Piedošana. Pēc mīļotā cilvēka nāves sieva un mīļākā atrod ceļu uz izlīdzinājumu 1
Kaivu sastapu atpūtas ceļojumā Vidusjūras kūrortā. Tur biju viena. Arī jauniegūtā paziņa bija viena ieradusies atgūties no pēdējā laikā pārdzīvotā. Pārliecinājusies, ka Latvijā dzīvojam dažādās pilsētās un mūsu ceļi nekrustojas, arī draugu un radu ceļi ne, viņa man uzticēja savu stāstu.
“Es ar draugu biju kopā trīspadsmit gadus. Tagad mana pasaule ir melnbalta, nezinu, kad tā atgūs krāsas. Neesmu pat īsti raudājusi. Meita ieteica – ej pie psihologa, ja tu nespēj paraudāt, mums augstskolā mācīja, ka ir tāda īpaša sēru terapija… Draudzene mierināja – zinu, tu raudi uz iekšu, un tas ir grūtāk.
Nē, mēs ar Arvīdu nedzīvojām kopā, bet gan katrs savā pilsētas malā, satikāmies nedēļas nogalēs, taču nebija dienas, kad viņš neatsūtītu īsziņas, un es tāpat. Viņš prata būt klātesošs, arī nebūdams blakus.
“Kaivīt, es tevi ļoti mīlu,” tā ir vēl pirms diviem mēnešiem sūtīta īsziņa. Arvīds mēdza teikt: “Es tevi mīlu vairāk nekā tu mani,” uz ko atbildēju – ja tu domātu mīlestību mērīt gramos uz kvadrātcentimetriem, tad jā, jo esi lielāks par mani. “Dzīve ir laba!” tā viņš pabeidza šo sarunu.
No sievas Arvīds tā arī nebija izšķīries, sakot, ja tā izdarītu, tad meita viņu ienīstu līdz mūža beigām. Apzinājos, ka sieva jau nav vainīga pie tā, ka viņš pusmūžā saticis mani… Baznīcā lūdzu Dievu ne vien par saviem tuvajiem, bet arī par viņa ģimeni. Viņš mēdza atkārtot, ka apprecējies aiz mīlestības un ka Larisa ir bijusi viņa pirmā mūža mīlestība, un es – otrā. Sieva mūsu attiecību sākumā bija draudējusi – ja satiktu viņa “brūti”, tad ielietu tai acīs karstu ūdeni… Bet pēc vairākiem gadiem pārgāja dzīvot pie meitas.
