Jana Egle.
Jana Egle.
Foto: Karīna Miezāja

“piedod sev ka tu nepiedodi.” Janas Egles dzeja 0

Dzejniece un prozaiķe Jana Egle (1963) debitēja 1995. gadā. Sarakstījusi dzejas krājumu “Dzirdēt noklusēto” (2002), ir stāstu krājuma “Gaismā” (2016) un ne mazāk veiksmīgā “Svešie jeb Miļeņkij ti moj” (2018) autore.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
2025. gads sola “stabilu melno svītru” 5 zodiaka zīmēm
“Viņš ļoti labi apzinās, ka daudzi no viņa grib atbrīvoties.” Eksperts nosauc brīdi, no kura Putina dienas būs skaitītas
Lasīt citas ziņas

2017. gadā Jana ieguva Latvijas Literatūras gada balvu par krājumu “Gaismā”, vēlāk tika nominēti arī “Svešie”, un, domājams, te Janas Egles prozas panākumi neapstāsies.

Pašlaik izdevniecībā “Latvijas Mediji” top viņas trešais stāstu krājums “Dzimšanas diena”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Stāsts “Bedre” publicēts starptautiskā interneta žurnālā “Words Without Borders”, to angļu valodā tulkojusi Žanete Vēvere-Paskvalīni, pēc stāsta motīviem top arī režisores Daces Pūces spēlfilma.

Rakstnieces panākumi un darbi regulāri interesē arī ārzemju izdevējus.

Janas Egles dzeju dziesmās iemūžina komponisti, arī viņa pati ir dziesminiece.

Jana aktīvi piedalās Kurzemes literārajā un muzikālajā dzīvē, kā arī palīdz audzināt jaunos literātus Latvijas Rakstnieku savienības Literārajā akadēmijā.

– Jana, vai top dzeja un kā tai klājas prozas paēnā?

J. Egle: – Gandrīz divdesmit gadus rakstīju tikai dzeju, bet nu proza no sānsoļa ir kļuvusi par pastāvīgām attiecībām, savukārt uz dzeju jau vairs tikai reizēm paslīd kāja. Par to man pašai ir ļoti žēl.

Otrais dzejas krājums, kuru jau biju sākusi veidot kopā ar redaktoru, acīmredzot paliks nesakārtots,

jo tie dzejoļi mani pašu vairs īsti neuzrunā. Jaunie ir tik vienatnīgi, ka neiet kopā ne ar vecajiem, ne cits ar citu. Pa kādam dzejolim atnāk reizi vai divas gadā. Visbiežāk tas notiek, kad esmu Ventspils mājā, tur iedvesma spraucas iekšā katrā šūnā un katrā vīlītē.

– Šajā dzejas kopā nolasu manāmu rudens tumsu. Kas izsauc šo intonāciju?

– Tiešām? Man gan šie dzejoļi šķiet priecīgi. Samierināšanās tādā visnotaļ pozitīvā nozīmē, ironiska pasmīnēšana pašai par sevi un visādām “lielajām drāmām”, kuras gadu desmitiem gandējušas dzīvi.

Jāteic, ka aktīvajā dzejas rakstīšanas periodā mani teksti noteikti bija daudz tumšāki, melnāki, ar tādu ekstātisku dramatismu. Bet, ja par rudeni un tumsu, tas vienmēr ir bijis mans mīļākais gada laiks. Tad var daudz uzrakstīt, un gaismu tad var izvēlēties.

Citos laikos gaisma vienkārši ir, bet tumšajā – iededz sveci, iekur uguni, un tu esi to radījis.

– Kāds būs topošais prozas krājums? Kas tajā ieskanēsies?

– Krājums “Dzimšanas diena” ir veltījums sievietēm. Stāstu galvenās varones ir tikai sievietes dažādos savas dzīves posmos, dažādās situācijās, ikdienā un dzīves lūzuma brīžos. Mazas meitenes pirmās nojausmas, kā ir būt sievietei, kas ir skaistums, kā atšķiras ģimenes. Līdz pat sirmai kundzei, kurai šī brīža realitāte un atmiņu ainas pamazām samezglojas grūti atšķetināmā murskulī. Pa vidu gan attiecības, gan traumas un smagi zaudējumi, gan kādas varones pašas neapjausta orientācija un citas dzīve ar stigmu. Viss kā dzīvē.

Reklāma
Reklāma

– Pastāstiet, lūdzu, par savu pēdējā laika aizraujošāko atklājumu!

– Šogad biju aicināta iesaistīties “Latvijas lepnuma” žūrijas darbā. Īpašs piedzīvojums un ļoti liela atbildība. Starp saņemtajiem gandrīz diviem simtiem pieteikumu izvētīt un atrast tos desmit īpašos cilvēkus vai ģimenes, kuru stāsti uzrunā visspēcīgāk un iedvesmo visvairāk.

Sākumā, izlasot pāris kilogramus smago pieteikumu mapi, šķita, ka tas nav paveicams.

Taču pēc tam, kad katrs bija vairāku nedēļu garumā lasījis, pētījis, interesējies un ticis līdz saviem favorītiem, visi kopā mēs, žūrija, vairāku stundu sanāksmē tomēr nonācām pie kopsaucēja. Visi laureāti ir absolūti apbrīnojami, iedvesmojoši, manī ir dziļa cieņa pret viņu paveikto. Brīžiem pat grūti noticēt, ka cilvēks to spēj.

Dzejas abc

Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Dzīvot lēni un būt viedam – tas viss nemaz neprasa ātruma samazināšanu. Ļoti gribētos ticēt, ka dzejai nav beigu, tāpat kā beigu nav daiļradei kopumā. Janas Egles gadījumā ļoti nevēlams atdalīt viedumu dzejā no vieduma prozā, abi žanri varētu dzīvot viens otrā, un tagad ir tāds posms, kad proza ir jaunā dzeja, bet dzeja mierīgi noskatās dziļumā.”

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatu Janas Egles jaunākajā dzejā.

*

cilvēka galvas smadzeņu masa ir

gandrīz pusotrs kilograms

savādas vielas kas

atgādina taukus

daudzi notiekošie procesi vēl joprojām

nav izprasti

nedomā tik daudz un

piedod sev ka tu nepiedodi

sirds ir tikai 250 grami gaļas

*

tālāk es dzīvošu lēni

tik ilgi un cēli kā filmas galvenais varonis sašauts mirst

pateicis visu kas jāpasaka

atklājot pēdējos noslēpumus

tur viss ir tik skaisti un galīgi

mazais dēlēns līdzās lepni rij laimīgas sāpju asaras par tēvu

kurš nesalīks un nenosirmos bet paliks mūžīgi stiprs un skaists

vēl pēdējais mīlas pilnais skatiens sievai

(tu esi vienīgā ko mīlējis esmu)

vēl pēdējais cēlais žests dodot svētību viņai iziet pie vīra

vēl vismaz vienu reizi

un tad arī viss

bet viņa pavisam klusi asaru aizžņaugtā balsī izdveš

ou no stīven no sori sori

un viņi saskatās tik kaislīgi un ilgi

ka pavēdere savelkas siltos tīksmīgos krampjos

tik laimīgi un pamatīgi es dzīvošu

tikai smeldzīga orķestra mūzika neskanēs fonā

nu nekas

dzīvošu tālāk lēni

un klusi

Testaments

ko es jums teikšu

mani mīļie

un tas ir ļoti svarīgi

lūdzu uzklausiet un neizvairieties

no sarunas par tēmu

kad es nomiršu

un es noteikti kaut kad nomiršu

viss jādara kā šeit aprakstīts

pretējā gadījumā katrā otrajā pilnmēnesī

es rādīšos jums sapnī

bālām šauri sakniebtām lūpām

izvalbītām acīm

klusējot skatīšos sejā

un varbūt pat spokošos tukšajā istabā

kas jums jāzina –

katafalki ir pārāk dārgi

noīrējiet kravas busiņu

ceļam līdz krematorijai būs gana labs

nesen tur esot uzklāts jauns asfalts

vecā grāmatplaukta apakšējā atvilktnē

ir apdrošināšanas polise bēru izdevumiem

mēģiniet piekāst to kantori

naudu paturēt sev

un ja darbavieta vēl pabalstu iedod

meit nopērc kuplus krāsainus brunčus

lielas krelles un smalkus sudraba gredzenus

dēls saēdies šokolādi cik lien

kas zina

varbūt vēlāk būs jāpārtiek

no ķīniešu makaronu zupu paciņām

puķes lai pavadītāji dāvina viens otram

un kad es jau grabēšu urnā

vējainā dienā dodieties uz Ziemeļu molu

ja nu kāds todien grib iet jums līdzi

lai nāk

lai ņem savu alu viskiju vai vīnu

lai ņem ģitāras ukuleles un

visādas grabošas bundžas

un kamēr es priecīgi putēšu vējā

dziediet dziediet dziediet

lai mani pelni šņirkst jums starp zobiem

lai jūras vējš grauž jūsu acis

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.