“Piedod – nevedīšu!” Koronavīrusa distancēšanās likumos ieauguša autovadītāja pārdomas 2
Laikam jau darīju pareizi. Bet sirdsapziņa tomēr maķenīt moka…
Stāstiņš šāds. Te, pie manas garāžas vārtiem, kurus atvērt jāiet no iekšpuses, ir tā vieta, kur allaž kāds, kā saka, piesienas. Parasti viņiem vajag uzpīpēt. Cigarešu man nav.
Reizēm kāds pogā stāstiņu par izmisīgu pusbadu, kuru man vajadzētu palīdzēt slāpēt, bet pats knapi vertikāli notur. Atšuju – nav naudas, tikai karte.
Šis bija citāds. Skaidrs kā stikliņš. Apģērbā un ģīmī sen aizgājušās jaunības gudrības un labklājības liecības. Un kapeikas nelūdz. Otrādi – viņš dod man vislielāko monētu. Un lūdz aizvest līdz mājām, kādu kilometru tālām. Kājas vairs galīgi neklausot…
Teicu – nevedīšu. Pat ilgi nedomājis, tā teicu, jo, savas ekipāžas stūrmanes (medmāsa!) uzraudzīts, esmu distancēšanās likumos jau tik tālu ieaudzis, ka pat savu māti uz veikalu vairs nevedu, bet pasūtījumus piegādāju un uz viņas lieveņa atstāju, ka pat mazbērnus jau pāris nedēļas esmu vien telefona ekrānā redzējis… Nevedīšu! Un kungs aizkliboja tālāk.
Laikam jau pareizi darīju. Jo auto salons ir izcils visdažādāko baktēriju akumulators.
Vācu “Autobild” nesen izlasīju par zinātnieku pētījumu, kas liecina – uz auto stūres esot atrodamas vidēji 107 dažādas baktērijas, kamēr uz tualetes poda – vien 12.
Stūre pavisam viegli noslaukāma un ar dezlīdzekli nopūšama. Te ir (pavisam tuvu iespējamā pasažiera šķavienam vai krekšķim) priekšējais panelis, kura virsma pie vējstikla nudien nav viegli notīrāma, te ir durvju kabatas, auduma sēdekļi un šķirbas starp tiem, te ir grīdas un paklājiņi, te ir – vīrusu paradīze.
Tādēļ – piedod, vecīt! Šeit ienākt drīkst tikai īsteni savējie. Aprīlī nolemts – tikai mēs divi, kuriem viss kopīgs. Arī risks.
Un, salonā iekāpuši, mēs veicam to pašu rituālu, pie kura nu jau lielveikali pieradinājuši. Slaukām rokas mitrā salvetē, tad – drošs paliek nedrošs – pūšam uz tām 70 grādīgu aerosolu (viņa saka – fui, kā tas smird!).
Tādēļ dāsnāku salona apstrādi atlieku uz pievakari. Pūšu uz visām vietām, kuras “Green motors” ļaudis iekrāsojuši pievienotajā bildītē. Tad atstāju durvis un logus vaļā – lai spirta smaka izvējojas.
Ko darītu, ja garāžas nebūtu? Nāktos meklēt kādu dārgāku un smaržīgāku pūšamo…
Būtu labi, ja kāds varētu pateikt, cik ilgi “tas draņķis” izdzīvo, cilvēka miesā neielīdis. Ja varētu ticēt optimistiskajām dažām stundām, būtu lieliski. Varētu spirtiņu pietaupīt.
Varētu pat nopirktos tapešu ruļļus un līmes spainīšus atstāt garāžas karantīnā līdz rītdienai. Bet citi profesori saka – pat nedēļu korons uz virsmas izdzīvošot. Tādēļ – pūt!
Vien neiedomājies, ka šie dezinfektori var aizstāt klasiskos salona tīrīšanas līdzekļus. Gluži otrādi – dažiem apdares materiāliem tie var būt pat kaitīgi.
Tādēļ vismaz reizi nedēļā fiksā pūšana un apslaucīšana jāpapildina ar dažām stundiņām sūkšanas, pulēšanas utt. darbu. Melotu, ja teiktu, ka man tie patīk.
Bet Rīgas auto mazgātavās šī pakalpojuma cenas ir augstas. Viss uz degvielas cenu kritumu ietaupītais pagalam…
Bet svešus līdz trauksmes pierimšanai ar savu auto nevedīšu. Ar taksi nebraukšu.
Ja galēja nepieciešamība spiedīs – iekārtošos aizmugures sēdekļa kaktiņā, rokas sabāzīšu kabatās… Nomas auto? Nē, paldies. Atstājiet šo jauko piedāvājumu uz dažādu aizdomu mazāk piepildītiem laikiem.
