Piedot nepiedodamo? Armands Kalniņš vērtē iestudējumu “Ekspedīcija “Jāzeps”” Jaunajā Rīgas teātrī 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisores Ingas Tropas-Fišeres jauniestudējums “Ekspedīcija “Jāzeps”” Jaunajā Rīgas teātrī, kurš inscenēts pēc Raiņa lugas “Jāzeps un viņa brāļi” (1919) motīviem, ir ļoti trāpīgs un būtisks tieši tagad.
Sākot darbu pie tā, diezin vai kāds no izrādes veidotājiem iedomājās, ka tas tik ļoti sasauksies ar karu Ukrainā, jauno situāciju pasaulē un no tā izrietošo, arī visai personiskajās izvēlēs. Vai lugas izvēle iestudēšanai uzskatāma par intuīciju, to, ko nav iespējams ar prātu vien izskaidrot? Iespējams.
“Jāzeps un viņa brāļi” tiek uzskatīta par Raiņa vispersoniskāko lugu, jo sižets netieši, bet nepārprotami saistīts ar autora piedzīvoto nodevību (par to daudz ko var tiešāk uzzināt, izlasot, piemēram, Roalda Dobrovenska vērtīgo romānu “Rainis un viņa brāļi”).
“Jāzepu” jau ilgāku laiku uzskatu par nozīmīgāko latviešu lugu, pie šādas atziņas nonācu pakāpeniski. Sākotnēji, pārfrāzējot Gunāra Priedes lugas “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini” (1973) nosaukumu, mani vidusskolas laika latviešu literatūras skolotājs Saulītis ieinteresēja lasīt (ne piespieda) dižākā, kā viņš uzsvēra, latviešu rakstnieka darbus.
Viņš mācību gada sākumā paziņoja, ka neievēros mācību programmu (kaut kas gandrīz neiedomājams padomju laikos) un visu gadu apgūsim Raini. Šekspīru, Ibsenu vai Čehovu varēsim vēlāk paši “atrast”. Ļāvos tam, kaut ne viss tolaik bija pilnībā uztverams un izprotams.
“Jāzepu un viņa brāļus” kā sev būtiskāko novērtēju tikai pēc lugas iestudējuma Dailes teātrī (1981). Saistoša šķita ne tikai vērienīgā iestudējuma forma, izcilā Ilmāra Blumberga scenogrāfija (jūdu zemes pirmatnējais spēks, izsmalcinātā Ēģipte), tērpi, bet daudz svarīgāk – izrādes idejas, meklējot spēju piedot smago pāridarījumu, atriebības alkas, saulainākas nākotnes cerības.
Luga nav bieži iestudēta Latvijas teātros. Varbūt padomju laikā vēlmi inscenēt kavēja tajā izmantotie Bībeles motīvi, jūdu tematika, tā laika kareivīgā ideoloģija, kura neļāva pievērsties piedošanas iespējām savam brālim – naidniekam? Varbūt luga ir šķitusi pārlieku sarežģīta, jo tā prasa rūpīgu iedziļināšanos, ilgāku iestudēšanas laiku, neierastu vērienu?
Viens no interesantākajiem lugas iestudējumiem tapis Zviedrijā, Stokholmas Oriona teātrī (2000), tajā iesaistot starptautisku aktieru ansambli. Tas tika izrādīts arī Rīgā.
Saprotams, ka lugu pilnā apjomā iestudēt ir gandrīz neiespējami. Tāpēc, kā norāda jaunās izrādes nosaukums, dodamies ekspedīcijā, varbūt neapzināti galvenokārt meklējot Jāzepu (ne viņa kļūmīgos brāļus)?
Lugas motīvi ir prasmīgi koncentrēti. Jāzepa brāļu skaits ir samazināts, nu viņi ir deviņi, ne divpadsmit, pagājībā zuduši ir Zebulons, Gads un Dans.
Līdzšinējos iestudējumos ne visus brāļus varēja uzskatāmi pamanīt kā atšķirīgus tēlus, vairāk viņi šķita kā grupa/bars. Jaundarbā tomēr katram ir raksturīga individualitāte, viņi dažādi iekļaujas smagajos notikumos.
Jāņa Grūtupa Jūda (spilgts tēls) savā ziņā šķiet taisnprātīgs, mēģina balansēt starp dažādajām “patiesībām”, rast neiespējamo “vidusceļu”, taču tas loģiski noved pie līdzdalības ļaunumā.
Agresīvākie ir Ritvara Logina Levijs un Ivara Krasta Simons, jo viņu “dabiskās tiesības” tiek apdraudētas. Savukārt lecīgāks – Gerda Lapoškas Izašars, bet līdzskrējēji ir Dāvida Pētersona Naftalis un Matīsa Ozola Azers, bez viņu iesaistes ļaunprātības nav iespējamas.
Kaja Hermaņa Beņjamiņš simbolizē to Jāzepu, kāds pazemotais brālis vēlētos būt, bet nespēj, lai kā censtos. Toma Harjo Jāzeps (loma ir sarežģīta, daudzveidīga, labajam mijoties ar slikto) patiešām, kaut atriebjoties, mēģina izlīgt, rast sapratni. Tomēr, uzzinot par vardarbību pret Dinu, viņš tiek vēlreiz iegrūsts “melnajā atriebības bedrē”.
Gaišās Dinas lomā sirsnīgi emocionāla ir Agate Krista. Parasti noziegums pret Jāzepa mīļoto tiek pieminēts, šajā izrādē – attēlots visā tā brutalitātē.
Nav pieklusināts jautājums par to, kāda ir Jāzepa vaina. Viņš labi apzinās savas spējas un izredzētību, var tikt uzskatīts par iedomīgu, jo ir tiešs, turklāt izrāda garīgo pārākumu, tādējādi kaitinot savus brāļus darbarūķus (vai līdzīgas dusmas pret citādo nav vērojamas mūsu sabiedrībā?).
Vainīgs, jo citi viņu nesaprot, vainīgs, jo nemēģina mazināt plaisu ar tiem, kuri viņu nepieņem, “nav integrējies”?
Eduarda Pāvula Jēkabs Dailes teātra iestudējumā kā dzimtas galva bija monumentāls, Gundars Āboliņš šajā lomā ir klusinātāks, šķiet, nojauš neatrisināmo. Esot patiess un atzīstot, ka Jāzepu mīl vairāk, viņš faktiski arī kļūst vainīgs (grūti iedomāties, ka citi brāļi to spēs pieņemt).
Virspusēji lūkojot, Jāzepam bagātajā Ēģiptē klājas labi, viņam ir mīlošā un atbalstošā Asnate, kuru izteiksmīgi izdzīvo Kristīne Krūze, gudrais padomdevējs Potifers Kaspara Znotiņa atturīgajā eksistencē. Viss Jāzepa dzīvē ārēji varētu šķist labi, tikai tā trauma – bedre dvēselē –, ko neizdodas aizbērt.
Skatuve ir šaura, it kā “saspiesta”, bet ir arī ieguvums šajā teātra piespiedu situācijā: tumsas bedre ir cieši blakus zinību un atziņu tornim, zīmīgi, ka tik viegli no vienas vides nonākt citā, radikāli atšķirīgajā. Visi dažādie izrādes norišu atbalsta elementi – telpa, kostīmi, mūzika, gaismas, kustības, video – ir saskaņoti un iedarbīgi.
Nozīmīga mūsdienīgu akcentu paspilgtināšanā ir atziņa, ka var piedot (tas gan nav pats par sevi saprotams vai obligāts) pāridarītājam to, kas noticis ar upuri pašu, ja ļaundaris saprot un patiesi nožēlo savu rīcību.
Skaidrs, ka atriebība gandarījumu neradīs, turklāt tā var radīt smagākas sekas turpmāk. Bet kā/vai iespējams piedot citam, vājākam (bērniem, sievietēm, veciem cilvēkiem) nodarīto ļaunumu? Izrāde nesniedz viennozīmīgas atbildes, piemēram, par to, kā rīkoties šādās situācijās, pie savas personiskās atbildes jānonāk pašam.
Jautājums par to, kā rīkoties – atriebties vai piedot –, joprojām nav teorētisks vai tāds, kuru savā dzīvē varēs viegli atbildēt (cerībā, ka situācija būs vienkāršāka). Tas diemžēl kļuvis nolādēti praktisks un izvairīties no tā nav iespējams. Piedot?
UZZIŅA
“Ekspedīcija “Jāzeps””, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Režisore: Inga Tropa-Fišere, scenogrāfs Miķelis Fišers, kostīmu māksliniece: Evelīna Deičmane-Vida, komponiste Anna Ķirse, gaismu mākslinieks: Lauris Johansons, horeogrāfs: Dmitrijs Gaitjukevičs, video risinājumi: Austra Hauks, skaņu režisore: Elīna Karaseva
Lomās: Toms Harjo, Gundars Āboliņš, Kaspars Znotiņš, Agate Krista, Kristīne Krūze, Jānis Grūtups, Ritvars Logins, Ivars Krasts, Jevgēnijs Isajevs, Dāvids Pētersons, Matīss Ozols, Gerds Lapoška, Kajs Hermanis.
Nākamās izrādes: 23., 24. martā
