Šajā Ziemassvētku laikā piedomāsim par mīļajiem! 3
Andris Grīnbergs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms dažām dienām man piezvanīja paziņa un jautāja: “Ko lai dāvina Ziemassvētkos? Viss tik zināms, pierasts…” Sastomījos, tad izspruka: “Galvenais nav tā mantiskā dāvana, daudz, daudz svarīgāk ir – piedomāt par otru.”
Nuja, dāvanas parasti ir redzamas, taustāmas, dārgākas vai lētākas, spožākas vai mazāk žilbinošas. Bet var taču dāvināt arī ar domu spēku, kam nepieliks klāt nekādu īpašu apzīmējumu, bet kas ir ne mazāk vērtīgs un vajadzīgs. Iespējams, pat daudz nozīmīgāks. Īpaši tagad, kad epidemiologi aicina atturēties braukt ciemos un pulcēties ierastajā ģimenes un draugu pulkā.
No vārda “domāt” radušies daudzi atvasinājumi – uzdomāt, iedomāties, sadomāties, aizdomāties, pārdomāt. Un arī – nedomāt. Šoreiz ir runa par piedomāšanu. Parasti pirms svētkiem piedomājam, ka tikai neaizmirstu kādu apsveikt, piedomājam par to, ko celt svētku galdā, ko dāvināt tuviniekiem. Jā, jā, tas viss ir ļoti svarīgi. Tā ir tāda skaista rituāla padarīšana. Gadu no gada. Mūžīgi. Taču šoreiz sirds pateikusi priekšā mazāk tveramu lietu: domu spēku. Neviens nav izdomājis mērvienību domu spēkam. Varbūt tāpēc, ka tam nav ne robežu, ne sākuma, ne gala.
Kas var būt brīnišķīgāks par to!
Piedomāt par otru, piedomāt par sev tuvajiem, mīļajiem. Lai viņiem labas un gaišas domas, mīļa satikšana, lai nekad neaptrūkst savas iztikšanas. Lai slimība ārā, veselība iekšā, lai atnāk likteņa labvēlība vai vismaz iepriecina kas negaidīts.
Apsveikumiem un vēlējumiem ir arī dziedinošs spēks. Tajā pašā laikā, ja cilvēks cenšas un prot ikdienā piedomāt par otru, piedomāt klusu, nepaziņojot to skaļi, vēl un vēl neatkārtojot, cik es, lūk, esmu labs, jo es taču par tevi domāju, – tad ieguvums vispirms ir pašam domu raidītājam. Laba vēlētājs pats kļūst labāks.
Un, protams, tam otram cilvēkam kļūst labāk, gaišāk ap sirdi. Dienas kļūst skaistākas, jēgpilnākas. Jo domām adresāts nav tukšums, domas sasniedz mērķi. Domas nepazūd. Domas darbojas un iedarbojas. Tas ir kā labi padarīts darbs. Neviens taču nenoliegs, ka jebkurš darbiņš, kas labi padarīts, vairo gaišo.
Man ir bijuši gadījumi, kad cilvēks atzīstas – es jutu, ka tu par mani piedomā, paldies, tas dod spēku un izturību.
Lielāku gandarījumu grūti iedomāties.
Bet arī tad, ja neatskan pateicības vārdi, tas nenozīmē, ka piedomāšana neko nav devusi.
Tādas ievirzes uzlādēts, Ziemassvētku priekšvakarā lūdzu vairākas sabiedrībā zināmas personības uzticēt man un lasītājiem kādu savu sajūtu vai redzējumu, pārdomu vai vēlējumu.
Modris Plāte, LELB mācītājs emeritus: “Tumšā ziemas naktī pavērties zvaigžņotās debesīs un nojaust: kāds grib būt mums tuvu. Sadzirdēt Viņa mīļo balsi. Tik nemierīgajā pasaulē ienest vairāk Miera caur sevi – mazāk pamācot, aizrādot, kritizējot, bet ieklausoties, paklusējot. Būt kopā – kopā ar svētku galveno viesi, kopā ar saviem mīļajiem. Pat ja esam, šķiet, traģiskā vientulībā – būt kopā ar savējiem, kaut aizgājušiem, – tas ir iespējams, viņi nav tālu… Un atbrīvot kaut vienu mazu vietiņu sevī – kur piedzimt kam jaunam un lielākam par mani.”
Māra Svīre, rakstniece: “Ziemassvētki nav skaļi, gluži pretēji, tie ir klusi svētki. No klusuma nevajag vairīties, tas ir pilns mūzikas, klusumā sāk skanēt dvēsele. Izmantosim iespēju, ko svētki dod: vēlēt citiem labu un pašiem turēt labu prātu. Piebilde – kas traucē tādiem būt vienmēr?
Ziemassvētki ir saulgrieži. Jau rīt – 24. decembrī – diena būs par minūti garāka. Iesim gaiši gaismas ceļu!”
Zigurds Neimanis, aktieris un režisors: “Vēlu nezaudēt cerību, jo atņemt cerību nozīmē atņemt pēdējo. Jau iepriekš bija prognozējams, ka šis gads nebūs viegls. Taču bijām sagatavoti. Būt sagatavotam – lai šī agrāk tik daudz nevērtētā īpašība iegūst īpašu spēku un noturību! To novēlu ne vien savā, bet arī Ādažu novada Carnikavas amatieru teātra “Nagla”, ko vadu, vārdā.”
Ēriks Hānbergs, rakstnieks un publicists: “Ziemassvētki ir labestības, labsirdības, labdarības, labvēlības un labvārdības svētki. Uz labāku satikšanu rosinoši svētki. Lai mēs arī nesatiekoties turētos saticībā! Mēs, tātad – ikviens no mums.”
Pēc tik jaukiem vārdiem nevajag vairs neko piebilst. Ja nu vienīgi – katrs no mums klusībā var piedomāt klāt kaut ko savu. Klusībā – tas ir uz daudz lielāku un dziļāku palikšanu.
