Grūtniecības laikā man konstatēja vēzi… Dzīves sitienu un patiesas piedošanas pieredze 0
Sacīt Lūdzu, piedod! iemācāmies jau bērnībā. Arī vēlāk šie vārdi daudzreiz pavērš situāciju vēlamā virzienā pārliecinošāk nekā dūre vai gara skaidrošanās. Jo tā nav tikai vienkārša pieklājības frāze, bet atslēga uz harmoniju ar sevi un pasauli. Apguvis piedošanas un mīlestības fenomenu, katrs spēj būt laimīgs un vesels.
Turēt roku uz pulsa – kā gan citādi!
Elvita Rudzāte, biznesa konsultāciju firmas Zygon Baltic Consulting vadītāja, kurai ir psiholoģes un inženierekonomistes diploms, par sevi saka: otru tik racionālu sievieti grūti sameklēt. Taču pēdējos desmit gados tikpat nozīmīga kā ekonomika šai sievietei kļuvusi arī psiholoģija, ezotērika un filozofija – jomas, kurām viņa pieskaras pašas izveidotajā Sokrata tautskolā lasītajās lekcijās.
– Mans garīgo pārmaiņu stāsts sākās 2000. gadā. Gaidīju otro bērnu. Grūtniecības sākumā man konstatēja vairogdziedzera audzēju, to veiksmīgi izoperēja. Dēls piedzima vesels, darbā viss kārtībā. Vajadzēja izvēlēties – vai nu uzticēt firmu kādam citam un visu laiku veltīt mazajam, vai joprojām paturēt uzņēmuma vadību savās rokās.Iestāstīju sev, ka būšu ar dēliņu, taču biju iekšā pilnīgi visā, kas notiek firmā. Tas manā dabā – vajag turēt roku uz pulsa.
Grūtniecības sākumā man konstatēja vairogdziedzera audzēju, to veiksmīgi izoperēja. Dēls piedzima vesels, darbā viss kārtībā. Vajadzēja izvēlēties – vai nu uzticēt firmu kādam citam un visu laiku veltīt mazajam, vai joprojām paturēt uzņēmuma vadību savās rokās.
Ar bērnu tomēr īsti labi nebija – barošanas laiku nogulēja, slikti ēda, sāka kristies svarā. Ārsti mierināja, ka viss nokārtosies, man droši vien esot slikts piens.
Kad dēlam bija trīs nedēļas, reiz vakara barošanā jutu, ka viņš deg kā ugunīs. Izmērīju temperatūru – virs 40 grādiem. Kad nonācām slimnīcā, dēliņš jau bija komā.
Slimnīcā pavadīju mēnesi. Ārsti pašaizliedzīgi darīja savu darbu, es paļāvībā izpildīju visu, ko viņi ieteica. Bērniņš izdzīvoja. Taču atvadoties tikām brīdināti: jūs te vēl atgriezīsieties ne vienreiz vien. Ar šādām diagnozēm citādi būt nemēdz.
Sarežģīto diagnozi jau esmu aizmirsusi, jo slimnīcā vairs nav nācies būt – puika ir pilnīgi vesels. Taču palicis prātā, kā tajā brīdī iekšēji saslējos: nē! Otrreiz tik briesmīgu mēnesi es vienkārši vairs nespētu pārdzīvot!
Mokoties ar jautājumu, kāpēc mans bērns tik smagi saslima, kaut arī piedzima vesels, gluži nejauši (tagad zinu – nejaušību nav) uzdūros igauņu ārstes un dziednieces Lūles Vīlmas grāmatai Debesis cilvēkā jeb dzīves mācība.
Mokoties ar jautājumu, kāpēc mans bērns tik smagi saslima, kaut arī piedzima vesels, gluži nejauši (tagad zinu – nejaušību nav) uzdūros igauņu ārstes un dziednieces Lūles Vīlmas grāmatai Debesis cilvēkā jeb dzīves mācība. Sāku lasīt: ja cilvēks slimo, viņš, ielaižot sevī stresu, ir nodarījis pāri savam ķermenim. Ir tikai viena iespēja, kā no šī kaitējuma atbrīvoties – piedodot, jo tā ir vienīgā enerģija Visumā, kam piemīt atbrīvojošs spēks. Savukārt viss, kas notiek ar bērna veselību, atspoguļo enerģētiskās norises viņa vecākos. Ja bērnam pietrūkst mātes beznosacījuma mīlestības, viņš vārgst.
Īpaši nemeklējot, šajā grāmatā biju atradusi atbildi uz savu jautājumu. Es mazuļa kopšanas atvaļinājumā biju tikai fiziski, nevis reāli, jo pat šajā laikā darbs man bija svarīgāks par visu. Uzskatīju: bērnam pietiek, ja viņu pabaro un nodrošina ērtības. Manas vērtību skalas augšgalā bija citas prioritātes.
Domās lūdzu savam bērnam piedošanu par to, ka nebiju viņam sniegusi vajadzīgo mīlestību. Lūdzu piedošanu savai nezināšanai, kuras dēļ biju pieļāvusi kļūdu. Lūdzu piedošanu savam ķermenim, ka šīs situācijas dēļ biju pakļāvusi to milzīgam stresam, kas pāriet arī uz bērnu. Un notika brīnums – puisītis pilnībā izveseļojās.
Tomēr tajā laikā man vēl bija grūti līdz galam noticēt, ka pietiek mātei sakārtot savu iekšējo pasauli, lai bērnam slimība atkāptos. Varbūt to nodrošināja nevis igauņu dziednieces gudrība, bet vienīgi mūsu mediķu nopelns?
Atzīstu sev: baidos
Dzīvoju Siguldā, bet strādāju Rīgā. Biju jau atgriezusies no bērna kopšanas atvaļinājuma un atkal ierakusies darbā. Kādurīt, kad firmā bija paredzēta ārkārtīgi svarīga līguma parakstīšana, izrādījās, ka nespēju piecelties no gultas. Savulaik biju profesionāla basketboliste – biju jau apradusi, ka pēc sporta gaitu izbeigšanas vismaz pārreiz gadā uznāk neizturamas sāpes. Ārsti secināja: sporta pārslodžu izraisīta mugurkaula deformācija pieder traumām, ar kurām jāsadzīvo. Es to biju iemācījusies. Uznākot lēkmei, dienas trīs mierīgi paliku gultā un dzēru ierastu preparātu, kas pamazām sāpi atlaiž. Otrajā dienā kļūst mazliet vieglāk, bet trešajā jau jūties kā cilvēks. Šoreiz, kad paraksts uz dokumenta bija saistīts ar firmas būt vai nebūt, nekāda sadzīvošana nederēja. Man jānokļūst līdz Rīgai!
Atcerējos Vīlmas skaidrojumu krustu sāpēm – tās signalizē par bailēm no ekonomiskām problēmām. Pirmā doma: kādas muļķības! Pati vadu firmu, pati sev nosaku algu – no kā man baidīties? Tad padomāju: bet es taču ne mirkli neesmu brīva no bažām, vai būs pietiekami daudz pasūtījumu, vai spēšu saviem darbiniekiem laikā samaksāt nopelnīto, vai netiks paaugstināta telpu īre. Jebkurš vadītājs ir atbildīgs par visiem un visu, kas viņa uzņēmumā notiek, bet šī nasta var radīt pamatīgu stresu. Neatbrīvots tas pārtop slimībā. Sapratu: lai gan nekad sev neesmu par šīm bailēm atzinusies, manī tās mīt. Ķermenis kliedz: atbrīvo!
Tā kā Lūles Vīlmas teoriju biju pamatīgi izstudējusi, darīju visu viņas ieteiktajā kārtībā. Pēc desmit minūšu darba es jau spēju piecelties, apģērbties, iekāpt mašīnā.
Tā kā Lūles Vīlmas teoriju biju pamatīgi izstudējusi, darīju visu viņas ieteiktajā kārtībā. Pēc desmit minūšu darba es jau spēju piecelties, apģērbties, iekāpt mašīnā.Aizbraucu uz Rīgu, parakstīju līgumu. Vakarā nekas vairs neatgādināja par rīta satraukumiem.
Tā bija mana pēdējā muguras sāpju lēkme.
Kad biju īsti pārliecinājusies par šī fenomena spēku, sapratu, ka tas nedrīkst palikt tikai mans ieguvums. Jutu vajadzību savās zināšanās dalīties ar citiem. Lai spētu to darīt prasmīgāk, sāku studēt psiholoģiju, pēc otras augstākās izglītības iegūšanas saņēmu arī dziednieces sertifikātu, bet šogad sertifikātu neatjaunoju – nevēlos vairs sevi saukt par dziednieci. Tam, ko esmu panākusi, nekādas īpašās spējas nav vajadzīgas – ar domu spēku atbrīvoties no slimībām un problēmām spēj jebkurš, ja vien to vēlas. Lai palīdzētu atrast šo ceļu pie sevis, es kopā ar domubiedriem nodibināju Sokrata tautskolu cilvēku garīgai pilnveidei.
Savā darbā vairs nevados tikai no viena cilvēka atziņām, lai cik vieds viņš būtu. Par to, kā tikt veselam paša spēkiem, ar piedošanas palīdzību atbrīvojoties no slimībām, daudz izteikušies arī citi mūsdienu gaismas ļaudis: amerikāņu ārste un dziedniece Luīze Heija, ukraiņu mediķis Valērijs Siņeļņikovs un daudzi citi. Ņemu vērā gan viņu viedokli, gan savu un Sokrata tautskolas pasniedzēju un studentu pieredzi.
Slimība ir draugs, bet draudzēties jāmācās
Piedošanas mācības pamatā ir pārliecība, ka cilvēks, kas vienlaikus tverams kā gars, dvēsele un ķermenis, ir nemirstīgs un mūžīgs. Pat tad, kad ķermenis beidzis pastāvēt, gars un dvēsele turpina savu eksistenci bezgalīgā reinkarnāciju ķēdē. Tomēr uzdevums katrai no nākamajām pārmiesošanās reizēm nemainās – garīgi pilnveidojoties, vairot viedumu un dzīvesgudrību. Šo garīgo vērtību apgūšana visbiežāk notiek caur pārbaudījumiem, taču tie norisinās uz atšķirīga līdzpaņemtās bagāžas fona, tāpēc izpaužas katram citādi.
Cilvēkam nav visu laiku jāmokās ciešanās vai jāslimo, taču jebkura veselības liga liecina – kāds no garīgās pilnveides uzdevumiem ticis pildīts paviršāk vai ir mēģināts to apiet. Ķermenis par to ziņo un lūdz kļūdu izlabot. Šāda atbrīvošana iespējama, ja izprot neapgūto mācību stundu un iemācās piedot.
Uzmanību – pakāpieni!
Piedošanai ir trīs līmeņi.
Pirmajā līmenī piedodam visiem, kuri kaut ko nodarījuši mums. Un lūdzam piedošanu no tiem, kam pāridarītāji esam bijuši paši. Tas ir pakāpiens, uz kura nostāties rosina visas pasaules reliģijas, arī kristietība: piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Otrais līmenis prasa iemācīties lūgt piedošanu arī savam ķermenim, situācijai, sevī ielaistajiem stresiem: bailēm – mani nemīl, kaunam, vainas izjūtai, lepnībai, dusmām, naidam. Tā ir slimības atbrīvošanas sākumfāze.
Otrais līmenis prasa iemācīties lūgt piedošanu arī savam ķermenim, situācijai, sevī ielaistajiem stresiem: bailēm – mani nemīl, kaunam, vainas izjūtai, lepnībai, dusmām, naidam. Tā ir slimības atbrīvošanas sākumfāze.
Trešais līmenis ļauj pacelties līdz spēkam lūgt piedošanu savam pāridarītājam, redzot viņā skolotāju. Bez tā sasniegšanas nav iespējama garīgā izaugsme.
Lai spētu atbrīvoties no negatīvo domu enerģijas, pašam jāsaprot, kāpēc viņš piesaistījis tieši šo konkrēto slimību. Jāzina, ko nozīmē katrs orgāns ne vien fiziskajā veidolā, bet arī garīgajā, smalko ķermeņu plānā. Kāds kuram uzdevums, kam jānotiek, lai tas izietu no ierindas un kāds ir ceļš uz izveseļošanos.
Tvert slimību kā draugu un skolotāju vispirms nozīmē saprast, uz kādu dzīves uztveres jomu šī kaite attiecināma. Ja nav informācijas avotu, kur paskatīties (izvērstas atbildes atrodamas jau pieminēto autoru Vīlmas, Siņeļņikova, Heijas darbos), šis jautājums jāuzdod savai sirdij, zemapziņai. Vienkāršākā metode, kā to uzrunāt, – aizdegt baltu sveci, koncentrēties uz liesmu, tad domās jautāt, kāpēc ar mani tā noticis. Agrāk vai vēlāk apziņā uzplaiksnī kāda cilvēka tēls vai situācijas zibsnis – no šīs vietas var sākt meklēt cēloni.
Seko daudzpakāpju piedošanas process, lai atbrīvotu stresu, kas radījis slimību. Turklāt paturot prātā: viss, kas notiek, ir taisnīgi – mums tiek uzlikti vien tādi pārbaudījumi, kam esam gatavi. Kas vajadzīgi mūsu dvēselei un garam.
P.S.
Elvita Rudzāte sarakstījusi četras grāmatas, kurās analizēts piedošanas fenomens: Piedošanas mācība, 1. grāmata; Piedošanas mācība, 2. grāmata – Kā ar piedošanu atbrīvoties no depresijas; Piedošanas mācība, 3. grāmata – Dievišķās pasaules izzināšana sirdsmieram; Piedošanas mācība, 4. grāmata – Mī lestības brīnums. Patlaban top sērijas 5. grāmata – Ķermeņa filozofija.
Atvadies no slimības * Domās sarunājies ar savu stresu kā labāko draugu! Pasaki tam paldies par atnākšanu, lai palīdzētu garīgajā izaugsmē. Lūdz tam piedošanu, ka tik ilgi neesi sapratis tā vēstījumu, bet turējis to savā ķermenī kā cietumā. Vizualizē to un lūdz, lai stress iet prom. * Iztēlē lūdz piedošanu savam ķermenim, ka esi pieļāvis tam stresa izraisīto pāridarījumu. * Domās vērsies pie visiem cilvēkiem un notikumiem, kam ar šo stresu esi nodarījis pāri – lūdz viņiem piedošanu. * Pakavējoties pie konkrētiem notikumiem un cilvēkiem, kuri tevī šo stresu radījuši un pastiprinājuši, piedod viņiem. * Piedod sev, ka nezināšanas dēļ esi šīs kļūdas pieļāvis: piedodu sev, ka esmu tāds, kāds esmu. * Domās samīļo savu ķermeni un vēlreiz apliecini: es sevi mīlu. |
