Jana Egle: Sāpīgo noraksti no sevis nost 2
Piektdien, 21. aprīlī, Latvijas Literatūras gada balvu prozas kategorijā par stāstu krājums “Gaismā”, kurš pagājušā gada nogalē iznāca “Lauku Avīzes” izdevniecīb, Latvijas Literatūras gada balvu saņēma Jana Egle. Tā kā pirms vairākiem gadiem Janai iznāca neliels dzejas krājums “Dzirdēt noklusēto” – viņa dzeju raksta jau kopš 20. gadsimta 90. gadu vidus –, “Gaismā” no debijas kategorijas pārvirzījās uz prestižo Prozas kategoriju, kurā balvai izvirzīti arī tādi Latvijā labi pazīstami rakstnieki kā Pauls Bankovskis, Laima Kota un Gundega Repše.
Kā jūtaties, nokļuvusi LALIGABA Prozas nominācijā tik cienījamā sabiedrībā? Un – kura līdznominanta darbs jūs visvairāk uzrunājis?
J. Egle: – Nokļūstot Prozas nominācijā, jūtos ļoti pārsteigta, pagodināta, samulsusi. Un, protams, ļoti priecīga. Tas ir nācis negaidīti. Tas ir piedzīvojums, kuru šajā mirklī vienkārši izbaudīt. Diemžēl saspringtā dzīves ritma dēļ nav sanācis izlasīt kolēģu prozaiķu darbus – neesmu no lasītājiem, kuri nekavējoties tver visu, kas tikko izdots. Lasu pamazām, brīžos, kad atrodu tam laiku. Zinu, ka visi nominētie darbi un autori mani interesē kā savdabīgi latviešu prozas pārstāvji, esmu lasījusi viņu iepriekš izdotās grāmatas un kaut kad veltīšu šogad nominētajām grāmatām nedalītu uzmanību. Bet man nav būtiski to darīt nekavējoties, nav būtiski mēģināt salīdzināties vai konkurēt.
Kas no pēdējā laikā izlasītā jūs uzrunājis visdziļāk un kādēļ?
Ronalda Brieža dzejas krājums “Zāles pret nemirstību”. Tik viengabalains, smalks, tematiski un emocionāli izturēts krājums, manuprāt, joprojām ir retums mūsu dzejā. Ronaldam ir izdevies pavērt priekškaru uz patieso Austrumu kultūru, bez popkultūras nospieduma, vienlaikus ar saviem tekstiem liekot iedziļināties vispārcilvēciskās problēmās un attiecībās. Simbolu kvintesence, smalkas ironijas caurviju stīga. Esmu savaldzināta un apburta.
Kā radās krājuma nosaukums “Gaismā”?
Man bija divas idejas – “Lūdzu, lūdzu, lūdzu” un “Gaismā” –, galīgo variantu izvēlējās Inga (rakstniece Inga Žolude, grāmatas redaktore. – L. K.), un man tā šķiet ļoti laba, jo mani stāsti ir par to, kā tiek izvilktas gaismā lietas, par kurām parasti nerunā, – dažādi pagātnes notikumi un noklusētais. Tiesa, draugiem, kuri nav ļoti cieši saistīti ar literatūru un teikuši, ka viņi tieši meklē kaut ko gaišu un skaistu, man nākas atzīties, ka stāsti nav ļoti gaiši.
Stāstu noskaņa tiešām ir ļoti eksistenciāla, tie attēlo dzīves robežsituācijas. Dažus bija sāpīgi pat lasīt; grūti iztēloties, kā tos varēja uzrakstīt…
Man paveicās, jo, kad rakstīju, nebija jāstrādā – darīju to atvaļinājuma laikā, kādu laiku arī dzīvoju Rakstnieku mājā Ventspilī. Taču rakstīt nebija grūti, tādēļ man kā pārsteigums nāca apziņa, ka nespēšu pati savu stāstu nolasīt Prozas lasījumos, jo tas ir par smagu. Es vingrinājos ļoti daudzas reizes, kamēr beidzot varēju to izdarīt. Atšķirība tā, ka rakstot tas ir process, kurā visu sāpīgo noraksti no sevis nost, bet lasot uztver tekstu kā lasītājs.
Laiku pa laikam notiek traģiski gadījumi, kas atkal un atkal liek atcerēties jūsu stāstus – cilvēkus mums līdzās, cilvēciskas drāmas, kuras nepamanām…
… un par kurām domājam: “Tas ar mani nevar notikt.” Bet var. Es personiski esmu piedzīvojusi, ka notiek lietas, par kurām vienmēr biju domājusi tieši tā – ka tas ar mani nekad nenotiks. Un pēc šīs pieredzes zinu, ka var domāt – es gan rīkotos citādi, tiktu galā ar šo problēmu kaut kādā citā veidā, bet var gadīties, ka ir tikai viena iespēja izdzīvot, iespēja, ar kuru cilvēks pats nepavisam nelepojas. Un arī neviens sociālais dienests nespēs visus izglābt. Cilvēks nevar iepriekš paredzēt savas reakcijas.
Lasīju “Gaismā” un domāju, ka to tēli gana dabiski ietilpinātos arī, piemēram, romānā – visi kopā. Tomēr izvēlējāties stāstu formu.
Stāsta formu esmu izvēlējusies tāpēc, ka tajā jūtos dabiski un brīvi. Man ļoti patīk šis “pārredzamais laukums”, patīk izjust un izrisināt, kā šai nelielajā apjomā iekļaut visu, ko vēlos pateikt par konkrētā stāsta problēmu vai tēmu. Īsā forma pieprasa atmest visu lieko un palikt pie patiesi nozīmīgā, nepazaudējot emocionālo. Un man tas ir interesanti. Vismaz pagaidām.
Kā jūs formulētu: kas ir galvenās kvalitātes, kas nepieciešamas labam stāstniekam?
Laba valodas izjūta, laba sižeta ritma izjūta, prasme ieintriģēt, drosme runāt par jautājumiem, kas svarīgi visiem vai kādai konkrētai mērķauditorijai. Un ļoti daudz informācijas par visu un jebko.
Rakstāt gan prozu, gan dzeju, dziesmas. Kā sašķirojas impulsi, kā zināt, kurš kļūs par stāstu, kurš – par dzejoli?
Te arī galvenā atšķirība – proza man nav pēkšņs impulss. Ja ir pēkšņs impulss – skaista dabas ainava vai kas tamlīdzīgs, par kuru gribu paust emocijas, tā ir dzeja. Prozā ierakstu jautājumus, par kuriem gribu paust, sarunāties; tās ir domas, kuras krājušās visa mūža garumā. Iespējams, proza ir tāds mēģinājums harmonizēt, savest kārtībā – zināmā mērā psihoterapija, bet ne personiska harmonizēšanās, drīzāk tāds kā sauciens, aicinājums ieraudzīt sāpīgos punktus, lai varam mēģināt harmonizēties visi. Dziesma ir vēl trešais variants, tajā neielieku nekādu piepūli, tā nāk, un es ļauju tai nākt. Es ļauju tai nākt, un dziesma mani pilnībā harmonizē.
Vai jums ir muzikāla dzimta? Tā jau parasti nenotiek, ka cilvēks pēkšņi sāk dziedāt…
Vai, esmu klātienē piedzīvojusi situāciju, ka cilvēks, kuru ilgi uzskatīju par nemuzikālu, pēkšņi sāka dziedāt jau pieaugušā vecumā – tā notika ar manu dēlu. Bet taisnība, tā nav pārāk izplatīta situācija; acīmredzot, kad viņš auga, viņam mūzika vienkārši īsti neinteresēja, un es kaut ko palaidu garām. Tagad dziedam abi kopā.
Tēvs man stāstīja, ka es vispirms esot mācējusi noturēt melodiju un tikai tad sākusi runāt. Tēvs mums ar brāli ļoti daudz dziedāja priekšā gan tautasdziesmas, gan dažādas citas dziesmas, kuras viņam bija ļoti patikušas. Vakarā, kad gājām gulēt, apsēdās pie vienas vai otras gultas un dziedāja. Tāpat visos godos pie galda, braucot kolhoza ekskursijās mammai līdzi un arī, kad tētis nopirka mašīnu, braucot uz Palangu iepirkties, dziedājām visu ceļu līdz Palangai un atpakaļ. Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju. Vispār neatceros laiku, kad nebūtu dziedājusi. Jaunībā diezgan ātri sāku dziedāt pieaugušo korī – man agri izveidojās noturīga balss, piedalījos Dziesmu svētkos. Ilgus gadus dziedāju, tagad gan tam vairs nepietiek laika. Es uztveru dziedāšanu korī ļoti nopietni un nevaru četrus vakarus pavadīt mēģinājumos, bet man jāmēģina ļoti nopietni, jo notis nepazīstu, koris ir mana vienīgā muzikālā izglītība. Esmu ilgi bijusi arī ballīšu muzikante, jau no 16 gadiem, un šad un tad man draugi vēl joprojām piezvana un jautā, vai nevaru izlīdzēt ballītēs, kāzās vai tamlīdzīgi.
