Pēc vairākām dienām, kad Ināra telefonsarunā sacīja, ka grūti ar mani runāt, jo nav gulējusi vairākas naktis, sapratu, ka arī to nakti no svētdienas uz pirmdienu viņa pavadījusi nomodā. Tomēr pie Arvīda abas ar māti bija aizbraukušas tikai pirmdienas rītā un atradušas viņu ļoti smagā stāvoklī, bet vēl dzīvu. Viņa pirmdien man neatbildēja. Tomēr pēcpusdienā nomierinājos, ar sirdi sajuzdama, ka palīdzību mans mīļotais beidzot ir saņēmis. Otrdien aizsūtīju Inārai īsziņu, ja gadījumā vajag asinis pārliešanai, es varu dot, pēdējoreiz biju donore pirms gada, un dēls arī ir donors. Ināra piezvanīja pēc tam, kad abas bija runājušas ar ārsti. Trešdien viņa beidzot man atklāja, uz kuru slimnīcu tēvs aizvests… Sākumā iebilzdama, ka man vēl nevajag iet – ja nu es sākšot pie viņa gultas skaļi raudāt, vaimanāt vai kliegt… Sacīju, ka tā nekad nedaru. “Es taču to nezinu. Jo jūs nepazīstu,” viņa atbildēja. “Pēc pieredzes ar tēva veselības problēmām zinu, ka mediķu palīdzēšana ir efektīvāka tad, ja to menedžē,” argumentēju Inārai. 1
“Jūs esat Arvīda draudzene? Vakar pie manis bija atnākusi viņa bijusī sieva ar meitu,” sacīja ārste. Precizēju, ka Larisa ir nevis bijusī, bet joprojām oficiālā sieva, jo juridiski nav šķīrušies… tikai dzīvoja atsevišķi. “Tad jums kā nepiederošai personai neko nedrīkstu stāstīt,” bilda daktere. Liku galdā konfekšu kasti un teicu, ka tikai vēlos pajautāt, varbūt Arvīdam vajag kādas labākas zāles, kuru slimnīcā nav, un es lūgtu recepti, nopirktu tās un atnestu. Nevajag, viņa sacīja. Un skaidroja, ka jādomā par turpmāko – labākajā gadījumā viņš atveseļosies, bet kas tad viņu pēc tam aprūpēs un kops, katru dienu injicēs insulīnu, jo nieru mazspēja radusies kā diabēta sekas. Turklāt bijis kāds senāks kritiens, lauzta pēda, sasista galva, asinsizplūdums galvā atstās sekas uz viņa domāšanu . “Tagad jums juridiski būs diezgan neiespējami sakārtot attiecības,” vēsi noteica daudzpieredzējusī mediķe.
Kad palātā piegāju pie Arvīda gultas, viņš mani uzrunāja ar “jūs”. Es esot ļoti līdzīga Kaivai…Tikai tad, kad nolasīju viņa īsziņu “Es tevi ļoti mīlu” un savu atbildi uz to “Lai kur tu esi, mana dvēsele ir pie tevis,” Arvīds pazina mani. Viņš esot bijis vājš. (Vīrietis, kas bija ieradis vienmēr visu kontrolēt, un, savu rīcību analizējot, vienmēr secināt, ka tā bijusi pareiza!) “Nē, tikai spītīgs,” attraucu un piebildu, ka nu viņš šņabi vairs nevarēs dzert. “Meita bija ģērbusies pārāk melnās drēbēs,” teica Arvīds.”Viņas abas tik daudz par tevi runāja. Ka esot tāda enerģiska un cimperlīga. Un Larisa vairs nav greizsirdīga uz tevi, nemaz.” Atkārtoja šo “nemaz” divreiz, uzsverot, ka visa sievas kādreizējā greizsirdība ir pazudusi. Vai gan par mani viņām bija jārunā ar Arvīdu, vai tad nebija nekā cita, svarīgāka, kas attiecas uz viņu pašu dzīvi, tajā dienā nodomāju. Vēlāk sapratu, ka šī greizsirdības neesamība bija pats svarīgākais, ko Larisa vēlējās darīt zināmu vīrietim, ko bija iemīlējusi pirms 48 gadiem un droši vien turpināja mīlēt. Šī saruna nozīmēja – aizvainojums, kas manis dēļ bija atradies starp Arvīdu un abām ģimenes sievietēm visus šos gadus, ir piedots. Viss ir izlīdzināts…
Ināra man to, uz kuru slimnīcu tēvs aizvests, bija atklājusi tikai pēc šīs sarunas, kurā abas Arvīdam prasījušas: “Vai tu vēlies, lai Kaiva tevi apciemo?” Taču meita neatbildēja uz manām īsziņām, kurās rakstīju, ka būšu pateicīga, ja kādubrīd būs iespējama saruna par Arvīda nākotni pēc slimnīcas. Zināju, cik ātri izsīkst spēki tuviniekam, kopjot gulošu slimnieku. Tomēr apsvēru iespēju īrēt dzīvokli Arvīda tuvumā, ja gadījumā abas sievietes ļautu Arvīdu man aprūpēt, un saprazdama, ka es nespētu kopā ar viņu pavadīt dienas tajā pašā dzīvoklī, kur biju ieradusi redzēt viņu veselu, stipru, valdonīgu, maigu, mīlošu.
