēram, Stokholmā var normāli pārvietoties. Tiesa, tur par vides pieejamību domā jau no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem.
Var arī izveidot vidi, kas neizjauc kafejnīcu biznesu – vasaras āra kafejnīcas pārsvarā ir uz ietvēm un tas ir normāli, ir jābūt, kur atpūsties, iedzert kafiju, tas arī pilsētai nes naudu, turklāt tās ir skaistas. Ne vienmēr var nodrošināt caurbraucamību šādās vietās, taču ir citi risinājumi – var veidot līdzenas granīta joslas uz braucamās daļas – tā ir ērtāk gan velosipēdistiem, gan cilvēkiem ar kustību traucējumiem, gan preču piegādātājiem un automašīnām vecpilsētā,” skaidro Mārtiņš Karnītis.
Viņš atzīmē, ka bieži vien Vecrīgā problēma ir nevis bruģa klājumā, bet tajā, cik kvalitatīvi šis bruģis ieklāts. “Esmu runājis ar būvniekiem un arhitektiem un viņi apgalvo, ka, pateicoties iepirkumu likumam, ir iznīcināta bruģētāju profesija – ja kādreiz mūsu bruģētāji brauca pa visu Padomju Savienību veidot bruģi tādās vēsturiskās vietās kā Sanktpēterburga vai Maskava, bija augstas klases speciālisti, šobrīd šī profesija ir iznīcināta, jo jāpērk lētais pakalpojums, kas nenodrošina vajadzīgo kvalitāti. Ja bruģis būtu ieklāts kaut cik kvalitatīvi, problēma būtu mazāka. ”
No citu valstu pieredzes Mārtiņš Karnītis norāda, ka ērtas kustību joslas vajadzīgas ne tikai cilvēkiem ar kustību traucējumiem: “Ir pierādīts, ka tās izmanto 85% no visiem iedzīvotājiem. Ja tūrists velk čemodānu uz ritentiņiem vai dāma iet augstpapēžu kurpēs – viņi izvēlas līdzenu virsmu. Arī Stokholmā bruģī ir izveidotas tādas kā divas autosliedes ar līdzenām granīta plāksnēm. Lielākā daļa cilvēku iet pa līdzeno daļu. Un kultūrvēsturiskais skats netiek sabojāts. ”
Pēc nevalstisko organizāciju ieteikumiem jau izveidots posms pirmajā izvēlētajā ielā – Kaļķu ielā ir gājēju pāreja pie Brīvības pieminekļa, kas ir labi pārejama. “Tālāk Kaļķu ielā redzami daudzi iespējamie segumu veidi: betona bruģis, asfalts, vēsturiskais bruģis – no pieminekļu aizsardzības viedokļa tur sabojāt neko nav iespējams, viss JAU ir sabojāts. Šajā ielā norisinās arī Rīgas maratons un sportisti, kas vēlētos ratiņkrēslos tajā piedalīties, ir atteikušies, zinot, ka šis posms ir bruģēts.” Mārtiņš Karnītis paskaidro: “Sportistiem ratiņkrēsli veidoti pēc iespējas vieglāki, domāti galvenokārt līdzenam segumam; tiklīdz segums tāds nav, zūd ātrums un rezultāts. Tie, kas ar sportu nodarbojas profesionāli, izvēlas citus maršrutus pasaulē, teiksim Londonas vai Parīzes, Berlīnes maratonu, tur segumi ir līdzeni un ir iespējams sasniegt labāku rezultātu.”
