Anda Līce: Pagaidām vezumu no vietas nespēj izkustināt pat traģiski notikumi 5
Advents – norimšanas un gaidīšanas laiks dabā un cilvēkos. Diemžēl pie mums notiek gluži pretēji – gada nogalē no satricinājumiem un zaudējumiem vēl neattapušos sabiedrību politikāņi iesaista jaunās politiskās azartspēlēs. Ir sākusies maskošanās un jaunu partiju dibināšana, kas ir vistīrākā fikcija – jau kuru reizi vīd tās pašas vecās sejas un vecie tikumi, mainās vien partiju nosaukumi.
Vismaz pagaidām vezumu no vietas nespēj izkustināt pat traģiski notikumi, jo augšas drudžaini piesedz cits citu – tik mazā valstī kā Latvija visi tā vai citādi ir saistīti. Tikmēr sabiedrības piramīdas apakša nespēj pārvarēt bailes un klusē. Pēc lielveikala “Maxima” sabrukšanas kļuva redzams, cik dzīvīgs mūsos joprojām ir totalitārisms. Mēs sevi mānījām, ka tas ir beidzies, nevis valsts un individuālā līmenī rīkojamies, lai notiktu attīrīšanās, izlīdzināšanās un tuneļa galā parādītos gaisma. Pieminot izlīdzināšanos, satriecoši daudzos iedegas sarkanā lampiņa, un mēs atkrītam atpakaļ naidā un neiecietībā. Visus iepriekšējos divdesmit gadus mēs esam nemitīgi cīnījušies pret kaut ko un visai reti par kaut ko. Te būtu darbiņš sabiedrības pētniekiem, tā teikt, kāds ir sausais atlikums no vienas un otras cīņas.
Vai tie, kas tagad jūsmīgi piemin mūžībā aizgājušo Nelsonu Mandelu, savā dzīvē īsteno Kristus un viņa sekotāja vēsti pasaulei – ka tā uz labu var mainīties vien tad, ja spējam lūgt piedošanu un arī paši piedot un turpmāk klausīt līdzcietības un mīlestības balsij? Ja tā, tad vairs nav iespējams slēpties aiz daudzskaitļa “mēs”, uz visiem jautājumiem ir jāatbild ar “es”. Cilvēkiem ar nocietinātu sirdi tas izrādās pilnīgi neiespējami.
Klīnisko nāvi piedzīvojušie atzīst, ka viņi ir piedzimuši otrreiz. To pašu, jādomā, tagad teic no bojā ejas zem “Maxima” drupām brīnumainā kārtā izglābušies. Kaut kas viņu dzīvē ir beidzies un kaut kas jauns sācies. Ne vienmēr ir jānonāk līdz dzīvības un nāves robežai, lai piedzimtu otrreiz. Otrreizējā piedzimšana cilvēku pārveido garīgi, un, kad tas ar kādu notiek, viņa dzīves vērtības mainās. Agrāk pirmajā vietā turētais kļūst nesvarīgs, bet ilgi atmestais iegūst jaunu svaru. Cilvēkā mostas Dieva balss – sirdsapziņa. Ļaudis bez sirds apziņas ir bīstami sabiedrībai un paši sev.
Advents ir kā radīts, lai mēs jautātu sev: “Vai es jau esmu otrreiz piedzimis?” Atšķirībā no mums mūsu Radītājs ir ļoti demokrātisks un šādu iespēju ar vienādiem noteikumiem piedāvā pilnīgi visiem. Katram savā laikā.
