Arvīda jaunākais brālītis nomira nepilna gada vecumā, tikko izsūtītā ģimene bija sasniegusi Sibīriju 1949. gadā. Kad man kā lielas firmas menedžerei izdevās pirms pāris gadiem aizbraukt komandējumā uz Tomsku un nedēļas nogalē salīgt šoferi, kas aizveda uz divsimt kilometru tālo ciemu, kur apglabāts Arvīda brālītis, un tuvākajā baznīcā nolikt svecīti un aizlūgt par Ilvariņu, Arvīds bija ļoti aizkustināts un pateicīgs. Man toreiz ienāca prātā doma, ka varbūt citā vēstures gaitā man liktenis būtu lēmis Ilvaru kā manu lielo mūža mīlestību? Varbūt ka brāļa bojāejas dēļ Arvīdam bija jāizdzīvo divas – savējā un arī brāļa nedzīvotā dzīve, un ka tāpēc Arvīda dzīvē bija nevis viena, bet divas ļoti mīlētas sievietes? Vai arī – citā vēstures gaitā Arvīds pats būtu raudzījies pēc sievas tepat Latvijā? 1
Mīļotais vīrietis mēdza atkārtot, ka Dievs stāv viņam dzīvē arvien klāt. Mēģināju iebilst, ka tik liela pašpārliecinātība nav laba. Taču arvien viņu mīlēju kā liela prāta un lielas dvēseles cilvēku. Dievs patiešām viņam bija žēlīgs. Jo piepildīja pēdējos gados vairākkārt atkārtoto vēlēšanos – ilgi nemocīties un nepalikt kopjamam.
Biju pieredzējusi, ka pie tuvu cilvēku gultas var redzēt nāves ēnu, ja tā tuvojusies. Pēdējā apciemojuma reizē slimnīcā Arvīdam teicu: neesmu debesu eņģelis, tu vēl esi uz zemes! Bet loģiskais prāts noformulēja to, kam sirds tobrīd atteicās ticēt: viņa zemes gaitas ir beigušās.
Un tā pirmoreiz dzīvē Arvīda sievu un meitu sastapu pie viņa zārka. Visi ziedi, kas tika ielikti zārkā, bija pie viņa kājām, nevis uz sirds. Jo Larisa tos bija nolikusi pie kājām, un arī es neuzdrošinājos ielikt rokās, tuvāk sirdij.
Aicinot uz bērēm, Ināra man tika sacījusi: “Viņš jūs mīlēja, es to zinu.” Viņa pateicās, ka esmu apciemojusi tēvu slimnīcā un sūtījusi atbalstošas īsziņas. “Viņš tieši par atbalstu bija domājis, kad iedeva man jūsu telefona numuru,” sacīju, juzdama, ka ar šo teikumu Ināru samulsinu.
…Pēc divām nedēļām pienāca mirušo piemiņas diena. Palūdzu Dievu par Arvīda dvēseli, un vienlaikus – lai man tiktu ļauts paņemt atpakaļ solījumu: “Lai kur tu esi, mana dvēsele ir kopā ar Tevi.” Biju sapratusi, ka šis solījums ir izdzēsis prieku no manām acīm un ka jūtos kā sastingusi, tikai pa pusei dzīva. Izdzēsu šos vārdus no mobilā telefona atmiņas. Pateicos Arvīda dvēselei par laiku, kas man bija dāvāts kopā ar viņu. Saprotu, ka turpināšu novembrī domāt, kā viņam nepatika šis tumšais gadalaiks; un pirms Ziemassvētkiem atcerēšos, kā abi izraudzījāmies eglītes viņa mežā, kā janvārī viņš priecājās, ka gaisma sāk atgriezties, un februārī arvien svinējām savu pirmo tikšanos.
Bet tagad tālāk man jāiet vienai.
Ar roku rakstītā novēlējumā Arvīds bija formulējis, ka vēlas atstāt man vienu istabu savā lauku mājā, kur būtu iekārtojams piemiņas stūris Arvīdam un viņa mūžā veiktajam. Kad pēdējo reizi piezvanīju Inārai, uzzināju, ka viņai tādu norāžu neesot, tāpēc lai es runājot ar viņas māsīcām, kam mantiniece izlēmusi atstāt dzimtas īpašumu.”
…Kaiva raudzījās tumsā, kur tālu jūrā mirgoja kāda kuģa ugunis. “Mīlestības nāve sāp vismaz gadu, zinu no pieredzes,” sacīju Kaivai. “Bet tad pārsāp.”
