Piedraud ar “ledus cirtni”, piedāvā ievest karaspēku, kā arī “plēšas”, kurš savāks sev: krievu mediji par okupācijas pieminekļa nojaukšanu Latvijā 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc tam kad Rīgas dome pieņema lēmumu par okupācijas pieminekļa nojaukšanu, viena no partijas “Saskaņa” politiķēm, kura šogad īpaši aktīvi piedalījās 9. un 10. maija notikumos, Saeimas deputāte Regīna Ločmele Latvijas Televīzijas raidījumā “Kas notiek Latvijā?” sacīja: “Lielie riski ir – kā atbildēs Putins. (..) Es nevaru uz to atbildēt, jo neesmu Putins. Jūs jau zināt, kāds ir šī cilvēka raksturojums – ka viņš ir traks.” Uz raidījuma vadītāja jautājumu, vai mums tāpēc jābaidās, viņa atbildēja: “Visi baidās!”
Bet kāda tad līdz šim bijusi reakcija Krievijā pēc nesenajiem Saeimas un Rīgas domes lēmumiem par pieminekļa nojaukšanu? Te ir daudz kas – sākot no draudiem un ņirgāšanās, līdz pat lietišķiem piedāvājumiem. Kā jau ierasts, savas piezīmes par šo tēmu bija izplatījuši Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs un ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova. Abu komunikācijai jau sen ir maz sakara ar diplomātijā ierasto stilu, un arī šoreiz izteikumi bijuši tādā apsaukāšanās līmenī.
Zaharova savā interneta saziņas vietnes “Telegram” kanālā par Latvijas lēmumpieņēmējiem ierakstījusi vienu vārdu – “Vurdalaki”. Lavrovs komentējis, ka tā esot kašķa meklēšana (jeb kā krievu valodā to apzīmējis ministrs – “международное оборзение”), ko pašlaik Rietumi īsteno attiecībā pret Krieviju.
Uzbrūkošāki paziņojumi nākuši no Krievijas parlamenta pārstāvjiem. Piemēram, parlamenta augšpalātas – Federācijas padomes pārstāvis Andrejs Kļimovs sacījis, ka “Latviju nepieciešams vest pie prāta”. “Es negribu tagad uzskaitīt visus iespējamos līdzekļus, bet mums tādu iespēju ir ļoti daudz, ieskaitot ekonomiski administratīvos, kurus mēs tūlīt ieviesīsim pret Latviju. Tie necilvēki saprot tikai spēku,” Kļimovu citē aģentūra “Ria Novosti”.
Grūti saprast, kas ar to domāts, ņemot vērā, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā šā gada 24. februārī ekonomiskās attiecības starp Latviju un Krieviju faktiski ir pārtrauktas.
Konkrētāks un arī bravurīgāks bijis Valsts domes deputāts Anatolijs Vesermans, kurš portālam “Sputņik” apgalvojis – ar Saeimas lēmumu “faktiski anulēts viss līgums par Krievijas Federācijas karaspēka izvešanu no Latvijas, un mums ir tiesības tur atgriezties”.
Te gan jāpiebilst, ka pat prokremliskajās aprindās Vesermans vienmēr uztverts kā dīvainis, taču draudi izskanējuši ne tikai no viņa. Kādā no sarunu šoviem “Pirmajā kanālā” tā dalībnieki apsprieduši ideju, ka vajadzētu izrēķināties ar visiem Latvijas politiķiem un amatpersonām, kas būs iesaistīti okupācijas pieminekļa nojaukšanā, jo līdzīgu pieeju savulaik īstenojis Staļins.
“Katram no viņiem jāsaprot, ka briesmīgā Krievija ir blakus un tas nav tikai tēlains apzīmējums, tās ir īstas briesmas un iespējamais ledus cirtnis tavā pakausī,” klāstījis viens no raidījuma dalībniekiem, ar to it kā mēģinot pateikt, ka Krievijas specdienesti var īstenot terora aktus ārpus valsts robežām. (Ledus cirtnis ir ierocis, ar kuru NKVD aģents Ramons Merkaders 1940. gadā Meksikā nogalināja Staļina politisko pretinieku Ļevu Tocki.)
Tomēr citas Krievijas politiķu reakcijas bijušas piezemētākas, un pat izskanējis piedāvājums, ka Krievija varētu paņemt pieminekli sev. Valsts domes deputāts Sergejs Burlakovs no partijas “Vienotā Krievija” sacījis, ka Latvijas lēmums, viņaprāt, esot zaimojošs, bet “to jau varēja sagaidīt, jo Eiropā šobrīd ir modē atteikties no visa, kas saistīts ar Krieviju”.
Savukārt no tiem, kas izteikuši vēlmi iegūt Rīgas okupācijas pieminekli savā īpašumā, pat sākusi veidoties nosacīta rinda. Vispirms portālam “gazeta.ru” par šādu vēlmi diezgan “lietišķi” paziņojis Federācijas padomes Starptautisko lietu komitejas vadītāja vietnieks Vladimirs Džabarovs. “Principā, ja viņi ļautu mums to izdarīt, tad vajag ņemt. Tikai baidos, ka neļaus,” portālam sacījis Džabarovs.
Tāpat uz pieminekli pieteicies Ļeņingradas apgabala gubernators Aleksandrs Drozdenko, kurš to vēlētos izvietot Ivangorodā (pilsētā, kas atrodas uz robežas ar Igauniju, Narvas upes krastā). Bet Krimas vietvaldis Sergejs Aksenovs sacījis, ka gribētu to novietot Simferopolē.
Viņš gan savu paziņojumu papildinājis ar dažādām ķengām Latvijas virzienā, stāstot, ka “vietējiem nacistiem” šis piemineklis ir kā “krusts velnam” un “Baltijas punduriem vēl nāksies samaksāt augstāko cenu par savu neprātīgo rusofobiju”.
Pie Latvijas vēstniecības Maskavā arī sarīkota akcija, kuras laikā uz ielas bija novietots plakāts ar okupekļa attēlu, bet sanākušie viens pēc otra zem tā lika vienādas sarkanas neļķes. Tiek ziņots, ka šo akciju rīkojusi organizācija “Vienotās Krievijas jaunā gvarde” un tajā piedalījušies aptuveni 1500 dalībnieku. “Mēs cīnīsimies, lai mūsu senču varoņdarbi tiktu saglabāti ne tikai Krievijā, bet arī ārpus tās robežām,” medijiem apgalvojis organizācijas vadītājs Antons Demidovs.
Lai gan kopumā reakcija Krievijā bijusi paredzami naidīga, tomēr rodas iespaids, ka Kremļa propagandai šobrīd jācīnās tik plašā frontē, ka īpaši lielu uzmanību veltīt tieši Latvijai tā nevar atļauties.
